Islāms un mēs
Sallija Benfelde    03.11.2015

 

Bēgļu krizi Eiropā radījuši ekonomiskie apstākļi valstīs, no kuŗām cilvēki dodas projām masveidā, un arī karš, nevis otrādi. Dažādas starptautiskas organizācijas jau ir atzinušas, ka lielākā bēgļu daļa – ir minējumi pat par 90 procentiem – nav kaŗa bēgļi. Gluži dabisko vēlmi dzīvot labāk veikli izmanto cilvēku kontrabandisti, solot Eiropā Laimes zemi, kur viss pienākas un viss tiek dots.

 

Eiropa pamazām sākusi to saprast un jācer, ka sāksies nopietna cīņa, izmantojot arī militāru palīdzību, lai bēgļu kuģus notvertu un atgrieztu atpakaļ, pirms cilvēki izkāpj Eiropas vai dažu citu valstu krastā. Taču milzīgais cilvēku skaits un jautājumi par to, kur viņiem dzīvot, no kā pārtikt un vai iespējams atrast bēgļiem darbu, ir tikai daļa problēmu, kuŗas nākas risināt. Ne mazāk svarīgs ir arī jautājums par iespējamo Islāma valsts terroristu ieplūdināšanu Eiropā un arī par to, ka šodien miermīlīgie bēgļi visai drīz var kļūt radikāli noskaņoti un pieslieties islāma radikāļiem. Tātad jautājums ir par Eiropas valstu un, protams, arī Latvijas drošību.

ATŠĶIRĪGĀS CIVILIZĀCIJAS

 

Pirms 20 gadiem Hārvardas universitātes (ASV) profesors Semjuels Hantigtons (1927. – 2008.) darbā „Civilizāciju sadursme”, kas izraisīja plašas un vētrainas diskusijas ne tikai Amerikā, bet visā pasaulē, paredzēja konfliktu starp Rietumu un musulmaņu valstīm kā civilizāciju sadursmi. „Pasaules polītikā galvenās spēlētājas joprojām ir nacionālās valstis. To rīcību, tāpat kā pagātnē, nosaka dzīšanās pēc varas un labklājības, bet to ietekmē arī kultūras izvēle, kopīgās vērtības un atšķirības. (..) Šajā jaunajā pasaulē paši sīvākie, svarīgākie un bīstamākie konflikti nebūs starp sabiedrības šķirām, bagātajiem un nabagiem vai citādi ekonomiski definētām grupām, bet starp tautām, kas pieder pie dažādām kultūras identitātēm,” rakstīja Hantigtons.

 

Šķiet, ka Hārvardas profesors ir diezgan precīzi pareģojis to, kas notiek šodien. Protams, var diskutēt, kas vairāk apdraud Eiropas un pasaules mieru un stabilitāti – tā dēvētā Islāma valsts vai Krievija, kurai pieder kodolieroči. Tāpat arī var strīdēties, vai Krievijas agresīvo nostāju tiešām nosaka atšķirīgā kultūrvēsturiskā pieredze, kas tomēr pieder kristīgajai pasaulei. Tomēr fakts ir un paliek fakts – islāms un tā nesēji ir iesaistīti lielākajos un asiņainākajos terrora aktos visā pasaulē. 

 

Latvijai līdz šim nav nācies saskarties ar „civilizāciju sadursmi” un Islāma valsts terroru, drīzāk ar okupācijas seku radītajām problēmām, bet nupat jautājums par „svešajiem” skar arī mūs. Izskatās, ka bēgļi mūs apdraud tieši tādēļ, ka ir musulmaņi, un, protams, jautājums, runājot par reliģijām, ir, kādēļ cilvēki nespēj pieņemt, ka Dievs ir viens, bet katrs pie tā iet pa savu ceļu, kas nav ne labāks, ne sliktāks par citiem. Latvijas Universitātes Āzijas nodaļas profesora Leona Taivāna skaidrojumu vienā teikumā varētu pateikt aptuveni tā – mēs, eiropieši, esam pašnāvnieki, bet ne jau tādēļ, ka atļaujam musulmaņiem iebraukt savās valstīs, bet gan tādēļ, ka musulmaņu acīs jau sen esam kļuvuši par pagāniem, kuŗi vai nu jāpievērš savai ticībai, vai jānogalina. 

