Duļķainā straume
Sallija Benfelde    26.07.2016

 

 

Vārda brīvība neapšaubāmi ir viena no svarīgākajām brīvas un demokratiskas sabiedrības vērtībām. Tomēr aizvien biežāk meli tiek saukti par viedokli un nostāja ir aptuveni tāda: brīvā valstī es varu runāt, ko vien gribu, jo tas ir mans viedoklis! Diemžēl polītiķu un plašsaziņas līdzekļu meli aizvien biežāk ietekmē to, kas notiek ar cilvēkiem un valstīm. Anda Rožuklane, Dr.sc.soc., Rīgas Stradiņa universitātes asociētā profesore savu rakstu par polītiķu un plašsaziņas līdzekļu meliem sāk ar šādiem vārdiem: „Iespējams, šodien jau esi ar acīm apēdis kādu melīgu faktu vai izdomājumu pilnu viedokli. No tā izvairīties ir grūti. Publiskie meli sasniedz mūs kā straume, arī nopietni mediji iekrīt paši un savus lasītājus ievilina melu bedrēs.

 

Meli medijos ir viena no karstāk apspriestajām tēmām starptautiskajā presē.” Profesore arī raksta, ka viena lieta ir melīgi fakti, bet otra lieta – emocionāli paziņojumi, kuŗiem cilvēki notic pat vairāk nekā kaut kādiem faktiem: ” Jaunie polītiķu meli, kā raksta Brexit un ASV prezidenta amata kandidāta Donalda Trampa fenomena analizētāji, vairs nav tik viegli atšifrējami, jo melu atmaskojumi balstās faktos. Bet auditorijai, kā rāda sabiedriskās domas aptaujas, vairs neinteresē fakti, tā aizraujas ar emocionāliem paziņojumiem, noticot tiem vairāk nekā pierādāmiem faktiem.”

 

 

Lasot profesores rakstīto, pirmajā brīdī šķiet, ka tik traki nav – vismaz Latvijā cilvēki ir bieži vīlušies, noticot polītiķu solījumiem pirms vēlēšanām. Vai tiešām šodien vēl cilvēki tā vienkārši spēj noticēt, ka,  ievēlot kādu polītiķi vai partiju, jau nākamajā dienā pensijas varēs palielināt reizes divas, minimālās algas arī un ka jau pavisam drīz visi dzīvos labklājības zemē? Tādiem solījumiem vēlētāji tik vienkārši vairs netic, toties joprojām labprāt tic apgalvojumiem, ka „visi ir zagļi”, „visus atmaskošu” un „visi viņi sēdēs cietumā”. Ja jau nevar uzreiz tikt pie pārticīgas dzīves, tad vismaz atriebties gan varēs no sirds. Varētu jau par to īpaši neuztraukties, ja tas ietekmētu tikai kādu cilvēku grupu un varētu sacīt, ka nevajag būt tik lētticīgiem, jo atkal būs jāviļas. Tomēr tas nav tik vienkārši.

 

Viens no pēdējā laikā spilgtākajiem piemēriem, protams, ir Lielbritanijas balsojums par izstāšanos no Eiropas Savienības (ES), par ko arī mūsu avīze ir rakstījusi. Jā, cilvēki varēja brīvi un atklāti aizstāvēt vienu vai otru viedokli, gan tiem, kas gribēja aiziet, gan tiem, kas gribēja palikt, bija gan valsts, gan privāto sponsoru apmaksātas priekšvēlēšanu kampaņas ar saviem vadītājiem. Tomēr tagad jāatzīst, ka cilvēku izvēle šajā balsojumā nebija gluži brīva, jo bija daudz melīgas informācijas un pamatīga spēlēšana „uz jūtām”. Brīva izvēle var būt tikai tad, ja cilvēki tiešām zina patiesos faktus un atbildīgi un apzināti izdara izvēli, jo izvēle vienmēr nozīmē arī atbildību par savu lēmumu. Protams, gan jau Lielbritanija agrāk vai vēlāk tiks galā ar savas izvēles ekonomiskajām sekām, lai gan viegli nebūs un visvairāk cietīs tieši tie, kuŗiem naudas un mantas mazāk. Daudz bīstamāka Apvienotās Karalistes izvēle ir, ja raugāmies uz Eiropas drošību. Nav noslēpums, ka Krievija aizvien vairāk kļūst par neprognozējamu un neuzticamu kaimiņu Eiropā. Lielbritanijai vienmēr ir bijusi ļoti stingra nostāja pret Krieviju. Tagad, kad ir skaidrs, ka Lielbritanija no ES aizies, dažas valstis jau ir sākušas klusiņām luncināties Krievijas virzienā un ir diezgan droši, ka nostāja Krievijas jautājumā pamazām taps pielaidīgāka. Tādēļ Baltijas valstīm un Polijai savā ziņā NATO var kļūt nesalīdzināmi lielāks un drošāks atbalsts nekā Eiropas Savienība, turklāt Lielbritanija negrasās aiziet no NATO. Tomēr tagad jāsāk bažīties arī par NATO, jo ASV prezidenta kandidāts Donalds Tramps uzskata, ka NATO nav jāievēro tās pamatprincips – aizsargāt savas dalībvalstis un Krievijas prezidents Vladimirs Putins viņam šķiet labākais pasaules polītiķis.

