Izraēlai klapatas ar bēgļiem no Afrikas
FRANKS GORDONS    11.04.2018

 

Eiropa vēl nav attapusies no 2015. gada bēgļu plūdiem. Izraēlai līdzīga problēma krasi saasinājusies šobrīd. Tiesa, te ir zināmas atšķirības – islama faktors (par laimi) šoreiz atkrīt, bet vienus moka, otrus tirda lielais jautājums: ko ar viņiem darīt, kā tikt no viņiem vaļā.

 

Tas sākās 2oo5. gada otrajā pusē: Ēģiptei piederošajā Sinajas pussalā sāka pulcēties tūkstošiem bēgļu no divām Afrikas valstīm – Eritrejas un Sudānas. Pa ceļam no turienes viņi pārcieta rupju un nežēlīgu attieksmi no Ēģiptes policijas puses: naudas izspiešana, piekaušana... Sasnieguši skarbo, tuksnesīgo Sinajas pussalu, viņi nokļuva klejojošo beduīnu varā, kuŗi, atņemot pēdējos grašus, pārveda viņus pa slepenām takām uz Izraēlas territoriju. Izraēla šiem bēgļiem tiešām šķita "apsolītā zeme": augsts dzīves līmenis, visumā moderna un sakārtota, un, teiksim, par šķīvju mazgāšanu kādā no neskaitāmajām ēdnīcām maksā – pēc Sudanas vai Eritrejas mērogiem – dāsni.

 

2012. gada sākumā šo migrantu bēgļu skaits jau pārsniedza 50 tūkstošus, un tikai 2013. gadā pabeigtā 245 kilometrus garās augstās sienas būve apturēja šo ļaužu plūsmu.

 

Kas viņi ir? Vairāk nekā puse nāk no Eritrejas – Sarkanās jūras piekrastes valsts, kur valda tirānisks, represīvs režīms, kur vīriešus iesauc armijā uz 10 gadiem (!) un padara tos par bezmaksas darbaspēku diktātūras dienestā. Dezertieriem draud nošaušana. Te jāņem vērā, ka Eritrejas iedzīvotāji pārsvarā ir kristieši: tas ir senatnīgais t.s. monofizītu virziens, rada Etiopijas baznīcai. Viņi runā tigriņu valodā, kas līdzīgs Etiopijas valsts valodai – amhari. Bēgļi no Sudānas – tie ir cilvēki, kas cietuši no genocida Darfuras provincē, kur arabu jātnieku bandas atņēma viņiem ganāmpulkus un dedzināja mājokļus, un no pilsoņkaŗa nesen proklamētajā Dienvidsudānas valstī, kur asiņainā cīņā saķērušās divas ciltis. Pēdējo vidū ir daudz kristiešu, un pārējo sudaniešu islams nav ekstrēms. Valoda – arabu.

 

Diemžēl gan sudānieši, gan eritrejieši kopumā kļuvuši par postu un lāstu Telavivas dienvidos, nabadzīgākajos kvartālos ap t.s. veco autoostu, kur pirmajos gados pēc Izraēlas valsts proklāmēšanas apmetušies jūdu ieceļotāji no Marokas, Kurdistānas un citām musulmaņu zemēm, zināmā mērā dzīves pabērni. Un tieši šīs ieliņas kļuvušas par melno migrantu geto, kur blakus puslegāliem bordeļiem afrikāņi mīt gandrīz vai graustos, sacēluši savas sīkbodītes un dzertuves, kur eritrejieši tempj lēto alu. Noziedzības līmenis tur ir augstāks par vidējo, vakaros sievietes baidās iziet uz ielas.

 

Un kad inteliģentie cilvēktiesību aizstāvji un žēlsirdīgie humānisti no Telavivas turīgajiem ziemeļiem mēģina nomierinat sašutušos šo ieliņu "pamatiedzīvotājus", pēdējie attrauc: nu tad izmitiniet šos nelūgtos viesus savos elegantajos dzīvokļos!

 

Necik sen šos migrantus sāka piespiedu kārtā sēdināt lidmašīnās, kas uzņēma kursu uz divām Afrikas samērā stabilām valstīm – Ugandu un Ruandu, dodot katram līdzi naudu pirmajiem mēnešiem "svešumā". Bet tā lieta virzās gausi, un daudzi migranti katēgoriski atsakās pamest Izraēlu.

 

Izraēlas premjērministrs Benjamins (Bibi) Netanjahu, pret kuŗu Izraēlas policija ierosinājusi izvirzīt apsūdzību par kukuļošanu un ētiski apšaubāmu darījumu, 2. aprīlī paziņoja, ka vienojies ar UNHCR  Apvienoto Nāciju Augsto komisiju bēgļu jautājumos – par apmēram 16 tūkstošu afrikāņu migrantu pakāpenisku pārvešanu "uz kādu no rietumvalstīm" (min Kanadu vai Vāciju), kamēr pārējiem 16 tūkstošiem tikšot piešķirts permanenta iedzīvotāja statuss un viņus izvietošot kibucos un klusos lauku ciematos, prom no lielpilsētas Telavivas drūzmas. Taču burtiski pēc dažām stundām Netanjahu šo vienošanos atsauca! Pārāk liels bija spiediens no viņa koalicijas labēji ekstrēmā spārna, kuŗa darboņiem arī 16 tūkstoši šķita par daudz. "Nabaga" premjērministram atlika vien taisnoties un apsolīt, ka galugalā būšot iespējams viņus visus dabūt prom – kad, kurp?

 

Skumji. Īstenība ir skarba: visiem laimes garantijas nav...