 

 

ISLĀMS UN KRISTIETĪBA

 

L. Taivāns interesanti skaidro kristietības un islāma būtību: „Kristietība no trim Ābrahāma reliģijām – jūdaisma, kristietības un islāma – no reliģijas viedokļa ir visgrūtākā un vistālākā no zemes un sadzīves lietām.(..) Pirmatnējā variantā kristietības ideāli nav saistīti ar šīs pasaules dzīves izkārtojumu. Runa ir par absolūtām garīgām vērtībām, par cilvēka garīgās būtības attīstību un atgriešanos pie Dieva. Jēzus Pilāta tiesā, atbildot uz viņa jautājumu, saka – mana valsts nav no šīs pasaules.(..) Tiekšanās uz garīgo pilnību kristietībai vienmēr ir bijusi pamatā un devusi arī spēcīgas materiālās pasaules pilnveidošanas iespējas.

 

Visas Nobela prēmijas nāk no kristīgās pasaules. Tomēr garīgo dimensiju ir ļoti grūti nest – gan psicholoģiski, gan sadzīviski. Vieglāk ir atrast pasaulīgus mērķus arī savai reliģiskajai identitātei. Islāma mērķis ir nevis katram cilvēkam iegūt garīgas dievišķas īpašības, bet ļoti saprotamu lieta – izveidot reliģisku valsti, kuŗā visi reliģiskie, materiālie, fiziskie un militārie spēki tiek vērsti uz šī mērķa sasniegšanu. Tā ir islāma valsts. Tas ir vienkārši un cilvēkiem labi saprotami. Islāmā atslēgas vārds ir adl – taisnīgums. Taisnīgums ir ļoti cilvēciska, sociāla un polītiska kategorija. Tātad islāma mērķis ir izveidot taisnīgu sabiedrību, kuŗas patiesais valdnieks ir Dievs, un visi musulmaņi ir šīs dievišķās valsts iemītnieki. Arī jūdi Pūpolsvētdienā cerēja, ka Jēzus iejās Jeruzalemē, viņu sagaidīs ar sajūsmu un viņš nodibinās tūkstošgadīgo taisnības valsti. Islāms atgriezās pie šīs idejas, jo Jēzus šo ideju noraidīja.”

 

Runājot par kristietības un islāma atšķirību, profesors skaidro, ka parasti uz tiešo Dieva pieredzi ceļā stājas tumšie spēki. Lielā mērā tā ir paša cilvēka patība, viņa tīri cilvēciskās tieksmes, tādēļ notiek cīņa starp cilvēka garīgo un miesisko būtību. Cilvēciskās patības, viņa egoisma un ļaunuma garīgo spēku Bībelē apzīmē ar vārdu „velns”: “Kā viens no spēcīgākajiem kārdinājumiem Jēzum bija pieņemt pasaules valdīšanas izaicinājumu – kļūt par mesiju, par taisnīgās, tūkstošgadīgās valstības valdnieku. Jēzus noraidīja šo izaicinājumu, jo tas bija piedāvājums pielūgt tumšos spēkus, paklanīties Sātanam. Tas pats notiek arī ar Muhamedu, bet viņš neiztur kārdinājumu pieņemt zemes mesijas un laicīgā valdnieka titulu. Tā ir tā lielā atšķirība starp kristietību un islāmu. Zemes dzīve islāmā ir reliģijas pamats, un tā ir atšķirība doktrīnā. Cilvēki maz spēj turēties pretī dzīves kārdinājumam un vienmēr ir mēģinājuši arī kristietību ievirzīt tajās pašās sliedēs, kuŗās pilnīgi apzināti sevi ir ielicis islāms.”

