Dvēseļu tirgus
Sallija Benfelde    21.09.2021

 

 

Sestdien, 18. septembrī, Rīgā notika partijas „Latvija pirmajā vietā” dibinātāja un līdeŗa Aināra Šlesera reklamētais protests pret „valdošo kliķi” un „Kariņa un Levita režīmu”. Uzreiz jāteic, ka pasākums izgāzās, jo 11. Novembŗa krastmalā sapulcējās mazliet vairāk par aptuveni 1000 cilvēkiem. Interesanti, ka šajā pasākumā nemanīja Saeimas deputātu Aldi Gobzemu – iespējams, tādēļ, ka abi „tautas vadoņi” savā starpā sākuši apmainīties ar ne visai glaimojošām replikām.

 

Tieši tāpat kā pirms viltus Baltijas ceļa, kas arī neattaisnoja ne Šlesera, ne viņa domubiedru cerības, pirms 18. septembra pasākuma bijušais polītiķis Šlesers aicināja tautu piedalīties protesta akcijā un tāpat kā 1991. gada janvārī doties uz Rīgu ar smago lauksaimniecības techniku. Vēl pirms tam bijusī Saeimas deputāte Linda Liepiņa izplatīja ultimātu Latvijas Valsts prezidentam Egilam Levitam, kuŗā aicināja atlaist valdību, atkāpties pašam, lai valsti varētu vadīt tautas aizstāvji. Jāteic, ka ultimāta teksts vairāk gan atgādināja kādu melnā humora sacerējumu vai literāru darbu no  absurda meistaru Beketa vai Jonesko krājumiem.

 

Saukļu un aicinājumu rezultāts gan bija pieticīgs – zemnieki ar smago lauksaimniecības techniku uz Rīgu neatbrauca, Latvijas novadi nebija pārstāvēti kuplā pulkā – kā krievu valodā vēstīja kāda runātāja – no Liepājas uz Rīgu bija atbraukuši 12 cilvēki. Protams, tika dziedātas dziesmas, kādu vārdu bilda gan bijušais polītiķis Vilis Krištopans, gan Linda Liepiņa, kura nolasīja ultimātu, un pats partijas līderis. Ap Šleseru grozījās un uzrunas teica  arī  brīnumūdens uzņēmuma Memory water dibinātājs un lapas Mainampasauli.news veidotājs Jānis Pļaviņš, bijusī Rīgas Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas ārsta palīdze Marina Kornatovska un uzņēmējs Valentīns Jeremejevs, kuŗus Valsts policija jau agrāk bija aizturējusi saistībā ar viltus ziņu izplatīšanu par Covid-19, un vēl kāds pusducis aktīvistu. Šlesers arī paziņoja: ja Valsts prezidents nepildīs ultimāta prasības, tad...pēc divām nedēļām, 2. oktobrī, tiks rīkota nākamā protesta akcija. Vēl var piebilst, ka to, cik daudz cilvēku piedalījās protestā, labi var redzēt Valsts policijas no drona uzņemtajos fotoattēlos.

 

