Grieķu traģēdija - vai farss?
Franks Gordons    10.02.2015

 

Kā izteicies kāds asprātīgs tautsaimnieks, grieķu nelaime ir tā, ka viņi vēloties dzīvot tā, kā dzīvo vācieši, un strādāt tā, kā pierasts strādāt Grieķijā - bez īpašas piepūles, pēc iespējas ilgāk sēdēt savos krodziņos, dancojot „sirtaki”, dzerot „ouzo” un lai tik vācieši maksā par to lustēšanos. Paskarbs vērtējums, bet nav no gaisa grābts.

 

Grieķu traģēdija sākās drīz pēc gadsimtu mijas, kad Grieķijas valdība ņēmās piekopt patiesi izšķērdīgu un bezatbildīgu budžeta polītiku, palielinot tēriņus un izdāļājot dāvanas.

 

Pensijas vecums tika pazemināts līdz 55 gadiem, valsts ierēdņi saņēma pat ne tikai „Ziemsvētku bonusus” - vienas mēnešalgas apmērā, bet pat divas papildu mēnešalgas. Tā dēvētais publiskais sektors tika briesmīgi uzpūsts un kad bezdarba līmenis sasniedza 26 %, t.i., vairāk nekā Amerikā Lielās depresijas laikā, valdība palielināja bezdarba pabalstus. Vai brīnums, ka budžeta deficits sasniedza 14 % no nacionālā kopprodukta. Grieķija aizņēmās miljardiem eiro no Eiropas bankām, kamēr šīs bankas 2010. gadā aizvēra dāsnuma krānu un lika saprast - pietiek! Ieviesiet stingras taupības režīmu! Ko? Atteikties no ierastajiem labumiem? Tā ir šantāža! Un grieķi sāka dumpoties, apsūdzot bagāto Vāciju un tās kancleri Merkeli „imperialismā”.

 

Tad nu nebija jābrīnās, ka Grieķijas parlamenta vēlēšanās spīdošu uzvaru guva radikālā kreisā partija „Syriza” un par premjērministru kļuva tās 40 gadus vecais līderis Aleksis Tsipras, kuŗš grieķiem vēlēšanu priekšvakarā solīja atjaunot valsts gādību par darbaļaudīm, samazināt bezdarbu, organizējot tā sauktos sabiedriskos darbus u. tml.

 

Kreiso noslieci raksturo vēlēšanu iznākums: no 300 mandatiem „Syriza” ieguva 149, rietumnieciskā ND („Jaunā demokratija”) 76, tās tradicionālā pretiniece - sociālistiskā PASOK 13, neonacisti no „Zelta saullēkta” 17 un komūnisti (KKE) 15. Ļoti zīmīgi, ka tūlīt pēc vēlēšanām Alekss Tsipras steidzās uz Krievijas vēstniecību! Un „Zelta rītausma” no otrā – labējā - gala sāka cildināt Tsipru par „pretošanos Amerikai” un kreiso „eiroskepticismu”.

 

STRATFOR institūta ģeopolītiskajā apskatā  atzīmēts, ka Grieķijas likstām līdzīgas parādības lika sevi manīt arī Spānijā, Portugalē, Francijas un Italijas dienvidos. Vai tam sakars ar Vidusjūras reģiona iedzīvotāju bezrūpīgo mentālitāti?

 

Ja Aleksis Tsipras vēlas financiālu palīdzību, kas nav saistīta ar prasību pēc radikālām reformām, Kremlis labprāt nāks palīgā, lika saprast Krievijas finanču ministrs Antons Siluanovs. Var manīt, ka Putins gatavs palīdzēt Grieķijai graut Eiropas Savienības solidāritāti, teiksim, Ukrainas jautājumā.

 

Eiropas Savienības dalībvalstu kopībā iezīmējas plaisas – gan Grieķijā, gan Čechijā, un Ungārijā, kuŗas premjērministrs Viktors Orbans sludina kaut kādu „illiberālu” demokratiju. Tātad demokratija, kas nav liberāla. Ar ko tas atšķiras no Putina „suverēnās” demokratijas un „varas vertikāles”?

 

Polijai un Baltijas valstīm šī tendence nesola nekā laba.