Minhenes runa, Ziemeļvalstis un Baltija

Pēc Padomju Savienības sabrukuma aizvadītā gadsimta deviņdesmitajos Rietumos pārdes­mit gadus valdīja cerība, pat ticība, ka Krievija lēnām kļūst par demokrātisku valsti. Krievijas prezidenta Putina runa Minhenes drošības konferencē 2007. gadā bija kā auksta duša, un tā atvēra acis daudziem Rietumu politiķiem. Šī runa kļuva par atklātu pagrieziena punktu Krievijas ārpolitikā, tā kļuva naidīga pret Rietumvalstīm. Gadu pēc Putina runas Minhenē Krievija sāka karu Gruzijā; 2014. gadā – karadarbību Ukrainā; 2015. gadā Krievija iesaistījās pilsoņu karā Sīrijā, bet 2022. gadā sāka pilna mēroga iebrukumu Ukrainā. Ukrainas militārā izlūkdienesta pārstāvis Andrijs Jusovs saka, ka tikai 2022. gadā Rietumi pavisam nopietni sākuši pretdarbību Krievijas izlūkdienestiem: „Simtiem Krievijas izlūkdienesta virsnieku ir izraidīti no Eiropas valstīm. Krievijas izlūkdienesti un mediju tīkli cietuši ievērojamus zaudējumus. Sankcijas ir skārušas ekonomiskās saites.” Publiski pieejamie dati liecina, ka no 2022. gada sākuma līdz 2023. gada oktobrim gandrīz 700 Krievijas diplomātu tika izraidīti no Eiropas valstīm. Tomēr nav noslēpums, ka Krie­vijas aģenti paplašina un aktivizē savu darbību, pielāgojas jaunajai situācijai. Dažādu valstu reakcija uz draudiem ir tieši atkarīga no ģeogrāfiskās atrašanās vietas: jo tālāk no Krievijas, jo mierīgāka tā ir. Bet šis princips ne vienmēr darbojas, jo ir valstis ar īpašu riska pakāpi. Un pamatota ir reizēm arī publiskajā telpā izskanējusī politiķu un Rietumu izlūkdienestu pārstāvju atziņa, ka Krievijas pilna mēroga iebrukums Ukrainā ir iznīcinājis pašreizējo drošības arhitektūru Eiropā. Ļoti liela Krievijas specdienestu uzmanība tiek pievērsta darbam informācijas telpā un jo īpaši sociālajos tīklos. Piemēram, Somijas Drošības un izlūkošanas dienesta komunikāciju un partnerību vadītāja Milla Meretniemi ir paudusi, ka Krievijas ietekmes galvenie mērķi reģionā ir graut NATO vienotību un samazināt Rietumvalstu atbalstu Ukrainai. Un šī situācijas apzināšanās Somijā nav tikai jautājums par ģeogrāfisko tuvumu Krievijas robežām. Tā ir reģiona pieredze, kurā lielākā daļa valstu vienā vai otrā veidā ir piedzīvojušas Krievijas okupāciju.

Rietumu izlūkdienestu viedokļi

Protams, izlūkdienesti nemēdz publiskot visu par savu darbu, tāpat kā nepadara katram pieejamu visu iegūto informāciju, tomēr dažos jautājumos savu nostāju tie publisko.*

