Sallija Benfelde 21.08.2018
Pēdējā laikā daudz tiek runāts par jaunām sejām polītikā. Nav jau tā, ka palikt polītikā nav pelnījis neviens, kurš tur atrodas šobrīd, tomēr vētīšana notiek. Varbūt viens no kritērijiem, lai izvēlētos kādas partijas sarakstu, ir deputātu kandidātu vecums? Protams, pati par sevi ne jaunība, ne cienījams vecums nav ne priekšrocība, ne trūkums.
Varētu gan domāt, ka sarakstos, kur ir daudz veco seju, arī gados vecāku kandidātu ir vairāk. Izrādās, tā gluži nav. Gados visvecākais deputāta kandidāts 88 gadi ir partijas Par Alter-natīvu sarakstā, kuŗa nekad nav bijusi pat tuvu varai. Arī kandidātu vidējais vecums vislielākais ir jau minētajā partijā (56,3 gadi) un sarakstā Latviešu nacionālisti (56,9 gadi), kuŗa arī nekad nav bijusi pie varas. Ja raugās, kuŗā sarakstā visvairāk ir gados cienījamu kandidātu, tad atkal vispirms jāmin Par Alternatīvu, kuŗā 24,3 procenti kandidātu ir vecumā no 61 līdz 70 gadiem. Nākamā ir Latvijas Centriskā partija, kuŗas sarakstā 43,5 procenti kandidātu ir vecumā no 51 līdz 60 gadiem. No 16 sarakstiem visvairāk kandidātu šajā vecumā ir 9 partiju vai apvienību sarakstos. Jaunākie kandidāti lielāko tiesu ir vecumā no 20 līdz 26 gadiem, arī partijās ar gados vecākajiem kandidātiem ir tāpat, vienīgi Zaļo un zemnieku savienībā gados jaunākais kandidāts ir jau 30 gadus vecs. Savukārt jaunākie saraksti ir Progresīvajiem (vidējais vecums 38,1 gads), KPV LV (40,1 gads) un Attīstībai/Par! (40,6 gadi).
Acīmredzot nekādas īpašas likumsakarības neatrast, un jautājums drīzāk ir par to, kuŗi vēlētāji vairāk uzticas gados jaunākiem, kuri gados vecākiem deputātu kandidātiem.
Programmas un bezmaksas solījumi
Lai gan ar partiju programmu pētīšanu daudzi nenodarbojas, pieņemu, ka vismaz daļa tajās ieskatīsies. Kādam, protams, vis- svarīgākā būs latviešu valoda, kādam valsts aizsardzība, vēl citi pētīs, ko partijas sola saistībā ar veselības aprūpi vai izglītību. Neapšaubāmi, visi šie jautājumi ir svarīgi un nozīmīgi, tomēr, manuprāt, visās labklājības, drošības un laimīgas valsts īsajās solījumu programmās nav atrodams kāds pavisam ikdienišķs solījums, pat ne tām partijām vai sarakstiem, kas savu vārdu vai darbību saista ar sociāldemokratijas jēdzienu. Proti, neatradu neko par darba ņēmēju tiesībām un to aizsardzību. Jā, ar frāzēm par cilvēktiesībām, taisnīgumu un pat ar vārdiem par sociālo atbalstu ar labu gribu var palikt apakšā vai atrast arī darba ņēmēju tiesības. Tomēr reālajā dzīvē tas nozīmē, ka darba ņēmēju tiesības, veselība un pat dzīvība ir tikai un vienīgi darba devēja godaprāta jautājums. Un daudzi aizbraucēji teica, ka dodas prom tieši darba devēja attieksmes dēļ. Kamēr nicīgā, augstprātīgā attieksme kā pret darba ņēmēju kā vergu, kurš nav cilvēks, nebeigsies, atpakaļ nebrauks.
Nesen bija lasāma ziņa par to, ka šogad nelaimes gadījumos darbā miruši jau 20 cilvēki. Jā, darba ņēmēji mēdz būt neuzmanīgi, neievēro darba drošības noteikumus. Mans jautājums gan ir cik cilvēku darbā ir sabojājuši savu veselību, jo darba apstākļi ir vienkārši necilvēcīgi, darba stundas ļoti garas, bet darba devēja attieksme ir nepatīk vai nevari, ej prom! Kā zināms, ārpus lielajām pilsētām lielāko tiesu var atrast tikai fiziski smagus darbus. Ne katrs pirmspensijas vecumā tos var veikt un tajos veselību sabojā arī gados jaunāki cilvēki. Tā dēvētajos laukos nav maz cilvēku, kuŗi, darot tādus darbus, ir paspējuši sabeigt savu veselību, un tagad ir ne īsti invalīdi, ne bezdarbnieki. Domāju ja partijas tiešām to gribētu zināt un rūpēties par darba ņēmēju tiesībām, tad vismaz puse vēlētāju par to varētu pastāstīt no savas vai tuvinieku pieredzes ar konkrētiem piemēriem. Šobrīd izskatās, ka vēlētāji klusē, bet deputātu kandidāti neko neredz.
