Izraidītie deputāti
Kārlis Streips    11.06.2019

 

 

Pagājušā gada Saeimas vēlēšanās, kā zināms, ievēlējām apaļu simtu deputātu. Patlaban to palicis tikai 98. Šī gada 31. janvārī Saeima no sava vidus izraidīja Jaunās Konservātīvās partijas (JKP) deputātu Juri Jurašu. Pagājušajā ceturtdienā kārta pienāca partijas KPV LV deputātam Atim Zakatistovam. Abos gadījumos tas noticis tāpēc, ka Saeimas Kārtības rullī ir noteikts – ja Latvijas Ģenerālprokurātūra ir palūgusi kāda deputāta izdošanu kriminālvajāšanai un ja Saeima ir nobalsojusi par tādas atļaujas sniegšanu, tad no tā brīža attiecīgais deputāts vairs nedrīkst piedalīties Saeimas darbā līdz brīdim, kad kriminālvajāšana ir pabeigta, vai arī spēkā stājies  notiesājošs tiesas spriedums. Šī posma laikā deputāts turpina saņemt pusi no amatalgas. Citādi polītisku ierobežojumu nav, kas arī ir redzams ‒ Juraša kungs turpina būt Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs. Tas nozīmē, ka viņa uzdevums ir kārtot attiecības starp ministriju un iestādi, kuŗas darbā viņš pats nedrīkst piedalīties. Tas gan šķiet mazliet savdabīgi.

 

Noteikums par deputāta izraidīšanu nav akmenī kalts. Tas nemaz nebija tik sen, kad Latvijas Saeimā un vispār polītikā attiecībā uz deputāta imunitāti valdīja gana plaša patvaļa. Lasītāji, iespējams, atcerēsies, ka konkrētais iemesls,  kāpēc toreizējais Valsts prezidents Valdis Zatlers ierosināja 10. Saeimas atlaišanu, bija parlamenta atteikšanās atļaut kratīšanu Saeimas deputāta Aināra Šlesera mājās. Laikā pēc Saeimas padzīšanas un tai sekojošā referenduma, kuŗā vairākums vēlētāju atbalstīja domu par tās atlaišanu un parlamenta "gudrās galvas," šķiet, sakaunējās. Nākamajos mēnešos tās attiecās no slepenības dažādos balsojumos par amatpersonām, kā arī krietni ierobežoja deputātu imunitāti dažādos ar likumu saistītos procesos. Noteikums par izdota deputāta izraidīšanu no Saeimas ir no minētā laika posma.

 

Taču ir problēmas. Janvārī, kad runa bija par Juŗa Juraša izdošanu vajāšanai, arī pats Juraša kungs balsoja par. Tas  tāpēc, ka viņam bija dots saprast, ka Ģenerālprokurātūra būtībā ir gatava attiecīgo lietu vest uz tiesu jau „rīt  ap brokastlaiku”. Kopš balsojuma ir pagājuši vairāk nekā četri mēneši. Debatēs par Ata Zakatistova izdošanu JKP deputāte Juta Strīķe nikni stāstīja, kā prokurori laikā kopš balsojuma par Juraša izdošanu ir pauduši, ka izmeklēšana vēl nav beigusies, ka vēl tiek vākta informācija, iespējams, arī no ārzemēm, un līdz ar to process vēl tik ātri nebeigsies. Pagājušajā nedēļā laikraksta Neatkarīgā Rīta Avīze tīmekļa portāls vēstīja, ka prokurātūra ir secinājusi, ka ir iemesls uzskatīt, ka savāktie pierādījumi ir pietiekami, lai tiesā uzturētu apsūdzību, kā arī, ka lietas materiāli tagad esot iesniegti Juraša kunga aizstāvjiem, lai viņi ar tiem varētu iepazīties. Zakatistova kunga gadījumā tajā pašā portālā ziņots, ka lēmumu par kriminālvajāšanu kā tādu Ģenerālprokuratūra pieņems nākamo desmit dienu laikā. Lieki teikt, tas var radīt jautājumu par to, kāpēc iesniegumu par deputāta izdošanu prokurori Saeimā iesniedza jau aprīlī. Ja reiz lēmums par kriminālvajāšanu vēl nav pieņemts, tad vismaz teorētiski taču pastāv iespēja, ka taps nolemts to neuzsākt. Kāda jēga tad deputātam uz pāris nedēļām atņemt darbavietu?