Viens no iespējamiem scenārijiem ir saspīlējuma radīšana Arktikā. Krievijas speciālie dienesti jau ilgu laiku un skrupulozi vāc datus par situāciju šajā reģionā. Vēl viens potenciāls neaizsargātības punkts ir Īrija. Šo valsti, ņemot vērā Krievijas flotes negaidīti nozīmīgo aktivitāti starptautiskajos ūdeņos pie tās krastiem, lielo spiegu skaitu, neaizsargātību pret kiberuzbrukumiem un tās joprojām uzsvērti neitrālo statusu, analītiķi raksturo kā “sētas durvis”, lai apdraudētu Apvienotās Kara­listes drošību. Stratēģiski Krievija Baltijas reģionā ir vājāka, taču spriedzes līmenis šeit var pieaugt, teikts Dānijas Militārā izlūkdienesta ziņojumā, kas nosūtīts Ukrainas portālam LIGA.net. Savukārt Igaunijas izlūkdienests atgādina, ka Krievija Baltijas valstis uzskata par visneaizsargātāko NATO daļu. Tieša konflikta gadījumā tās kļūs par Krievijas militārā spiediena epicentru. Piemērs ir Krievijas provokatīvie apgalvojumi par tās teritoriālo ūdeņu paplašināšanos Baltijas jūrā netālu no valsts robežas ar Lietuvu un Somiju. Baltijas valstu ievainojamība faktiski ir iesakņojusies no iekšienes. Hibrīdagresijas sākumu var veicināt prokrievisku iedzīvotāju grupas, līdzīgi kā krievi ilgi pirms 2014. gada “baroja” un audzināja viņus tagad okupētajā Donbasā un Krimā. Tiesa gan, vēršanās pret iedzīvotājiems pēc etniskā principa, automātiski katru krievu uzskatot par ienaidnieku, spriedzi Baltijas valstīs var tikai pastiprināt. Somijas un Zviedrijas pievienošanās pārvērš Baltijas jūru par NATO iekšējo jūru un, iespējams, vienkāršo šo valstu aizsardzību. Tomēr Lietuvas Valsts drošības departments uzskata, ka par spīti tam, ka Krievija tērē milzīgus resursus karam Ukrainā, tai ir pietiekami daudz spēka, lai sagatavotos ilgstošai konfrontācijai Baltijas jūras reģionā. Par to liecina agresīva politika, mēģinājumi apiet Krievijas propagandas aizliegumu un informatīvie uzbrukumi: piemēram, Klaipēdu Lietuvai “uzdāvinājusi” Krievija, Lietuva nelikumīgi izstājusies no PSRS, neatkarīgās Baltijas valstis neeksistē, un nacisti apspiežot krievvalodīgos. Jāpiebilst, ka Polijas militārā pretizlūkošanas dienesta vadītājs Jaroslavs Strožiks uzskata, ka Putins jau ir gatavs kādai nelielai militārai operācijai un saka: „Pret vienu no Baltijas valstīm – piemēram, ieiet slavenajā Narvā. Vai arī nolaisties kādā no Zviedrijas salām”. Savukārt Latvijas Valsts drošības dienests pauž, ka Krievijas FSB un GRU apvieno informācijas uzbrukumus ar sabotāžu. Jo īpaši infrastruktūras objektos, vēstures pieminekļos un piemiņas vietās: „Krievija ir gatava izmantot jebkādas metodes pret valstīm, kuras tā uzskata par naidīgām. Tās spec­dienesti nav nobažījušies par veikto pasākumu likumību, un tiem nav nekādu ierobežojumu”.

Interesanti, ka visas Baltijas valstis atzīmē, ka Krievijas speciālo dienestu darba kvalitāte reģionā ir ievērojami pasliktinājusies. Pirmkārt, viņu klātbūtnes fiziskas ierobežošanas un diplomātu izraidīšanas dēļ. Tagad krievi aktīvāk iesaistās tā sauktajos „nelegālajos imigrantos”. Šie spiegi tiek nosūtīti uz ārzemēm nevis kā diplomāti ar imunitāti, bet gan zem sarežģītāka aizsega, lai slēptu jebkādu saikni ar Krieviju. Daži Krievijas profesionālie izlūkdienesta darbinieki izmanto diplomātisko aizsegu, daudzi no viņiem joprojām atrodas diplomātiskajās misijās. Pārējie profesionālie izlūkošanas virsnieki strādā slepeni, viņi ir pilnībā legalizēti sabiedrībā, viņiem ir nevainojamas biogrāfijas, un pat viņu ģimenes dažreiz nezina par viņu dubulto dzīvi.

Turklāt pēdējo desmitgažu laikā Krievijas izlūkdienesti ir izveidojuši milzīgu neformālu Krievijas ietekmes aģentu tīklu citās valstīs. Tie ir ne tikai cilvēki, bet arī veselas institūcijas. Un ar viņiem cīnīties ir daudz grūtāk, jo viņi ir dziļi integrēti Rietumu sabiedrībā. Lai sasniegtu savus mērķus, krievi izmanto reliģiskos faktorus, īpaši pareizticīgo vidē, biznesa asociācijās un ekonomiskajā sadarbībā, zinātniskos kopīgos projektos un Krievijas akadēmiskajās dotācijās, studentu apmaiņās, kultūras, radošajās un sporta nozarēs. Un, protams, Krievija nevairās atbalstīt politiskās partijas, jo īpaši radikālās. Pieaug arī interese par Krievijas opozīciju un mēģinājumiem to ietekmēt. Bet Rumānijas Ģenerālštāba vadītājs Vlads Georgita ir pārliecināts, ka Krievija mēģinās uzbrukt Moldovai, ja tā uzvarēs karā pret Ukrainu. 2024. gada martā Vācijas izlūkdienesti pirmo reizi publiski prognozēja Krievijas uzbrukumu NATO no 2026. gada. Lielākais drauds, kā jau bija gaidāms, ir redzams Baltijas valstīm vai Somijai. Valsts aizsardzības ministrs Boriss Pistoriuss brīdināja, ka Vācijai un NATO kopumā jābūt gatavām iespējamam karam ar Krieviju līdz 2029. gadam. 