 

Protams, šo abu reliģiju atšķirības skaidrojumu var arī nepieņemt, un savulaik par šādiem uzskatiem Latvijas musulmaņi vēlējās profesoru Taivānu iesūdzēt tiesā. Tāpat var arī atcerēties, ko gadsimtu gaitā Dieva vārdā ir darījusi kristīgā Baznīca. Tomēr, lai kā skaidrotu islāma un kristietības atšķirības, ir skaidrs, ka pieņemt šo reliģiju mierīgu līdzās pastāvēšanu cilvēkiem ir sarežģīti. Situācijā, kad Eiropas valstis dzīvo lielākā vai mazākā labklājībā, bet daudzās musulmaņu valstīs dzīves apstākļi ir pat ļoti skarbi, nepatika pret tiem, kuri nav islāmticīgi, pieaug un sākas Islāma valsts veidošana un neticīgo slepkavošana.

 

 

ISLĀMS UN LATVIJA

 

Pēc Latvijas Islāma kultūras centra (LIKC) pārstāvja sacītā, Latvijā esot aptuveni 10 000 islāmticīgo, bet centru regulāri apmeklē tikai aptuveni 50 – 60 cilvēku. Liela daļa no viņiem ir ārvalstu studenti, kas šeit atbraukuši mācīties, vai iebraucēji, kas ieradušies Latvijā darba meklējumos, un centru apmeklē visdažādāko tautību cilvēki, ne tikai latvieši, bet arī azerbaidžāņi, tadžiki, arābi, pakistāņi, uzbeki, tatāri. Visbiežāk lietotās valodas centrā ir latviešu, krievu, angļu un arābu.

 

Latvijas Universitātes (LU) Humanitāro zinātņu fakultātes Āzijas studiju nodaļas vadītājs asociētais profesors Jānis Priede uzskata, ka islāma pārstāvji Latvijā atšķiras gan pēc savas etniskās izcelsmes, gan piederības dažādiem islāma atzariem, gan pēc saistības ar dažādām organizācijām Eiropā un ārpus tās. Svarīgi ir, ka Latvijas musulmaņi atšķiras ar integrēšanās līmeni sabiedrībā, un šī tendence līdz šim bijusi pozitīva. Atsevišķu Latvijas reliģisko grupu fundamentalizācijas (arī radikalizācijas) tendences ir pavisam jauns fenomens, kas vērojams dažādos reģionos un dažādās reliģijās, ne tikai islāmā vien, uzskata profesors.

 

Tam par upuri bieži vien krīt entuziastiski ideālisti, kam trūkst kritiskas attieksmes un reliģisko pamatzināšanu, bet visvairāk – stabilas reliģiskās identitātes. Tas, protams, ir saistīts ar jautājumu par Eiropas kultūras identitāti, kas sakņota gan klasiskās filozofijas un juridisko normu tradicijā, gan kristīgās reliģijas un jūdaisma kultūrmantojumā, atzīmē Priede, norādot, ka, “aizcērtot saknes, jārēķinās ar to, ka zārks jau nevar palikt tukšā!” Viņa vērtējumā, problēma nav bēgļi, bet gan eiropeiskās identitātes pakāpeniskais zudums, kas apgrūtina daudzu ekonomisko migrantu un bēgļu iekļaušanos sabiedrībā. Profesors arī norāda, ka Latvijas Islāma kultūras centra pārstāvja sacītais, ka islāmticīgajiem “pavēlēts nojaukt krustus”, respektīvi, tos postīt un iznīcināt ir visai satraucoši un diez vai liecina par vēlmi iekļauties Eiropas un Latvijas kultūrā.

 

Jāpiebilst, ka Drošības policija ir paudusi, ka atsevišķu LIKC pārtāvju aktīvitātes ir tās redzeslokā. 

 

Naids un neizpratne rada tādu pašu atbildes reakciju, tādēļ, manuprāt, nav prāta darbs sagaidīt bēgļus ar galēji negatīvu attieksmi, tomēr uzmanīgiem jābūt visiem, ne tikai Drošības policijai. Palīdzēt, bet nepievērt acis uz reliģiskās neiecietības sludinātājiem, atgādināt par mūsu likumiem – tāda attieksme var palīdzēt arī turpmāk izvairīties no civilizāciju vai reliģiskajiem kaŗiem Latvijā.