20. novembrī Ukrainas ziņu aģentūra Interfax-Ukraine, atsaucoties uz Ukrainas izlūkošanas dienestu ziņojumu, publicēja rakstu par Krievijas Federācijas sagatavoto prognozi militārās un politiskās situācijas attīstībai pasaulē līdz 2045. gadam. Izlūkdienestu sagatavotie materiāli liecina: pastāv liela varbūtība, ka Krievijas Federācija ar citu valstu palīdzību centīsies šo plānu nodot ASV administrācijai. Ci­tiem vārdiem sakot, agresorvalsts Krievija mēģinās panākt zināmu vienošanos ar ASV par interešu un ietekmes sadali jeb savā ziņā par jaunu, 21. gadsimta Molotova-Ribentropa pakta noslēgšanu.

Ko paredz Krievijas Federācijas prognozes un plāni turpmākajiem divdesmit gadiem?

Maskava var censties īstenot ideju par Ukrainas valsts likvidēšanu un tās teritorijas sadalīšanu trijās daļās. Pirmā daļa: pašlaik pilnīgi vai daļēji okupētās Ukrainas teritorijas iekļaut Krievijas Federācijas sastāvā, nosaucot tās par jaunajām teritorijām. Otrā daļa, kurā būtu arī Kijiva, šajā dokumentā agresorvalsts dēvē par „prokrievisku valstisku veidojumu”. Formāli tā būtu valsts ar prokrievisku valdību un Krievijas Federācijas armijas klātbūtni. Trešā Ukrainas teritorijas daļa jeb rietumu apgabali šajā Maskavas plānā nosaukta par „strīdīgām teritorijām”. Kremlis uzskata, ka par to, ko un kā darīt ar šīm teritorijām, varētu lemt Ukrainas kaimiņvalstis Ungārija, Polija un Rumānija kopā ar Krieviju. Protams, Krievija ir arī pret „prokrieviskās” un „strīdīgās” teritorijas iesaistīšanos NATO. Jāpiebilst, ka, pēc izlūkdienestu datiem, šo dokumentu Krievija sagatavojusi jau pagājušā gada decembrī, tātad aptuveni pirms gada. Turklāt Krievijas Federācija vēlas „atrisināt Ukrainas jautājumu” pamatā līdz 2026. gadam. Un ir arī acīmredzams, ka Krievijai vajag un tā plāno ar laiku pievākt sev visu Ukrainu un neatstāt „prokrievisku valsti” vai „strīdīgu teritoriju”. 

23. novembrī Ukrainas Aizsardzības ministrijas Galvenās izlūkošanas pārvaldes pārstāvis Vadims Skibickis publiski informēja, ka agresorvalsts Krievija ir izveidojusi vismaz piecdesmit speciālās programmas, lai okupētajās Ukrainas teritorijās pārprogrammētu bērnu un jauniešu apziņu, mainītu viņu identitātes un piederības sajūtu.

Pilna mēroga kara laikā Ukraina ir kļuvusi par vismīnētāko zemi pasaulē, un Ukrainā gājuši bojā vismaz deviņi starptautiskās humanitārās palīdzības organizāciju darbinieki, ziņo ANO. Nedēļas laikā Zaporižjes amtomelektrostacijā (AES) jau otro reizi izveidojusies bīstama situācija. Piemēram, 21. novembrī Krievijas apšaudes dēļ atslēdzās viena no abām Ukrainas elektrolīnijām, kas nodrošina AES darbu. Ja tiks bojāta arī otra elektropadeves līnija, AES var notikt avārija.

Pagājušā gada aprīlī Levadas centrs savā aptaujā vaicāja Krievi­jas iedzīvotājiem, vai Krievijas vadība ir gatava izmantot atomieročus Ukrainā, ja uzskatīs to par vajadzīgu? Toreiz divreiz vairāk aptaujāto atbildēja ar „nē”, nekā to, kuri atbildēja „jā”. Savukārt trīs reizes vairāk iedzīvotāju pat atbildēja „noteikti nē”. Vārdu sakot, atomieroču nelietošana likās pati par sevi saprotama, jo kopš Hirosimas un Nagasaki bombardēšanas ar kodolbumbām arī Krievijas sabiedrībā kaut kas tāds likās neiespējams un nepieļaujams. Gada laikā to skaits, kuri uzskata, ka atomieroču lietošana nav pieļaujama, ir samazinājies no 56 līdz 52 procentiem iedzīvotāju. Tiesa gan, ir pieaudzis arī to skaits, kuri uzskata, ka kodolieroču lietošanai nav attaisnojuma – no 29 līdz 34 procentiem. Gados vecāko iedzīvotāju vidū to skaits, kuri noteikti un stingri pauž uzskatu, ka atomieroču lietošana nav morāli attaisnojama, ir samazinājies no 38 līdz 28 procentiem. Vērtējot kopumā, tas liecina, ka pamatos uzskati par šo ieroču lietošanu ir saglabājušies, bet uzskatu robežas sākušas izplūst, nobīdīties. Sociologi skaidro, ka, pētot to, kādus informācijas avotus iedzīvotāji lieto, kļūst skaidri redzams, ka tie, kuri izmanto TV, kurā Krievijā pieejama tikai Putina režīma propaganda, pamazām savus uzskatus maina, tie kļūst pieļāvīgāki. Protams, Putina režīms negrasās jautāt iedzīvotājiem, vai viņi piekristu atomieroču lietošanai. Turklāt to vidū, kuri Krievijā nemeklē citus informācijas avotus, bet skatās tikai TV, Putinu atbalsta 96 procenti. Pat, ja daļa aptaujāto tā atbild, jo „citādāk taču nevar”, atbalstītāju pārsvars ir liels.

Dienā, kad kopš Krievijas pilna mēroga iebrukuma Ukrainā bija pagājušas jau 1000 dienas, Karīna Kokrela-Fēre (Carina Cockrell-Ferre ), Padomju Savie­nībā, Voroņežā dzimusī, tagad Lielbritānijā dzīvojošā publiciste un rakstniece, ierakstīja sociālajos tīklos: „Šodien, 2024. gada 19. novembrī, man ir pretīgi redzēt to cilvēku gļēvulību, muļķību, impotenci un cinismu, kuri solīja mūs aizstāvēt. Viņi atkārto Otrā Pa­saules kara liktenīgo kļūdu, tuvinot Trešo. „Jums bija izvēle starp karu un kaunu. Jūs izvēlējāties kaunu un tagad saņemsiet karu”. Šo pravietisko Čērčila teikumu no vēstules Čemberlenam, kurš bija atgriezies no Minhenes, var adresēt visiem mūsu laika čemberleniem”. 

Eiropas Savienības (ES) Augstais pārstāvis ārpolitikas un drošības jautājumos Žuzeps Borels 19. novembrī Briselē, preses konferencē pēc ES aizsardzības ministru apspriedes pauda, ka ir pārliecināts – no tā, kā beigsies Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā, ir atkarīga arī Eiropas Savienības nākotne: „Ja Putins uzvarēs Ukrainā, mēs visi par to samaksāsim augstu cenu, daudz augstāku, nekā jebkura militārā palīdzība, kuru mēs varam sniegt šodien.” 

Atliek vien piekrist, jo izvēle ir ne jau par karu vai mieru Ukrainā, bet pasaulē.