Drupina demokratiju
FRANKS GORDONS    14.02.2017

 

Donalda Trampa uzvara ASV prezidenta vēlēšanās un citas aktuālitātes mūsdienu pasaulē likušas divām pētniecēm ‒ Andreai Kendell-Teilorai un Ērikai Francai ‒ visai respektablajā amerikāņu žurnālā Foreign Affairs nākt klajā ar jaunu terminu, kas apzīmē, var teikt, jaunu jēdzienu: authoritarianization. Šis garu garais, grūti izrunājamais vārds apzīmē situāciju, kad demokratija tiek grauta un drupināta pamazām, soli pa solim, un, lai rastos priekšnoteikumi autoritāra režīma ieviešanai, nekādi apvērsumi nav vajadzīgi.

 

Abu pētnieču raksta nosaukums sniedz priekšstatu par to, kas slēpjas aiz nupat pieminētā garu garā vārda: "Kāpēc populisms ir ceļš uz autokratiju", t.i., patvaldību.

 

Raksta autores konstatē, ka autoritāri režīmi, kas vēl nesen radušies dumpja vai apvērsuma rezultātā, pēdējā laikā veidojas pakāpeniski, kad tie, kas tīko pēc neierobežotas varas, izmanto populistisku demagoģiju, lai ar dažādiem rīkojumiem un "knifiem" pamazām drupinātu parlamentārās demokratijas pamatus. 

 

Tā rīkojas Donalds Tramps Savienotājas Valstīs, Redžeps Tajips Erdogans Turcijā, Viktors Orbans Ungārijā, Jaroslavs Kačinskis (pastarpināti) Polijā, Rodrigo Duterte Filipīnās un, protams, Vladimirs Putins Krievijā. 

 

Rakstā uzsvērts, ka itin demokratiskā ceļā ievēlēti līderi mērķtiecīgi un sistemātiski atceļ vai vājina zināmas demokratiskas normas, procedūras, iestādījumus, lai šādējadi, piedodiet par garo terminu, autoritarianizācijas rezultātā kļūtu par patvaldnieku.

 

ASV 45. prezidents Donalds Tramps, kurš vēlēšanās uzvarēja, apreibinot elektorātu ar populistiskiem saukļiem un solījumiem, pārkāpj Savienoto Valstu konstitūciju, norāda Devids Kols žurnālā The New York Review of Books. Tramps atteicies atskaitīties par saviem ienākumiem saistībā ar nodokļiem, slēpjot attiecīgos dokumentus. Viņš paliek savu uzņēmumu faktiskais īpašnieks,  uzticot tos pārvaldīt saviem dēliem ‒ Ērikam iun Donaldam junioram. Tramps, ievēlēts par prezidentu, visnotaļ kalpo paša un savas ģimenes un sava biznesa interesēm, vienlaikus pieņemot ārpolītiskus un iekšpolītiskus lēmumus, kas neizbēgami saistīti ar viņa biznesu. Viņš rupji pārkāpj ASV konstitūciju, graujot amerikāņu demokratijas pamatus.

 

Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans vairākiem lāgiem ticis ievēlēts vispirms Istanbulas mēra un tad premjērministra amatā, jo viņa partija ‒ AKP ar populistiskiem saukļiem un solījumiem savaldzināja plašas vēlētāju masas.

 

Formāli NATO dalībvalsts Turcija ir parlamentārā demokratija. Līdzās valdošajai partijai parlamentā pārstāvētas trīs citas, bet vairāku formāli legālu procedūru rezultātā Erdogans kļuvis par valsts prezidentu, bet pērnvasar sarīkotais viņa pretinieku apvērsuma mēģinājums deva Erdoganam ilgoto ieganstu pamatīgi un brutāli izrēķināties ar jebkuŗu aktīvu opoziciju, atcelt no amata tūkstošiem ierēdņu un skolotāju (!) un gandrīz pilnībā apklusināt neatkarīgo presi. Tagad Turcija ir ceļā uz prezidentālu republiku, padarot Erdoganu par faktisku "vadoni" ar sultāna pilnvarām.

 

Ungārija ir gan NATO, gan ES dalībvalsts, taču tās demokratiski ievēlētais premjērministrs Viktors Orbans, kuŗš pēdējā laikā jūtami "apcirpis" legālas opozicijas iespējas un pat lepojas ar virzību uz "illiberalu" valstiskumu, arvien asāk kritizē "Briseli", domājot gan Eiropas Savienību, gan NATO. Turklāt ‒ un tas biedina ‒ Orbans pa īstam sadraudzējies ar Putinu, uzņēmis viņu Budapeštā kā dārgu viesi un noslēdzis "abpusēji izdevīgus" darījumus. Arī Ungārijā nu bruģēts ceļš uz autoritāru režīmu.

 

Īpatnēja situācija radusies Polijā. Pilnīgi demokratiskā ceļā, vēlēšanu rezultātā, pie varas tikusi konservātīvā (ar klerikāļu piegaršu) partija Prawo i Sprawedkivosch (PiS, ko vada tās priekšsēdis Jaroslavs Kačinskis. Viņš ir faktiskais Polijas līderis, kamēr šis valsts prezidents un premjērministre būtībā ir viņa instrumenti. 

 

Atzīmēsim, ka Jaroslavs Kačinskis Polijā drupina demokratiju tāpat kā Tramps ASV, Erdogans Turcijā vai Orbans Ungarijā, jo apcirpis Konstitūcionālas tiesas pilnvaras, uzspiedis klerikāļus uzskatus par ģimeni un sievietes tiesībām u.tml. Kačinskis, tāpat kā Orbans, "nemīl Briseles ierēdņus un globalizāciju" un noniecina t.s. Rietumu vērtības, taču atšķirībā no Orbana vēlas paļauties uz NATO kā uz Polijas neatkarības balstu iepretim Putina Krievijai, kas ‒ ne bez pamata ‒ Polijai ir lielākais drauds.