Jezga ap “okupekli”
Juris Lorencs    24.05.2022

 

 

Polītikā pastāv tāds jēdziens kā “iespēju logs” (window of opportunity). Negaidītas izdevības, vēstures pasniegtas dāvanas, kas jāizmanto nekavējoties. Latviešu tauta divas reizes izmantoja šādus iespēju logus, kuŗus deva Krievijas impērijas un Padomju Savienības sabrukums. Pirmais deva iespēju pasludināt Latvijas neatkarību, otrais - to atgūt. Šajās dienās, kad turpinās Krievijas agresiju pret Ukrainu, ir vērts atcerēties vēl vienu iespēju logu - Latvijas, Lietuvas un Igaunijas iestāšanos NATO aliansē 2004. gadā. Ja mēs šodien nebūtu NATO, Krievija par sava uzbrukuma mērķi, iespējams, būtu izvēlējusies Baltijas valstis. Vēsturiskas izdevības, iespēju logi ļauj risināt arī mazāka mēroga problēmas. Divas dienas pēc Maskavas puča izgāšanās, 1991. gada 23. augustā, Latvijas valdībai lojālās bruņotās vienības ieņēma kompartijas galveno ēku Rīgā un apcietināja Alfrēdu Rubiku. Nākamajā dienā, 24. augustā, tika novākts Ļeņina piemineklis jeb “ļeņineklis”, kas stāvēja Brīvības un Elizabetes ielu krustojumā. Neviens toreiz neprasīja, drīkst vai nedrīkst, ko par to teiks Maskava vai vietējā Interfronte. Cilvēki vienkārši rīkojās tā, kā tiem lika polītiskā pārliecība un sirdsapziņa. Jo Ļeņina piemineklis, kuŗa pakājē “biedri” pelēkos mēteļos lika sarkanas neļķes, bija kļuvis par pašu redzamāko padomju okupācijas simbolu. Izskatās, ka tagad pienākusi izdevība noslēgt rēķinus ar vēl vienu okupācijas simbolu - pieminekli “Rīgas atbrīvotājiem”, ko tautā dažkārt dēvē par “okupekli”.

 

Nedaudz par šī pieminekļa vēsturi. Tas atrodas Pārdaugavā, Uzvaras parkā, tieši pa vidu starp Nacionālo bibliotēku un Āgenskalna tirgu. Apkārtne iekopta jau cara impērijas laikā un sākotnēji tika saukta par Pētera I parku. 1910. gadā tajā dažus kokus esot iestādījis pats imperators Nikolajs II. Latvijas neatkarības laikā parks ieguva Uzvaras laukuma vārdu, par godu uzvarai pār bermontiešiem. Šeit notika militāras parādes, bet 1938. gadā - IX Dziesmu svētki. Pēc Otrā pasaules kara beigām, 1946. gada februārī, padomju varas iestādes Uzvaras laukumā pakāra septiņus vācu armijas virsniekus, kuŗi tika tiesāti par Latvijas territorijā pastrādātiem kaŗa noziegumiem. Tā bija pēdējā publiskā nāvessoda izpilde Latvijā. 1985. gadā parka territorijā tika atklāts monuments ar gaŗu nosaukumu - piemineklis Padomju Latvijas un Rīgas atbrīvotājiem no vācu fašistiskajiem iebrucējiem. Tā centrā atrodas 79 metrus augsts obelisks, ko vainago piecas piecstaru zvaigznes, kas simbolizējot piecus kaŗa gadus un uzvaras salūtu. Interesanti, ka viens no pieminekļa autoriem, skulptors Ļevs Bukovskis, pats karoja latviešu leģionā.

 

No “atbrīvotāju” pieminekļa atklāšanas brīža līdz pilnīgam padomju varas sabrukumam Latvijā bija atlikuši vien seši gadi. Tas arī ir galvenais iemesls, kāpēc jaunais piemineklis Rīgā nepaspēja “iedzīvoties”. Okupācijas varas iestādes savus pasākumus turpināja rīkot pie Ļeņina pieminekļa vai Daugavmalā, kur notika militārās parādes. Visu izmainīja Latvijas neatkarība. “Ļeņineklis” tika novākts, bet 11. novembŗa krastmalā, kas agrāk tika saukta par Komjaunatnes krastmalu, soļoja latviešu kaŗavīri. Tā pamazām vien “okupeklis” kļuva par vietu, kur 9. maijā sāka pulcēties Latvijas neatkarības pretinieki. Daži no viņiem vēlējās pieminēt Otrajā pasaules kaŗā kritušos padomju kaŗavīrus. Bet tikai daži. Patiesībā sanākušie sēroja par PSRS sabrukumu. Latvijas sabiedrība visai iecietīgi izturējās pret šiem saietiem. Tagad mēs saprotam, ka tā bija kļūda. Tiesa, 1997. gadā, naktī no 5. uz 6. jūniju organizācijas “Pērkoņkrusts” biedri mēģināja uzspridzināt pieminekli. Toreiz priekšlaicīgā eksplozijā gāja bojā Valdis Raups un Aivars Vīksniņš.

