Ebrēji Latvijā
Kārlis Streips    15.05.2018

 

 

Pirmdien, 14. maijā, bija liela diena Izraēlai, kuŗa todien atzīmēja 70. gadadienu kopš neatkarības pasludināšanas. Valsti izveidoja pēc Otrā pasaules kaŗa, kad beidzās Lielbritanijas mandāts Palestīnas territorijā, un ebrēji to izmantoja izdevību, pasludināt pašiem savu valsti. Apmēram piecas minūtes pēc deklarācijas sākās pirmais kaŗš starp arābiem un izraēļiem, laika gaitā, kā zināms, abas puses ir karojušas atkārtoti. Tas bija pēc minētā pirmā kaŗa, kad Apvienoto nāciju organizācijas pārraudzībā Palestīnā tika novilkta līnija - vienā pusē Izraēlas valsts, otrā - palestīnieši, ar domu, ka arī viņi laika gaitā izveido paši savu valsti. Savukārt Jeruzaleme, kuŗa ir svēta, tika pasludināta par neitrālu zonu ANO pārraudzībā.

 

Lasītāji zinās, ka laika gaitā bijušas plašas sarunas par palestīniešu tautas nākotni. ASV prezidents Džimijs Kārters saveda kopā Izraēlas premjeru Menahemu Beginu un Ēģiptes prezidentu Anvaru Sadatu. Viņi parakstīja vēsturisku miera līgumu, par ko visi trīs valstsvīri nākamajā gadā saņēma Nobela Miera prēmiju. Pakāpeniski palestīniešiem dotas plašākas pašpārvaldes tiesības ar vēlēšanām un visu pārējo, taču risinājuma par valstiskumu kā nav, tā nav. Rīvēšanās starp abām pusēm bijusi nepārtraukta, palestīniešiem saceļoties, reizēm arī lidmašīnas laupot, slaktiņu Minchenes Olimpiskajās spēlēs 1972. gadā sarīkojot. Pasaulē visu laiku tikusi uzturēta doma par divām valstīm kā risinājumu - vienu izraēļiem, otru palestīniešiem. Tas, ka Izraēlas neatkarības dienā pašreizējais režīms Vašingtonā savu vēstniecību pārcēla no Telavivas uz Jeruzalemi, pilnīgi noteikti konfliktu pagarinās un pastiprinās, radikālāk noskaņoti palestīnieši jau ir pasludinājuši tā dēvēto džihadu jeb svēto kaŗu. Taču Izraēlas gadadienu šonedēļ izmantosim, lai aplūkotu ebrēju tautas vēsturi mūsu valstī.

 

Pirmā ebrēju kopienas organizācija Latvijā piereģistrēta visai tālajā 1570. gadā. Tas bija Kurzemes hercogistes Piltenes apgabalā, kas tobrīd piederēja dāņu princim Magnusam. Kad Piltenes apgabalu savā kontrolē pārņēma Polijas kaŗaļvalsts, karalis Stefans Batorijs ebrējiem deva ļoti plašas tiesības, savukārt, kad Krievijas impērijas tronī kāpa cariene Katrīna lielā, viņa noteica konkrētas robežas, kuŗās ebrēji drīkstēja dzīvot, citur ne. 19. gadsimtā sabiedrībā nostiprinājās ebrēju kā sīktirgotāju tēls, par to pasmaidīts Blaumaņa „Skroderdienās Silmačos” un citur klasiskajā literatūrā. Taču viens no redzamākajiem tautas atmodas līderiem Krišjānis Valdemārs 1886. gada oktobrī laikrakstā Dienas Lapa aicināja latviešus mācīties no ebrējiem: "Tie mums der par dzīvu pierādījumu, cik ļoti var stiprināties kāda maza, nicināta tautiņa, pie viņiem mēs skaidri redzam, ko panāk caur izmanību, pacietību un savstarpēju ciešu kopību."

 

Arī ebrēji bija aktīvi atmodas dalībnieki. Satversmes sapulcē 88% delegātu bija latvieši, bet otra lielākā grupa bija tieši ebrēji. Sapulces veidotajā Tautas padomē darbojās 14 dažādu ebrēju polītisko partiju un organizāciju pārstāvji. Viens no tiem - Mordehajs Dubins bija Satversmes sapulces un pēc tam visu Saeimu (līdz Ulmaņa apvērsumam) deputāts. Cita starpā viņš kļuva slavens ar to, ka kollēgas uzrunāja tikai un vienīgi latviešu valodā. Interesanti, ka tikai 1932. gadā Saeima nobalsoja par to, ka parlamentā deputāti drīkst uzstāties tikai un vienīgi latviešu valodā. Pirms tam tur arī skanēja vācu, krievu, ivrita un citas valodas. Savukārt 2014. gadā jaunievēlētais deputāts Juris Viļums no Latvijas Reģionu apvienības sacēla mazu traci pēc tam, kad viņš deputāta zvērestu pateica latgaliešu, nevis latviešu valodā. Parlamentam bija atsevišķi jābalso par to, vai apstiprināt viņa mandātu. „Gudrās galvas” tā arī izdarīja, galu galā Viļuma kungs zvērestu parakstīja rakstiski, nenācās to atkārtot valsts valodā.