Varētu paraustīt plecus un nelikties ne zinis, jo demokratiskā valstī cilvēkiem ir tiesības paust savu viedokli. Tomēr neesmu pārliecināta, vai absurdais Lindas Liepiņas ultimāts ir tik nevainīga atšķirīga viedokļa izpausme. Manuprāt, tas vairāk atgādina aicinājumu uz valsts apvērsumu – protams, neievērojot nekādus Satversmē noteiktos pamatprincipus. Šlesera un piekritēju prasības ir ne tikai noteikt, ka vakcinējas tikai tie, kuŗi grib un, atšķirībā no vairākām Eiropas valstīm, nedrīkst noteikt obligātu vakcināciju vairākās profesijās un ierobežojumi pat būtu jāsamazina, bet galvenā prasība ir – „tautas” vārdā mainīt valdību un Valsts prezidentu. Turklāt situācija Latvijā un arī reģionā ir saspringta, par to esmu rakstījusi ne reizi vien. Un pie vainas nav tikai Covid-19. Tiesa gan, pandēmija ir saasinājusi daudzus jautājumus, kas līdz šim nav atrisināti vai arī risinājumi ir bijuši kļūdaini. Un, manuprāt, tas, ka protesti pret esošo varu un Covid-19 risinājumiem notiek ne tikai Latvijā, nav mierinājums. Latvija joprojām pēc vakcinēto skaita ir vienā no pēdējām vietām Eiropas Savienībā. Dati liecina, ka 20. septembrī pilnībā vakcinēti bija 42,66 procenti no visiem Latvijas iedzīvotājiem. Ja rēķina pēc vecuma grupām, tad virs 18 gadu vecuma vakcinēti bija 50,01 procenti, bet no 12 gadu vecuma – 48,57 procenti iedzīvotāju. Tādēļ „vadoņu” spēlītes aizvien vairāk atgādina dvēseļu tirgu, kur varas kārotājiem ir pilnīgi vienalga, kas notiek ar cilvēkiem, jo galvenais ir iegūt atbalstu un tikt Saeimā nākamā gada vēlēšanās.

 

Situāciju labi raksturo, manuprāt, kāds ieraksts Facebook: „Var jau būt, ka Latvijas iedzīvotāju polītiskais pieprasījums ir tāds pats kā tuvējā Krievijā un Rietumi mums mentāli ir sveši. Taču mākslīga sabiedrības iedalīšana tautā un tās ienaidniekos ir bīstama pie jebkuriem nosacījumiem. Tā vietā, lai akcentētu sociālās atstumtības mazināšanas risinājumus, ko šobrīd dāsni apmaksā Eiropa, par normu kļūst orientācija uz sabiedrības skeptisko daļu jeb “tautu” Šlesera terminoloģijā kā normu – faktiski, cilvēkiem, kuŗiem zemā konkurētspēja izglītības trūkuma, motivācijas un citu faktoru dēļ liek balsot par “gāzi grīdā” mesiju, kuŗš zelta kalnus sola uz rītdienas pusdienlaiku, turklāt bez vēlētāja personīgas piepūles.”

 

Nedēļā, kad „Vadoņi” aicināja uz „tautas protestu”, 70 gadu jubileja tika atzīmēta komponistam Mārtiņam Braunam, un Latvijas televīzijā katru vakaru bija neliels ieskats viņa dzīves ceļā un mūzikā. Piektdienas vakarā skatītāji varēja noklausīties viņa koncerta ierakstu TV studijā, kuŗā skanēja dziesmas gan no teātŗa izrādēm , kinofilmām un savulaik grupai „Sīpoli” rakstītās. Jāatgādina, ka Mārtiņa Brauna dziesma ar Raiņa vārdiem „Saule, pērkons, Daugava” savulaik pārskanēja visu Eiropu, jo katalāņi to izvēlējās kā savu neatkarības himnu.

 

Piektdienas vakara koncertā skanēja arī viņa dziesma ar Jāņa Petera vārdiem „Dvēselīte”, kas sarakstīta jau sen, bet kuŗa liek domāt par mūsu pašu dvēselēm, cik tās tīras. Tāpēc te fragments no dziesmas vārdiem:

 

Kamēr tu šo spēli spēlē,

Kamēr tu šo dzīvi spēlē viens,

Tava kailā dvēselīte,

Dvēselīte purvus brien.

Kāda, draugs, ir tava daļa

Te zem saules,

Te zem saules šīs.

Vēji ņems un dvēselīti,

Dvēselīti izlaupīs.

Un tu brien pa vēju pēdām,

Brien un savu dvēselīti sauc.

Melna zīme aust pār tevi,

Austrumvārna melni krauc

V

ai polītiķi to sadzirdēja, vai saprata, ka stāsts ir arī par viņu dvēselēm? Baidos, ka „vadoņi” un viņu domubiedri par to pat nav iedomājušies. Vajadzētu viņiem atgādināt, ka viņi tirgo gan savu, gan Latvijas dvēseli.