Jaunā valdība - vai tā būs labāka?
Kārlis Streips    19.01.2016

 

Valsts prezidents Raimonds Vējonis par izvirzāmo kandidātu Latvijas Ministru prezidenta amatam domāja ilgi un dikti, un galu galā izvēlējās Latvijas Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) pārstāvi Māri Kučinski. Kandidātos, tā teikt, palika Vienotības pārstāvis Kārlis Šadurskis, kuŗu viņa partija tā īsti pat neizvirzīja, daļēji tāpēc, ka nebija pārliecības, vai viņam būtu vienprātīgs atbalsts pašā Vienotības frakcijā, kur nu vēl citās.

 

Savukārt “zaļie zemnieki” sākumā apgalvoja, ka savu kandidātu neizvirzīs, jo, ja reiz Vienotība bija vadījusi valdību līdz Laimdotas Straujumas demisijai, tad loģiski būtu tai turpināt darbu arī pēc tam. Lasītāji atcerēsies, ka Valsts prezidents vienubrīd pateica, ka iniciātīvu kandidātu meklēšanā viņš ņems savās rokās, līdz  beidzot paziņoja, ka ir izvēlējies M. Kučinski.

 

Māris Kučinskis dzimis 1961. gadā, viņam „kontā”  ir ievērojama polītiska pieredze. 1994. gadā Kučinskis kļuva par Valmieras pilsētas domes deputātu, pēc četriem gadiem  par domes priekšsēdi. Parallēli viņš vadīja Valmieras rajona padomi. Saeimā M. Kučinskis iekļuva 2003. gadā, kad kādreizējais Latvijas premjērministrs Andris Šķēle atteicās no deputāta mandāta un aizgāja no polītikas pavisam. 2004. gada decembrī Kučinskis kļuva par reģionālās attīstības un pašvaldību ministru. Vēl pēc diviem gadiem atkal tika ievēlēts Saeimā, kļūstot par Tautas partijas Saeimas frakcijas priekšsēdi. 2010. gadā viņš kļuva par deputātu kā apvienības “Par labu Latviju” pārstāvis, bet pērn, pēc pārtraukuma, Saeimā atgriezās atkal, šoreiz kā ZZS pārstāvis. Starplaikā  bijis Latvijas Lielo pilsētu asociācijas padomnieks un tad izpilddirektors. Saeimā Kučinskis patlaban pārstāv Liepājas partiju (“zaļajos zemniekos” ir ne tikai Zaļā partija un Latvijas Zemnieku savienība, bet arī vairākas citas partijas, tostarp  arī minētā).

 

Tomēr Māŗa Kučinska izvirzīšana premjērministra amatam var raisīt pāris jautājumu. Pirmkārt, viņš bija ļoti redzams Tautas partijas pārstāvis laikā, kad Aigara Kalvīša vadībā partija demonstrēja lielu patvaļu. Starp citu, laikā pirms 2006. gada vēlēšanām partija krietni pārtērēja atļauto kampaņas izdevumu summu, turklāt  arī organizējot “trešo personu” atbalsta kampaņu, kuŗu vadīja A. Kalvīša biroja vadītājs Jurģis Liepnieks. Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) partijai uzlika vairāk nekā miljonu latu sodu, bet tā vietā, lai sodu samaksātu, partija pašlikvidējās. Protams, tas bija tā pasenāk, taču der paturēt prātā, ka polītikā  cilvēki tikumus parasti nemaina. Ar to nebūt nesaku, ka M. Kučinskis būs tikpat patvaļīgs, cik kādreiz bija Kalvītis, bet piesardzīgu mani tas tomēr dara.

 

Otrkārt, vēl viena partija “zaļajos zemniekos” ir partija Ventspilij un Latvijai, kuŗas vadītājs ir gana  odiozais Aivars Lembergs. Par spīti tam, ka šo cilvēku jau sen vajā tiesu iestādes,  Latvijā viņš joprojām ir viens no populārākajiem polītiķiem. Jā gan,  Ventspils aizvadītā ceturtdaļgadsimta laikā ir mainījusies līdz nepazīšanai, no pelēkas padomju laika pilsētas pārtopot par modernu ostas pilsētu, bet lieki teikt, ka ne jau Lembergs pats darbojās  ar šķipeli un bruģakmeņiem. Partijas vadītāja postenis viņam ir ļāvis piedalīties “zaļo zemnieku” darīšanās, atcerēsimies, ka jau vairākās vēlēšanās pēc kārtas tie viņu ir piedāvājuši kā “kandidātu premjērministra amatam,” kas ir vismaz ciniski. Lembergs turklāt arī ir cilvēks, kuŗš pārmērīgi atbalsta ekonomiskas saites ar Krieviju, lasītāji, iespējams, atcerēsies arī to, ka NATO klātbūtni mūsu valstī viņš ir nosaucis par “okupāciju.”