Skaidrības nav arī par solījumiem, kuŗi neapšaubāmi ir par lietām, kuŗas mums visiem ir vajadzīgas un bija jārisina jau sen. Kaut vai mūžīgais jautājums par veselības aprūpi un medikamentu izmaksām slimojošajiem un par veselības aprūpes pieejamību. Tāpat arī visi darba ņēmēji vēlētos lielākas algas, bet pensiju saņēmēji ar nodokli neapliekamo pensiju minimālās algas apmērā. Lasot solījumus, vienmēr gan gribas pajautāt, kur partijas ņems naudu? Kam atņems, lai pieliktu kādai citai nozarei? Partijām vajadzētu arī ne tikai solīt, bet pateikt, kā solītais tiks paveikts pavisam konkrēti. Tātad īsajām programmām būtu vismaz jāiezīmē atbildes uz diviem jautājumiem: cik tas maksās valsts budžetam un kā solītais tiks panākts? Piemēram, ja runājam par valsts pārvaldes aparāta samazināšanu, būtu vajadzīgi aprēķini, cik tiks ietaupīts uz tajā strādājošo skaita samazināšanu, cik iztērēts algu pielikumiem (jo palielinoties darba apjomam, algas nāksies paaugstināt) un cik tiks tērēts bezdarbnieku pabalstos, ko atlaistie būs tiesīgi pieprasīt.
Latvijā pirmo reizi pirms vēlēšanām Fiskālā padome aptaujājusi partijas un sagatavojusi ziņojumu par partiju priekšvēlēšanu programmās iekļauto prioritāšu ietekmi uz valsts financēm. Padome secinājusi, ka daļai polītisko partiju priekšvēlēšanu solījumos ir atbildīga attieksme pret valsts naudas izlietojumu, savukārt daļa partiju saviem plāniem nav norādījusi adekvātu finanču avotu. Proti, tikai sešas no 16 partijām, kas gatavojas startēt vēlēšanās, savus solījumus bija gatavas ielikt arī tabulās un aprēķināt, cik tas varētu izmaksāt un kādi varētu būt financējuma avoti. Noteiktajā termiņā līdz 7. augustam atbildes iesniedza Jaunā konservatīvā partija, No sirds Latvijai, Nacionālā apvienība, Attīstībai/Par!, Progresīvie, Zaļo un Zemnieku savienība un Saskaņa. Pēdējie divi polītiskie spēki gan bija iesnieguši tikai viedokļa vēstules, nevis detalizētas tabulas ar skaitļiem.
Partija KPV LV un Jaunā Vienotība atbildes sniedza pēc noteiktā termiņa, tādēļ to plānus padome neiekļāva pētījumā. Bija arī trīs partijas, kuŗas teica, ka būs fiskāli atbildīgas, bet par saviem konkrētajiem plāniem neko nepateica, saka padomes vadītājs Jānis Platais.
Jaunievēlētajai Saeimai būs lieli izaicinājumi, jo tai nāksies sākt ar nelielu budžeta konsolidāciju, vismaz atbilstoši tai situācijai, kāda ir izvērtēta. Tā kā mēs nesolām nevienam labus laikus, un, ja kādam ir ļoti lieli plāni izdevumu palielināšanai, tad ir jāgatavojas uz smagiem lēmumiem par to, ka jāgriež citi izdevumi, skaidro Platais.
Vēl jāpiebilst, ka sociālās polītikas eksperte Ruta Zilvere intervijā Latvijas radio norādīja, ka pašlaik parlamentā esošie polītiskie spēki nesola īpašus uzlabojumus pensiju sistēmā vai sociālajā polītikā kopumā, savukārt Saeimā nepārstāvētas partijas mēdz solīt reāli gandrīz neizpildāmas lietas. Eksperte arī piebilda, ka, lasot partiju priekšvēlēšanu programmas, rodoties priekšstats, ka sociālā polītika šajās vēlēšanās nebūs galvenais populisma placdarms. Dažas partijas gan skar jautājumu par minimālo pensiju paaugstināšanu, savukārt par indeksācijas sistēmu nerunājot neviena partija. Neizpildāmie un populistiskie solījumi lielāko tiesu esot sarakstos, kuŗu reitingi ir zem viena procenta.
Ar vārdu sakot, var jau sapņot par to, ka minimālā alga Latvijā jau nākamajā gadā būs lielāka pat par 1000 eiro, ar nodokļiem neapliekamais algas minimums un tāpat arī pensijas būs vismaz 500 eiro, bet tas ir no skaistajiem pasaku stāstiem labākam miegam. Protams, iedziļinoties partiju solījumos, izvēle, par ko balsot, nekļūst vieglāka, bet nevar prasīt atbildību no polītiķiem, neprasot to pašiem sev.
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
