Juris Lorencs 14.12.2021
Ja man dažos vārdos vajadzētu raksturot aizvadīto 2021. gadu, es teiktu tas bija izdzīvošanas laiks. Diemžēl jārēķinās ar to, ka nākamais gads būs līdzīgs. Pasaule, Eiropa un Latvija joprojām ir ierauta vairākās nopietnās krizēs. Tās ir: kovida pandēmija, augstās enerģijas cenas, inflācija, klimata izmaiņas, migrācijas chaoss, drošības problēmas, Krievijas un Baltkrievijas neprognozējamā, agresīvā uzvedība. Cerēsim, ka 2022. gadā beidzot ieraudzīsim gaismu vismaz pandēmijās tuneļa galā. Un tad sāksies rēķināšana un atsevišku valstu veselības polītikas salīdzināšana. Tiks uzdoti jautājumi- kāpēc slimība visvairāk skāra tieši Eiropu un ASV? Un kāpēc, piemēram, rēķinot uz iedzīvotāju skaitu, Zviedrijā, kur ierobežojošie pasākumi visu epidēmijas laiku bijuši minimāli, ir mazāk slimnieku un nāves gadījumu nekā Latvijā ar tās lokdauniem un mājsēdēm?
Lai uzturētu pie dzīvības ekonomiku, pandēmijas laikā sadrukāts milzīgs daudzums naudas. Bieži vien tā tikusi burtiski izdalīta, bez reāla seguma. Sekas- inflācija. Kā liecina Latvijas Centrālās statistikas pārvaldes dati, vidējais cenu līmenis Latvijā 2021. gada novembrī, salīdzinot ar 2020. gada novembri, palielinājās par 7, 5%. Taču jau tagad ir skaidrs, ka tas ir tikai sākums. Bankas Citadele ekonomists Mārtiņš Āboliņš prognozē, ka nākamā gada pirmajos mēnešos inflācija varētu ārsniegt pat 10 %. Savukārt Dānijas investīciju bankas Saxo Bank eksperti aprēķinājuši, ka nākamā gada sākumā ASV inflācija sasniegšot 15 % robežu. Taisnība, aug arī algas. Vienlaikus palielinās ienākumu plaisa starp turīgajiem un trūcīgajiem. Neapdomīgā naudas drukāšana ir tikai daļa no problēmas. Pie vainas ir arī augstās enerģijas un degvielas cenas, kuŗu cēlonis meklējams kļūdainā saimnieciskā polītikā. Jau pieminētā Saxo Bank paredz, ka 2022. gadā Eiropas zaļā kursa sludinātāji būšot spiesti ja ne pilnībā atteikties no saviem utopiskajiem plāniem, tad vismaz tos atlikt uz nenoteiktu laiku. Bankas ziņojumā tas raksturots ar vārdiem The plan to end fossil fuels gets a rain check. Vai arī pieņemt, ka arī atomenerģija ir daļa no zaļās ekonomikas.
Vācijā pie varas ir jauna koalicija. Kanclers- sociāldemokrats Olafs Šolcs, ārlietu ministre- Annalēna Bērboka no Zaļās partijas. Šo valdību varēsim vērtēt pēc pirmajām simt darba dienām. Labā ziņa ir tā, ka ne uz Šolca, ne Bērbokas rakstāmgalda neatradīsies vieta Anhaltes-Cerbstas princeses Sofijas, vēlākās Krievijas ķeizarienes Katrīnas Lielās ģīmetnei, kuŗā tik ļoti esot mīlējusi ieskatīties Angele Merkele. Diemžēl Krievija par sevi atgādinās biežāk nekā mums gribētos. Maz ticams, ka Putins sāks plašu iebrukumu Ukrainā. Iespējamas bruņotas provokācijas, bet ne liels kaŗš. Vismaz man tā gribētos cerēt. Tas, ko mēs redzam patlaban, milzīgā kaŗaspēka koncentrācija pie Ukrainas robežas, drīzāk ir kaut kas līdzīgs pokeram. Spēles likmes aug cerībā, ka pretiniekam neizturēs nervi. Ka Rietumi, Eiropa un ASV nobīsies un noslēgs ar Krieviju kaut ko līdzīgu Minchenes un Jaltas līgumiem par ietekmes sfēru sadalīšanu bijušajā Padomju Savienības telpā. Bet šodien vairs nav 2014. gads, kad netraucēti varēja sagrābt un anektēt Krimu, bet Donbasa reģionu pārvērst par prokrievisko separātistu kontrolētu nekurienes zemi. Ukrainā ir izaugusi jauna paaudze, kuŗai valsts neatkarība ir pašsaprotama un neapšaubāma lieta. Ukraiņi par savu zemi spēs pastāvēt. Bet ir kāds nepatīkams jautājums, ko šodien uzdod cilvēki Ukrainā, Centrāleiropā un Baltijas valstīs cik varam paļauties uz Rietumiem, pirmām kārtām uz ASV? Un kādus solījumus un garantijas prezidents Baidens ir devis Putinam?
