Dzīvības cena
Sallija Benfelde    17.04.2024

 

 

 

Voltērs esot sacījis: „Nogalināt ir aizliegts; tādēļ visi slepkavas tiek sodīti, ja vien viņi nenogalina lielos daudzumos fanfaru skaņas pavadībā”. Franču Apgaismības laikmeta filozofa sacītais aizvien biežāk nāk prātā, klausoties Ukrainas sabiedroto vārdos un raugoties viņu darbos. 

 

Jau sen visiem atbalstītājiem vairāk vai mazāk ir skaidrs tas, ko nesen īsi un konkrēti pateica Kijivas Drošības foruma priekšsēdētājs, bijušais Ukrainas premjerministrs (2014. – 2016) Arsēnijs Jaceņuks: „Nekavējoša Ukrainas aizsardzība no barbariskajiem Krievijas agresoru uzbrukumiem ir goda, drošības un visas Eiropas nākotnes jautājums”. Tomēr bailes no tā, ka agresors var sadusmoties tik ļoti, ka, par spīti jebkuriem veselā saprāta apsvērumiem, var mēģināt uzbrukt arī  Ukrainas atbalstītājiem – ja ne šodien, tad varbūt pēc laiciņa, liek būt ļoti uzmanīgiem ar palīdzību. Protams, Eiropa desmitiem gadu ir dzīvojusi ar pārliecību, ka visus jautājumus var atrisināt ar līgumiem, konvencijām un pārrunām, tādēļ nav attīstījusi lielu militāro rūpniecību, bet tagad šis jautājums ir dienaskārtībā. 

 

Kā zināms, sākoties Krievijas pilna mēroga iebrukumam Ukrainā, Rietumu valstis nosodīja agresoru, solīja savu atbalstu Ukrainai, bet uzreiz brīdināja, ka nedrīkst ar raķetēm šaut pa Krievijas territoriju. Nevajadzēja būt militāram ekspertam, lai saprastu, ka tāda nostāja ir absurda, jo pat tikai no savas territorijas vien Krievija var veikt triecienus visā Ukrainas territorijā. Vēlāk šī nostāja tika mazliet mīkstināta, tagad tiek runāts, ka ukraiņiem nedos tālās darbības raķetes „Taurus”, jo tās paredzētas mērķiem blīvi aizsargātā, ienaidnieka kontrolētā territorijā. To darbības rādiuss ir līdz pat 500 kilometriem. Raķetes kaujas galviņa spēj iznīcināt arī smagi bruņotus vai nocietinātus mērķus. Acīmredzot, Vācija ir nolēmusi Krieviju tomēr nekaitināt, jo viena lieta ir salīdzinoši tālās Ukrainas cilvēku dzīvības un Eiropas nākotne, bet nepatikšanas ar Krieviju jau šodien lielai daļai polītiķu un iedzīvotāju jau šodien ir tuvāk. Turklāt, situācija Tuvajos Austrumos jau ir nopietna. 13. aprīlī, vēl pirms Irāna izšāva pa Izraēlu simtiem raķešu un dronu, žurnāliste, Ukrainas tautas deputāte Viktorija Sjumara savā blogā ierakstīja: „Izskatās, ka Krievija ir labi pastrādājusi, lai degtu ne tikai Eiropā. Kaŗš starp Irānu un Izraēlu nobīdīs uzmanības fokusu no Ukrainas”. 

 

Viedi vārdi, bet smago situāciju Ukrainā tas nemaina. ASV bāzētā Kaŗa pētījumu institūta (ISW jeb Instute for the Study of War) analītiķi brīdina, ka Ukrainas pretgaisa aizsardzības deficīta dēļ Krievija var uzvarēt. Krievijas triecienu dēļ Ukrainai jāpieņem sarežģīti lēmumi, izšķiroties starp pretgaisa aizsardzības nodrošināšanu lielām apdzīvotām vietām aizmugurē un aktīvajām zonām frontes līnijā, un šķiet, ka krievi izmanto sarūkošo ukraiņu pretgaisa aizsardzības lietussargu, lai mēģinātu iznīcināt Ukrainas energotīklu un ierobežot tās aizsardzības rūpniecības potenciālu.  Par pretgaisa aizsardzības trūkumu uzstājīgi runā arī Ukrainas prezidents Volodimirs Zelenskis un ukraiņu militārpersonas. Ukrainas armijas virspavēlnieks Oleksandrs Sirskis 13. aprīlī ir paziņojis, ka pēdējā laikā situācija austrumu frontē ir ievērojami saasinājusies. Arī „Bloomberg” uzskata, ka Krievijas triecieni pa Ukrainas enerģētikas infrastruktūru un bruņojuma un pretgaisa aizsardzības deficīts var novest pie Ukrainas frontes aizsardzības sabrukuma. Tātad ne tikai Ukraina, arī nopietnu starptautisko analītiķu un pētnieku organizācijas bažījas par Ukrainas kaŗa iznākumu.