 

Lai kā arī būtu, Lielbritanijas pilsoņiem, protams, bija tiesības nobalsot tā, kā viņi nobalsoja, bet diemžēl tas ir satricinājis Eiropas Savienības pamatus. Ne velti nākamajā dienā pēc referenduma daudzi sacīja, ka Putins Kremlī tagad dzer šampanieti. 

 

Tikpat neapšaubāmi ir tas, ka ASV pilsoņiem ir tiesības balsot par to prezidenta kandidātu, par kuŗu viņi grib balsot, un viņi tā arī darīs. Vai pilsoņu izvēle var satricināt pasaules drošību un vai Putins varēs līksmot arī pēc ASV prezidenta vēlēšanām? Varbūt.

 

Otro Pasaules kaŗu izraisīja divu polītiķu vienošanās, jo Staļins un Hitlers parakstīja Molotova-Ribentropa paktu, klusiņām sadalot Eiropu. Pēc kaŗa polītiķi atkal dalīja ietekmes zonas, Baltijas valstis atdodot Staļinam, bet daudzas citas tautas padarot par Padomju Savienības vergiem. Laiki ir mainījušies, tagad daži polītiķi vieni paši bez vēlētāju atbalsta pasauli tik vienkārši vairs sadalīt nevar. Un tad tiek likti lietā citi līdzekļi – smalki un ne tik smalki meli, tiek uzkurinātas emocijas, un vēlētāji duļķainajā informācijas straumē bieži vien vairs neredz ne rītu, ne vakaru.

 

Starp citu, profesore Anda Rožukalne minētajā rakstā min kādu piemēru no tās pašas Lielbritanijas, kad vismaz daļa cilvēku attapās un saprata, kas notiek. Proti, viņa pastāsta: „Atzīt, ka esi piemānīts, ka, noticot nepatiesai informācijai, esi kādu vērtējis, pieņēmis lēmumu, ir grūti. Varbūt tāpēc Brexit rezultāta gaidās – jau 23. jūnijā – vairāk nekā 50 000 cilvēki parakstīja petīciju, lūdzot avīzes Daily Mail īpašniekam Džonatanam Rotermeram atlaist no darba laikraksta galveno redaktoru Polu Dekrī. Petīcijas veidotāji sauca viņu par mediju biznesa “Naidželu Farāžu”, kuŗa vadītā avīze publicējusi dezinformāciju, sējot bailes no migrācijas un veicinot ksenofobiju. Petīcijā pieminēts arī Daily Mail raksts par kravas mašīnā Londonā atrastiem nelegālajiem imigrantiem, avīzei nepatiesi apgalvojot, ka imigranti nāk no Eiropas – rakstam likts virsraksts “Esam no Eiropas, laidiet mūs iekšā”. Nepatiesā informācija vēlāk tika labota, atzīstot, ka imigranti nāk no Irākas un Kuveitas.”

 

Kādēļ komentāra sākumā pieminēju tiesības uz vārda brīvību? Manuprāt, mēs bieži vien maldīgi uzskatām, ka vārda brīvība nozīmē arī tiesības melot. Patiesībā vārda brīvība nozīmē arī atbildību par pausto un par to lēmumu, ko cilvēki pieņem, noticot informācijai, kas tikusi pausta. Padarot vārda brīvību par ieroci meļu rokās, agri vai vēlu var nonākt līdz informācijas cenzēšanai, viena vienīgā viedokļa paušanai un uzskatam, ka vadītājam vienīgajam ir tiesības kaut ko sacīt un ka viņam ir taisnība tikai tādēļ, ka viņš ir uzņēmuma, partijas, valsts vadītājs. Starp citu, Putins rīkojas tieši tā, jo patiesība un valsts ir viņš pats, bet Krievijas iedzīvotājiem tas ir jāpieņem bez šaubīšanās.