Ja latvieši nemainīs savu attieksmi...
Vaira Paegle    01.09.2015

 

Ņemot vērā asās debates, kas saistītas ar bēgļu uzņemšanu Latvijā, Sallija Benfelde, rakstā “Kā kļūt par savējo?” (Laiks, BL nr. 32), ļoti trāpīgi secina, ka latvieši nav atvērti nelatviešiem un valstij nav normālas un efektīvas programmas, kā padarīt visus Latvijā dzīvojošos par savējiem.

 

Arī man ir skarbs vērtējums par Latvijas integrācijas un diasporas polītiku, kuŗa balstās uz mītiem un nereālu apstākļu novērtējumu Latvijas un diasporas latviešu sabiedrībā. 

 

Pirms Latvijas neatkarības atjaunošanas latviskās identitātes saglabāšanas mērķis trimdā bija skaidrs, proti, Latvijas neatkarības atjaunošana. Tagad tas ir daudz sarežģītāks.

 

Pēdējos gados Latvijas valdība un latviešu diaspora ir noregulējušas savas attiecības tā, lai abas puses justos ērti. Kamēr viena puse rada mītus par „globālā latvieša” atdevi Latvijas izaugsmei, otri priecājas par valdības atbalstu latviskas identitātes un kultūras saglabāšanai ārzemēs. Tas „noņem no dienas kārtības” morāli jūtīgo jautājumu par diasporas latviešu atgriešanos Latvijā. Ir taču vieglāk būt latvietim ārzemēs, baudīt latvisko vidi Garezerā, Katskiļos, Priedainē vai San Jose Dziesmu svētkos nekā uzņemties to atbildību, ko prasa dzīve, darbs un pilsoniskās sabiedrības uzdevumi Latvijā.

 

Protams, daļa no latviešu diasporas eventuāli atgriezīsies Latvijā, pievienojoties bēgļiem,  kuŗi meklē drošību no kaŗa briesmām. Un viņi saskarsies ar tām pašām Latvijas sabiedrības neiecietības problēmām, kuŗas radījušas šķēršļus trimdas latviešu integrācijai Latvijā. Nākot ar citu dzīves pieredzi un ētikas normām, mums pārmeta to, ka pilnībā neizprotam dzīvi zem komūnisma un esam pārāk pamācoši savā attieksmē.

 

Mēs bijām un esam neērti konkurenti “savējiem” darba tirgū, valsts pārvaldē un polītikā.

 

To apliecina nesen rīkotais Pasaules ekonomikas un innovāciju forums, kas pulcēja sekmīgus latviešus no pasaules malu malām, lai viņi dalītos ar savu pieredzi un zināšanām un celtu Latvijas ilgtspējīgu attīstību. Cik no viņu ieteikumiem ir ieviesti dzīvē? Cik no viņiem ir aicināti darboties Latvijas Valsts un uzņēmumu padomēs? Cik no miljoniem, kuŗus latviešu diaspora nosūta uz Latviju, tiek ieguldīti darba vietu radīšanai  uzņēmumos, nevis patēriņam? 

 

Ja diasporas latvietis netiek uzskatīts par savējo Latvijā, tad ko lai saka bēgļi un imigranti, kuŗi ir iecerējuši saukt Latviju par savām mājām un kļūt par Latvijas Valsts uzticamiem pilsoņiem?!

 

Atbilde ir atrodama Sallijas rakstā par ķīnieti Ma Tao, kuŗam, lai kļūtu par savējo, bija jāiemācās krievu valoda. Pat ar sievu, latvieti, viņš runā krievu valodā. Man tas nav nekāds liels pārsteigums, jo daudziem latviešu diasporas jaunākās paaudzes pārstāvjiem ir nācies atstāt Latviju tikai tāpēc, ka viņi neprot krievu valodu. Acīmredzot šo faktu nezin Latvijas varas iestādes, jo 23. augusta Delfi tīmeklī, Latvijas Republikas Labklājības ministrija paziņoja, ka “būtiskākais priekšnosacījums bēgļu integrācijai darba tirgū ir latviešu valoda!” Savukārt citā tīmekļa rakstā tiek uzdots  jautājums, vai tas ir normāli, ka imigranti izvēlas mācības krievu valodā? Protams, normāli tas nav, bet likumīgi gana.

 

Mani nekad nav pārliecinājis arguments, ka krievu valoda Latvijā ir nepieciešama ekonomisku apsvērumu dēļ. Angļu valoda, nevis krievu, joprojām dominē kā universālā sarunvaloda,. Kamēr Latvijas sabiedrības vairākums neatteiksies no krievu valodas lietošanas publiskajā sfērā, tikmēr cittautiešu integrācija Latvijā cietīs neveiksmi.

 

Bēgļu uzņemšanu arī nevar attaisnot  ar okupācijas laikā iepludināto sveštautiešu integrācijas problēmām, jo latviskās identitātes saglabāšanai toreiz trūka valstiskas aizsardzības. Situācija šodien ir pavisam citāda, tikai jājautā, vai Latvijas sabiedrībai pietiek gribasspēka nosargāt savu latvietību?

 

Mana atbilde uz šo jautājumu ir visnotaļ drūma, jo fakti liecina, ka pastāv nopietnas pretrunas starp Valsts integrācijas polītiku un reālo dzīvi Latvijā. Latvijas nākotni noteiks Latvijas iedzīvotāji. Ja viņi nemainīs savu attieksmi pret diasporas latviešu atgriešanos Latvijā, kā arī bēgļu iekļaušanu Latvijas sabiedrībā, respektējot viņu zināšanas un veidojot attiecības vienīgi un tikai uz latviešu valodas prasmes pamatiem, tad latviskā identitāte latviešu diasporā turpinās ziedēt un plaukt, bet Latvijā tā cietīs to lejupslīdi, par kuŗu  tā uztraucas bēgļu uzņemšanas nīdēji.