 

“Zaļajiem zemniekiem” Aivars Lembergs ir viens ļoti neērts kadrs. No vienas puses, partijai būtu jākaunas par to, cik lielu lomu tās lietās viņš spēlē. Taču cilvēka populāritāte citiem viņa partijas biedriem liedz par viņu teikt jebko negātīvu. Arī pats Kučinskis nesenās intervijās ir teicis, ka viņš neredz iemeslu, kāpēc ZZS no Lemberga būtu jāatsakās, vēl bilstot, ka nav iemesla domāt, ka viņš būs  kāda lelle, kuŗu Ventspils šefs varēs raustīt aiz aukliņām. Nu, nu, diez vai Lembergs spēs atturēties no “padomu” došanas vajadzīgos un nevajadzīgos brīžos.

 

Un vēl - Latvijas polītikā izsenis pastāvējusi tradicija, ka viena un tā pati partija nekontrolē vairāk nekā vienu no trim galvenajiem amatiem mūsu valstī (Valsts prezidents, Saeimas priekšsēdis, premjērministrs). Nu sanāk, ka gan prezidents, gan premjērministrs pārstāv vienu un to pašu polītisko spēku. Kļūstot par prezidentu, polītiķi mēdz paziņot par savu bezpartejiskumu, taču tas neatņem faktu, ka Raimonds Vējonis un Māris Kučinskis ir seni „cīņu biedri”.

 

Pieminēsim šajā kontekstā arī nabaga Vienotību, kuŗas reitings pēdējos mēnešos ir sarucis līdz bīstami zemam līmenim. Valsts prezidenta lēmums premjērministra amatu neuzticēt Kārlim Šadurskim ir sāpīgs un, iespējams, nāvējošs pliķis. Vienotība valsti vadīja kopš 2009. gada, Valda Dombrovska vadībā partija ieguva ļoti labus rezultātus nākamajās Saeimas vēlēšanās par spīti tam, ka viņa valdība vadīja tā dēvēto “konsolidācijas” procesu, lai risinātu milzīgo ekonomisko krizi, kas pārvēlās pāri teju visai pasaulei, bet Latvijā bija sevišķi sāpīga. Rezultāti izsauca starptautisku apbrīnu – lūk, premjērministrs, kuŗš visiem licis savilkt jostas, tomēr tiek ievēlēts no jauna.

 

Kopš tā laika Vienotībai gājis klupšus, krišus. Partijas iekšienē notiek skarba cīņa starp liberāli un konservatīvi noskaņotiem deputātiem, turklāt partija, kuŗa allaž ir augstu turējusi tiesiskuma un godīguma karogu, pati nemaz tik tiesiska un godīga nav bijusi. Redzamākais piemērs ir Saeimas deputāts Dzintars Zaķis.

 

Liela daļa vainas par notiekošo ir jāuzņemas Vienotības vadītājai Solvitai Āboltiņai, kuŗa pati bija cerējusi kļūt par Latvijas premjērministri. Veids, kādā S. Āboltiņa iekļuva pašreizējā Saeimas sasaukumā bija pietiekami dīvains, vēlēšanās viņai paliekot aiz strīpas un par deputāti kļūstot tikai pēc tam, kad cits kandidāts viņas apgabalā pagalam mistiski atteicās no mandāta. Viņas „kontā” ir arī pagalam nepieklājīga uzvedība pensionāru protesta laikā. Liberālos deputātus savā frakcijā viņa ir salīdzinājusi ar huligāniem. Katrā gadījumā tie ir traipi, kas galīgi neder  valsts trešajai amatpersonai. Man personīgi liekas, ka Solvitai Āboltiņai būtu jāatkāpjas no partijas vadītājas amata, jo kāda jēga no priekšsēdes, kuŗas laikā partijas reitings tik krasi samazinājies? Un tomēr, cerēsim, ka Vienotībai izdosies savākties, jo vēlētājiem, tajā skaitā šo rindu rakstītājam, kuŗi tomēr nevēlas dzīvot valstī, ko polītikāņi uzskata par savu privātīpašumu,  kuŗā var rīkoties, kā tīk, nekur īsti nav kur likties.

 

Man rakstot šīs rindas, sarunas par jauno koaliciju turpinās. Kā jau vienmēr, cīņa ir lielākoties ap un par krēsliem, taču visticamāk jaunajā koalicijā būs tās pašas trīs partijas (ZZS, Vienotība, Nacionālā apvienība), kas kādas tur ir patlaban, vien ar pārbīdi ietekmes ziņā. Mārim Kučinskim viegli nebūs, jo, pirmkārt, ZZS un NA mēdz būt visai patvaļīgas attiecībā uz polītiskiem jautājumiem un, otrkārt, Vienotība visticamāk  centīsies audzēt savu reitingu, un tas var nozīmēt ieslīgšanu populismā. Tā vai citādi, jaunajai valdībai būs ļoti daudz svarīgu darāmu darbu,  domājot par valsts drošību, izglītības lietām, veselības aprūpi, vairāku valsts īpašumu nākotni u.tml. Vēlēsim tai veiksmi!