 

Laikam ritot, 9. maija atzīmētāju skaits Uzvaras parkā tikai pieauga. Jo agresīvākas kļuva Kremļa televīzijas propagandistu runas, jo skaļāk maršēja kaŗavīri Sarkanajā laukumā Maskavā, jo vairāk ziedu un Krievijas karogu bija redzami pie “atbrīvotāju” pieminekļa Rīgā. Pūlī parādījās jauni cilvēki, kuŗi bija dzimuši jau neatkarīgās Latvijas laikā. Ar īpašām bažām tika gaidīts šī gada 9. maijs. Bija skaidrs, ka tie, kuŗi ieradīsies pie pieminekļa, nāks svinēt kaŗu Ukrainā, vardarbību un “krievu pasaules” atnākšanu. Neskatoties uz varas iestāžu noteikto aizliegumu tuvototies piemineklim tuvāk par 200 metriem, cilvēki saradās arī šogad. Plīvoja Krievijas karogi, skanēja Krievijas himna. Kopumā viņu gan bija mazāk kā citus gadus. Tomēr tie, kuŗi atnāca, uzvedās visai agresīvi. Tas nozīmē, ka Krievijas iebrukums Ukrainā ir sašķēlis Putina atbalstītājus Latvijā. Daļa ir novērsušies no “krievu pasaules” idejām (vai vienkārši izjūt kaunu par notiekošo Ukrainā), bet citi ar vēl lielāku sparu turpina atkārtot veco dziesmu par ukraiņu (latviešu, igauņu utt.) fašistiem. Pats nepatīkamākais šajā norisē bija tas, ka policija īpaši necentās traucēt pasākuma norisei. Tomēr polītiķi šoreiz rīkojās izlēmīgi. Pēc Nacionālās apvienības pieprasījuma no amata atkāpusies iekšlietu ministre Marija Golubeva (“Attīstībai/ Par”). Saeima un Rīgas Dome bez kavēšanās pieņēma tiesiskos aktus, kas ļauj demontēt Uzvaras parka “okupekli”. Rīga un Latvija gatavojas atbrīvoties no pieminekļa, ko prezidents Egils Levits nodēvējis par “Krievijas autokratiskā režīma instrumentu”. Tagad, kad visa pasaule ir lieciniece Krievijas armijas noziegumiem Ukrainā, masu slepkavībām un genocīdam, mums vairs neviens neko nevar pārmest. Pati Krievija mums ir devusi iespēju logu atbrīvoties no “okupekļa”.

 

Šo notikumu gaismā labi redzam, ka postmoderno laiku liberālās vērtības - tolerance, iecietība, dažādu minoritāšu tiesības utt. - tas viss mūs bija it kā iemidzinājis. Pareizāk būtu teikt - paralizējis, sasaistījis rokas. Mēs kautrējāmies atgādināt, ka Latvija pirmām kārtām ir latviešu valsts. Ne tādā ziņā, ka citām tautām un valodām te nemaz nebūtu vietas. Tas, ko mēs sagaidām no cittautiešiem - lojālitāti Latvijai. Ja agrāk mīļā miera labad mēs bijām gatavi daudz ko pieciest, tad Krievijas noziegumu slavināšana pie okupācijas simbola Rīgā daudziem ir atvērusi acis. Savā ziņā Ukraina mūs ir atbrīvojusi garīgi un fiziski. Tagad vismaz zinām, ar ko varam rēķināties. Mēs saprotam, ka blakus dzīvo “piektā kolonna”. Cilvēki, kuŗi gaida krievu tankus un gatavi tos sveikt ar ziediem rokās kā 1940. gadā. Kuŗi uzskata, ka slepkavot ir labi, un pie izdevības gatavi to darīt arī Latvijā. Žēl, ka šī apskaidrība nāca vien trīsdesmit divus gadus pēc neatkarības atjunošanas. Tomēr labāk vēlu kā nekad.