 

Ata Zakatistova gadījumā jautājums ir par krāpniecību, kas atklājusies pēc plašākas izmeklēšanas par iespējamu viņa pārstāvētās partijas KPV LV  nelikumīgu financēšanu laikā pirms pērnajām vēlēšanām. Pērn jūnijā ar visai lielu „pompu” Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojs (KNAB) deputātu Kaimiņu aizturēja pašā Saeimas plenārsēžu zālē. Tas īstenībā ir tas pats stāsts. Zakatistova gadījumā apgalvojums ir par fiktīva līguma slēgšanu starp viņu un kādu uzņēmumu, Kaimiņa gadījumā – par viņa partijas nelikumīgu financēšanu ar deputāta kādreiz vadītā „Suņu būdas” tīmekļa raidījuma aizsegu. Juraša stāsts ir cits. Viņš ir apsūdzēts valsts noslēpuma izpaušanā un ir stāstījis, kā pirms pāris gadiem, kad viņš strādāja KNAB, kāds, kas bija saistīts krimināllietā, kuŗas centrā ir valsts uzņēmums Latvijas dzelzceļš, bija piedāvājis miljonu eiro kukuli, lai apsūdzību lietā mīkstinātu uz mazāk nopietnu apsūdzību. Jurašs teicās esam par šo piedāvājumu  izstāstījis KNAB toreizējam direktoram Jaroslavam Streļčenokam, bet direktors uz to nekādi nereaģējis. Un Juraša kungs nolēmis stāstu izstāstīt žurnālam Ir.  Tāda tad arī tā valsts noslēpuma izpaušana. Deputāta aizstāvji ir norādījuši, ka likumā ir ļoti skaidri pateikts, ka koruptīvu darījumu nevar uzskatīt par valsts noslēpumu. Kukuļa piedāvājums nepārprotami ir koruptīvs darījums, un tāpēc ir iemesls domāt, ka apsūdzība ar valsts noslēpumu varētu būt  baltiem diegiem šūta. Vēl jo vairāk tāpēc, ka sākotnēji Ģenerālprokuratūra nolēma, ka notikušajā noziedzīga darījuma nav. Tikai pēc tam, kad augstāk stāvošs prokurors šo lēmumu noraidīja, izmeklēšana sākās no jauna.

 

Neesmu jurists,  un precīzi ne vienas ne otras lietas juridiskos apstākļus nevaru apspriest. Taču vienu es zinu konkrēti – Latvijā tiesas neizceļas ar sava darba ātrumu. Vispirms ir jānozīmē tiesnesis, tad tiesnesim savā kalendārā ir jāatrod laiks, kad noklausīties lietu. Procesa laikā ir jāiztaujā liecinieki. Ir tiesu debates un viss pārējais. Te der atcerēties, ka Ventspils mērs Aivars Lembergs savā krimināllietā tiesas apmeklē jau vairāk nekā desmit gadus, un tās ir tikai pirmā līmeņa tiesas.

 

Savulaik biju iesaistīts goda un cieņas aizskāruma prāvā. No apsūdzības brīža līdz pēdējam kasācijas spriedumam Augstākajā tiesā pagāja vairāk nekā astoņi gadi, un galu galā mani attaisnoja. Pie pastāvošās kārtības, visā  laika posmā abi polītiķi Saeimas darbā nedrīkstēs piedalīties. Un Saeimā joprojām būs tikai 98, ne simts deputātu

 

Saprotu, ka „vidējais latvietis” varētu ar šķību aci aplūkot centienus polītikāņu imunitāti atkal pastiprināt, nevis vājināt. Taču šajā gadījumā nudien šķiet, ka Saeimas ievēlēto deputātu skaits būs par diviem mazāks vēl krietnu laiku uz priekšu. Un gribas domāt, ka valdībai ir iemesls nopietni padomāt, vai tas ir pareizi.