 

Daudzu Rietumu valstu polītiķu un arī iedzīvotāju bailes no Krievijas ir saprotamas, lai gan, manuprāt, tas nav attaisnojums palīdzības vilcināšanai, par kuru Ukraina katru dienu maksā ne tikai ar savu kaŗavīru, bet arī ar iedzīvotāju dzīvībām. Taču vēlme pēc amata jeb vēlēšanas un to rezultāts, tāpat arī pavisam ikdienišķas, pragmatiskas intereses jau ir galējais cinisms un nežēlība. Amerikāņu rakstnieks Stīvens Kings ir publiski paudis, ka ASV Republikāņu partijas pārstāvji, kuŗi bloķēja palīdzības pagarināšanu Ukrainai, darbojas agresorvalsts Krievijas un tās prezidenta interesēs.. „Pārstāvju palāta radikālie republikāņi pēc būtības nogalina Ukrainu,” raksta Kings.

 

Kā zināms, ASV joprojām nespēj lemt par atbalstu Ukrainai. Vēl vairāk, medijos ir izskanējis, ka Amerika jau atkārtoti ir brīdinājusi Ukrainu netēmēt pa Krievijas naftas pārstrādes rūpnīcām un bāzēm. Eksperti to skaidro ar amerikāņu bažām par iespējamu naftas cenas kāpumu – proti, ja benzīna galona cena palielinātos pat par dolāru, tad ļoti daudziem amerikāņiem tas būtu vissvarīgākis notikums un kaŗš Ukrainā viņus neinteresēs. Citiem vārdiem sakot, polītiķiem pirms ASV prezidenta vēlēšanām vairāk esot jādomā par to, lai nepieaugtu benzīna galona cena un nevis par Ukrainas neatkarību vai ukraiņu dzīvībām. Protams, grūti ticēt, ka valstij, kuŗa sevi uzskata par demokrātijas citadeli, brīvība un cilvēka dzīvība ir benzīna galona vērtībā. Tā teikt, kamēr no maciņa nav jāizvelk vēl viens dolārs, var skaisti runāt par brīvību, neatkarību un dzīvību, bet  ļoti daudzi polītiķi un iedzīvotāji negrasās maksāt pat dolāru par ukraiņu dzīvībām, tādēļ daudziem drošāk liekoties atbalstīt republikāņus un balsot par Trampu, kuŗš sola visu ar Krieviju sarunāt. 

 

Atliek vien gaidīt, kā beigsies stāsts par ASV palīdzību Ukrainai. 

 

Tikmēr pirms dažām dienām Krievija ar raķetēm ir gandrīz pilnībā iznīcinājusi vienu no lielākajām termoelektrostacijām Eiropā Tripiļsku, kas atrodas Kijivas pagabalā Tikmēr okupētās Mariupoles mēra padomnieks  Petrs Andruščenko TV kanālā „Mēs – Ukraina” ("Ми – Україна") paziņoja, ka jau aptuveni gadu katru nedēļu pilsētā iet bojā apmēram 400 iedzīvotāju, jo nav pieejama medicīniskā palīdzība. Lai to mēģinātu saņemt, jābrauc uz Krieviju – Taganrogu, Rostovu pie Donas. Porms okupācijas pilsētā dzīvoja pusmiljons, tagad vairs tikai aptuveni 80 tūkstoši iedzīvotāju. Kā zināms, Mariupoles aplenkums bija no 2022. gada 24. februāra līdz 24. maijam, pēc tam – okupācija.