Erzacpolītika jeb viltotais Čērčils
Sallija Benfelde    06.04.2021

 

 

Mēdz sacīt, ka ģeniālitātei ir robežas, bet muļķībai tādu nav. Jāpiebilst – arī nekaunībai robežu nav.

 

Kā vienmēr Saeimas vēlēšanu gaidās Latvijā sarosījušies tautas glābēji. Vieni dibina vai sola dibināt jaunas partijas, kuŗas tūlīt, tūlīt ievedīšot Latviju un tās iedzīvotājus saulītē, otri kurn pa kaktiem, ka viņu partija tak vienīgā kaut ko dara, bet vēlētāji to nepamana. Nesen ar eksaltētu paziņojumu par iespējamo atgriešanos polītikā un jaunas partijas dibināšanu klajā nācis arī bijušais satiksmes ministrs Ainārs Šlesers. Vēl vairāk, kādā televīzijas raidījumā viņš paziņoja, ka būšot kā Čērčils, kuŗu vēlētāji neesot mīlējuši, bet viņš tomēr kļuvis par valsts un tautas glābēju un iekarojis cieņu un atzinību. Tiesa gan, Čērčilam gan nedraudēja stāšanās tiesas priekšā par krāpšanos. Proti, tuvāko mēnešu laikā Aināram Šleseram ( un arī bijušajam trīskārtējam premjeram Andrim Šķēlem) var nākties stāties tiesas priekšā par krāpšanos digitālās televīzijas ieviešanas projektā 2008. un 2009. gadā. Apsūdzība ir celta pagājušā gada augustā pēc Krimināllikuma panta ne tikai abiem šiem bijušajiem polītiķiem, bet vēl septiņām personām un par šo pārkāpumu apsūdzētajiem draud divu līdz 10 gadu cietumsods un mantas konfiskācija.

 

Protams, ka Šleseram nekas cits neatlika, kā paziņot, ka tautu var glābt tikai viņš. Acīmredzot viņa līdz šim atbalstītais „tautas glābējs” Aldis Gobzems, kuŗš  jau ir nodibinājis partiju un ik pa laikam sociālajos tīklos skaļi auro par nabaga Latviju, kuŗu visi mēģina nobeigt, nav spējis izskatīties pietiekami nopietns un uzticams.

 

Un tā Šlesers savā astoņas lapas gaŗajā paziņojumā pauž, ka jau desmit gadus viņš vairs neesot Latvijas polītikā, tomēr šobrīd pasauli un arī Latviju “pārņēmušais haoss” licis viņam to apdomāt. Viņam kā “Latvijas pilsonim un patriotam” esot grūti noskatīties uz to, kas notiek Latvijā, tāpēc viņš “tagad ļoti nopietni apsver iespēju atgriezties Latvijas polītikā”, lai uz sadarbību aicinātu tos, kuŗi ir Latvijas patrioti, kuŗi vēlas, lai Latvija paliek neatkarīga un demokratiska republika, kuŗi tic kristīgām un ģimenes vērtībām un kuŗi nevēlas, lai valsti pārvalda “caurkritušie izbijušie drošībnieki”.  Tāpat uz sadarbību viņš plānotu aicināt tos, kuŗi grib, lai viņu bērni runā daudzās svešvalodās, lai uz Latviju brauc dzīvot bagāti ārzemju cilvēki, kuŗi veicinās labklājību valstī. Uzreiz gan atkal jāpiebilst, ka daudzās svešvalodas visticamāk nozīmē to, ka pirmā šajā sarakstā varētu būt krievu valoda, jo Šleseram biznesa intereses vienmēr ir bijušas vairāk vai mazāk saistītas ar Krieviju un arī viņa līdzšinējais favorīts Aldis Gobzems ir skaidri licis saprast, ka Krievija ir tā, ar kuŗu Latvijai visvairāk būtu jādraudzējas. Tiesa gan, Gobzems nekad nav stāstījis par sevi kā ļoti ticīgu cilvēku, bet Šlesers savā paziņojumā tomēr ir vismaz pieminējis kristīgo ticību, jo tā uzreiz atvadīties no savulaik kvēli skandinātās ticības droši vien nebūtu prāta darbs. 