 

Neatkarīgajā Latvijā ebrējiem tika dotas plašas tiesības. Apmēram 77% ebrēju, kuŗi varēja pierādīt, ka viņi Latvijas territorijā dzīvoja pirms Pirmā pasaules kaŗa sākuma, kļuva par Latvijas Republikas pilsoņiem. Kaŗa sākumā Latvijā bija apmēram 190 tūkstoši ebreju. Kaŗa sākumā cars Nikolajs II viņus apsūdzēja spiegošanā Vācijas labā, un 1915. gada aprīlī ar divu dienu brīdinājumu iepriekš apmēram 40 tūkstoši ebrēju tika salādēti lopu vagonos un deportēti uz Krievijas impērijas iekšieni. 1941. gada deportācijas nebūt nebija pirmās masu deportācijas, kādas pieredzētas mūspusē.

 

Ulmaņa diktatūras laikā ebrēju tiesības atkal tika sašaurinātas, tostarp nosakot, ka ebrēju skolās mācības drīkst būt tikai latviešu un ebrēju valodās. Vairums ebrēju tobrīd prata un lietoja arī latviešu valodu, taču pagājušā gadsimta 30. gadu otrā pusē viņiem nācās sastapties ar arvien pieaugošu antisemītismu. Cita starpā 1937. gadā Latvijas pārstāvis Tautu savienībā Ludvigs Sēja Ženēvā oficiāli apliecināja, ka Latvijā neesot „ebrēju jautājuma,” piebilstot, ka "latviešu tauta ar lielām simpātijām vēro ebrēju tautas centienus atgriezties savā vēsturiskajā dzimtenē Palestīnā." Ir tiesa, ka pirmās brīvvalsts laikā vairāki tūkstoši ebrēju nudien pārcēlās uz Palestīnu, arī uz Ameriku un citām valstīm pasaulē, taču vairumam ebrēju Latvija tomēr bija dzimtene, turklāt Vācijai sākot okupēt valstis Eiropā, viņu skaits pieauga, jo šurp brauca bēgļi no Austrijas, Čechoslovakijas un citām okupētām valstīm. 1941. gada deportēti tika vairāk nekā 1200 ebrēju, tajā skaitā liela daļa ebrēju inteliģences. Var pat teikt, ka viņiem laimējās, jo īsi pēc deportācijas sākās nacistu okupācija mūsu valstī ar visu no tā izrietošo. Holokausta šī prātam neaptverama grēka pret cilvēci rezultātā, pēc Otrā pasaules kaŗa ebrēju skaits Latvijā bija samazinājies par vairāk nekā 90%.

 

Arī PSRS okupācijas laikā ebrējiem neklājās labi vien. 1953. gadā Maskavā paranoiskā Staļina vadībā izcēlās tā dēvētais ārstu indētāju skandals, proti, ebreju ārsti it kā tīšām indējuši padomju pilsoņus. Daudzi tika arestēti, nogalināti. Visas okupācijas laikā diezgan ievērojams skaits ebrēju pārcēlās uz Izraēlu, ebrēju statuss PSRS bija starptautisks cilvēktiesību jautājums.

 

Diemžēl antisemītisms mūspusē nav pavisam pazudis vēl joprojām. Savulaik vienā no latviešu radikālo nacionālistu laikrakstā tika publicēta tā dēvētie Ciānas gudro protokoli, kas patiesībā bija Krievijas impērijas specdienestu safabricējums antisemītisma veicināšanai. 

 

Mūsu laikrakstā allaž interesantus un vērtīgus komentārus publicē ebrējs Franks Gordons. Ebrējs Mavriks Vulfsons bija pirmais okupētajā Latvijā, kuŗš uzdrīkstējās skaļi paziņot, ka Latvija ir militāri okupēta valsts un okupācijas pamatā ir Molotova - Ribentropa pakts un tā slepenie pielikumi. Trīs ebrēji Latvijas PSR Augstākajā padomē 1990. gada 4. maijā nobalsoja par Latvijas valsts neatkarības deklarāciju.

 

Ebrēji mūsu valstī ir bijuši vienmēr, tie ir mūsu valsts un sabiedrības sastāvdaļa. Izraēlas 70. gadadienā – mūsu sveiciens šai valstij  un tās tautai!