Pašā Krievijā visdrīzāk viss paliks pa vecam. Putins vēl vairāk nostiprinās savas pozicijas, opozicija paliks vāja un sašķelta. Augstās naftas un gāzes cenas attālinās nepieciešamās reformas. Kāpēc kaut ko mainīt, ja naudas pietiek? Pasaule tāpat spiesta runāt ar Krieviju, lūgties, baidīties no tās! Bet gadi iet, un Krievijas varas elite noveco. Nupat Putins parakstījis likumu, saskaņā ar kuŗu augstākie virsnieki ģenerāļu pakāpē varēs palikt aktīvajā dienestā līdz 70 gadu vecumam. Līdz šim obligātais pensionēšanās vecums bija 65 gadi. Ar ko tas viss beidzās, labi atceras mana paaudze ar nespēkā trīcošiem biedriem Ļeņina mauzoleja tribīnē, daudzām oficiālām valsts bērēm un padomju sistēmas krachu. Savukārt Baltkrievijā turpināsies lēns Lukašenko režīma erozijas process. Diezin vai diktātoram tuvākajā laikā vēlreiz izdosies izspēlēt neseno migrantu krizi uz Polijas, Lietuvas un Latvijas robežām. Par to, ka šoreiz Eiropai izdevās sevi pasargāt, mēs varam pateikties pirmām kārtām Polijai. Daudzu cilvēku acīs tieši Polija šodien kļūst par konservatīvās, tradicionālās Eiropas līderi.
Francijā nākamā gada aprīlī notiks prezidenta vēlēšanas. Aptaujas liecina, ka amatu saglabās pašreizējais prezidents Emanuels Makrons. Tomēr visādi brīnumi vēl var notikt. Decembŗa sākumā vēlēšanu cīņā iesaistījās 63 gadus vecais žurnālists Ēriks Zemūrs, dzimis no Alžīrijas izceļojušu ebrēju ģimenē. Savu polītisko kustību viņš nodēvējis par Reconquest. Latviski tas skanētu kā Atkaŗošana. Atgādinājums par musulmaņu iekarotāju padzīšanu no Pireneju pussalas. Zemūra vēstījums ir pagalam vienkāršs- nepieciešams apturēt nekontrolēto migrāciju un tālāku Francijas islamizāciju. Vislielākais pārmetums, ko Zemūram izsaka kreisi- liberālās aprindas, ir sazvērestības teoriju izplatīšana. Jo viņš runājot par tādu lietu, kā grand remplacement. Latviski lielā aizstāšana. Ideja, ka pašreizējo polītisko, sociālo un garīgo procesu rezultātā Eiropas tautas tiekot aizstātas ar musulmaņu migrantiem no Ziemeļafrikas un Tuvajiem Austrumiem. Tas nevar būt! Bet mēs, latvieši, esam liecinieki tam, ka aizstājošā migrācija pastāv. Deportēto latviešu vietā Latvijā ieradās brālīgo republiku pārstāvji. Šīs pārmaiņu sekas mēs izjūtam joprojām.
Pēc nedēļas ‒ Ziemsvētki. Vēl dažas dienas, un pie durvīm jau klauvēs 2022. gads. Mans vēlējums Jaunajā gadā visiem latviešiem, lai kur viņi dzīvotu, ‒ vienkārši noturēties, palikt savās vietās! Un tad jau redzēs, kā būs tālāk.
Atpakaļ
.jpg)