 

Kā zināms, Šlesers polītikā parādījās 1998. gadā, kad tika ievēlēts 7. Saeimā no Jaunās partijas. Vēlāk viņš dibināja un tad pārveidoja savu partiju, vēl vairākas reizes tika ievēlēts Saeimā, arī Rīgas domē, līdz ārkārtas vēlēšanās pēc 10. Saeimas atlaišanas dievvārdi vairs nelīdzēja un Šleseru vairs neievēlēja. 

 

Vēsturē viņš gan ir iesoļojis – proti, viņa izteiciens  kādā intervijā “sievietes skaistums nāk no iekšām” ir kļuvis par mūsdienu mutvārdu folkloras daļu, bet 10. Saeimas atlaišana vistiešākajā veidā ir saistīta ar kristīgo un patriotisko Šleseru – 2011. gada 28. maijā, dažas dienas pirms prezidenta vēlēšanām, V. Zatlers tiešraides uzrunā tautai Latvijas Televīzijā un Radio pavēstīja, ka 10. Saeima ir zaudējusi uzticību, un ierosināja referendumu par Saeimas atlaišanu. Šāda prezidenta rīcība sekoja īsi pēc balsojuma Saeimā, ar kuŗu tā liedza veikt kriminālprocesā plānoto kratīšanu deputāta Aināra Šlesera dzīvesvietā. Runā Valsts prezidents brīdināja par demokratiskās pārvaldes apdraudējumu valstī un tā dēvēto oligarhu pieaugošo ietekmi uz lēmumu pieņemšanu parlamentā, netieši norādot uz Aivara Lemberga, Andra Šķēles un Aināra Šlesera lielo ietekmi uz polītikas un ekonomikas norisēm valstī.   

 

Ko par pašpasludināto Čērčilu šodien saka eksperti?

 

Rīgas Stradiņa universitātes (RSU) lektore Lelde Metla-Rozentāle žurnāla “Kas Jauns” žurnālistiem saka, ka viņš nekad nav bijis polītiķis, kas panākumus būtu sasniedzis ar izteiktu intelektu vai kāpšanu pa karjeras kāpnēm. Viņa veiksmes priekšnoteikumi ir bijuši ārkārtīga mērķtiecība un neatlaidība. Viņu taču sauca par buldozeru un raķeti. “Kāds mans kollēga teica, ka Šlesers nekad nestāvēs otrajā rindā. Viņš vienmēr izsprauksies un stāvēs pirmajā. Viņš vienmēr ir vēlējies izcelties un pierādīt, parādīt sevi. Uzskatu, ka beidzamo dienu notikumi ar viņa izsaukšanu uz prokuratūru viņam bija liels publisks pazemojums.” Polītoloģe arī atgādina, ka Šleseram ir bijušas greznas reklāmas kampaņas un viņa "amerikāņu sapnis" savā laikā bija kļūt par premjeru. Par viņam ļoti būtisko publisko tēlu liecina arī beidzamā jubileja, kur viņš bija saaicinājis lielu daļu no bijušās un esošās polītiskās elites:  “Viņam ir svarīgi, lai redz, ka viņš ir varens.” Tomēr viņa nedomā, ka Šleseram šobrīd ir nopietna ietekme polītikā.

 

Līdzīgi Šleseru vērtē arī pētījumu centra SKDS vadītājs Arnis Kaktiņš , kuŗš pauž, ka tādu bijušo polītiķu ietekme tiek pārvērtēta:  “Ar pārliecību, ka raganas noposta sējumus, man šķiet, liela daļa dzīvoja vēl ilgi pēc tam, kad raganas beidza dedzināt. Tas pats ir arī par oligarhiem, kuri ir visa ļaunuma sakne. Protams, viņiem ir zināma ietekme. Skaidrs, ka viņiem ir kaut kādi resursi, uzņēmumi, kaut kas. Nav jau tā, ka viņi ir gluži kā statistiski vidējais cilvēks.”

 

Ar vārdu sakot, visticamāk, tāds erzaca Čērčils vien no Šlesera sanāks, jo arī sabiedrībā nav jūtama īpaša interese un cieņa pret pašpasludināto valsts glābēju.