Pilna mēroga kara laikā Ukrainā ir izskanējuši arī vēl citi Rietumvalstu izlūkdienestu brīdinājumi un atziņas, šeit minēti galvenie virzieni. Eiropā katru dienu sociālajos tīklos var atrast kādu ziņu, kura pirmajā brīdī izskatās patiesa un it kā aizstāv iedzīvotāju inte­reses, bet patiesībā tās uzdevums ir radīt jukas un neuzticēšanos savām valstīm.

Mazliet nesenas vēstures

Viens no vienkāršākajiem un spilgtākajiem propagandas piemēriem Latvijā, kuras mērķis bija radīt neuzticēšanos atjaunotajai Latvijas valstij, manuprāt, ir nu jau senais stāsts par Krievijas armijas izvešanu no Latvijas. Politisku lēmumu pieņemšana ne vienmēr notiek uz labi apgaismotas skatuves, tomēr informācija par to, kā tikta panākta armijas izvešana un vai citāds risinājums bija iespējams, toreiz nesasniedz visus Latvijas pilsoņus un arī tagad vēl reizēm tiek izmantots, lai apgalvotu, ka Latvijas politiķiem neinteresē valsts un tauta. Tādēļ piedāvāju nelielu ieskatu manā intervijā ar Georgu Andrejevu pirms divdes­mit gadiem. Kā zināms, Georgs Andrejevs (1932-2022) bija ārlietu ministrs Godmaņa un Birkava valdībā, bijušais Latvijas vēstnieks Kanādā un Eiropas Padomē.

Georgs Andrejevs: „Deviņdesmit ceturtais bija smags gads, viens notikums sekoja otram. 1994. gada janvārī mani aicināja uz Vašingtonu, lai mēs piekristu Klintona variantam par Skrundu. Ameri­kāņi piedāvāja braukt jebkādas delegācijas sastāvā, kādu uzskatām par vajadzīgu. Mēs aicinājām braukt deputātus no visām frakcijām, un neviena neatteicās. (..)Tajā pašā deviņdesmit ceturtajā gadā mēs, cilvēki seši, bijām Austrijā, kādus astoņdesmit kilometrus no Vīnes, mednieku muižiņā–krodziņā, lai parunātu un mūs nenoklausītos. Pēkšņi ienāca apkalpotājs un vai­cāja pēc manis, jo man zvanot ASV valsts sekretārs. Biju apjucis — kas varēja zināt, kur esam? Piegāju pie telefona, bet man pateica, ka prezidenta lidmašīna tikko izlidojusi no Maskavas un dodas uz Ženēvu. Kamēr lidmašīna nav sasniegusi vajadzīgo augstumu, radio sakari neesot iespējami, bet stundas laikā man zvanīšot vēl. Tā arī notika. Mūsu saruna noritēja trīsstūrī: lidmašīna-Vašingtona-Austrija. Vašingtonā drošības dēļ bija tulks. Sajūta bija dīvaina, jo valsts sekretārs runāja, tad gaidīja, vai nevajadzēs tulka palīdzību, un tad es varēju atbildēt. Man stāstīja, kā ir beidzies Klintona un Jeļcina samits Skrundas jautājumā. Amerikāņi bija izdomājuši savu variantu, kas bija vidējais aritmētiskais starp Krievijas un mūsu priekšlikumiem. Valsts sekretārs man toreiz sacīja, ka Amerika savam piedāvājumam piešķir lielu starptautisku nozīmi un mums jāsaprot, ka tas ir ļoti nopietni. Ja Latvija pateiks “nē” amerikāņu piedāvājumam, mēs paliksim aci pret aci ar Krieviju, un Amerika vairs neiejauksies. Aicinājums uz Vašingtonu pienāca jau pēc šīs sarunas. Varu vēl teikt, ka bez amerikāņu iejaukšanās Krievijas armija joprojām būtu Latvijā. Un starptautiskās organizācijas varētu braukt, pētīt un rakstīt ziņojumus, bet nekas nemainītos. Esmu par to pārliecināts.”

*Rakstā izmantoti materiāli no ukraiņu portāla liga.net