Drosmīgā arāju tauta
Kārlis Streips    08.10.2019

 

 

"Mana mīļā, mana drosmīgā arāju tauta! Drosmīgā, sīkstā, izturīgā tauta, par kuŗu daina vēsta šādus vārdus: man pieder tēvu zeme/ ar visām atmatām. /Man pašam kungam būt, /man pašam arājam. Pagāja gadu simti, un tos pašus drosmīgos vārdus atkārtoja izcils mūsu tautas dzejnieks: mēs gribam būt kungi mūsu dzimtajā zemē, /mēs gribam te paši sev likumus lemt. /Šī zeme ir mūsu, šīs pilsētas mūsu, /mēs negribam lūgt to, kas mūsu, bet ņemt. Šīs idejas iedvesmoti, pulcējās rindās kaujai vecie latviešu strēlnieki. Mēs lējām asinis par brīvu Latviju. To saprata Ļeņins. Latvija kļuva par suverēnu valsti. Es ticu, ka arī tagad pēc ilgās nakts ir ataususi diena."

 

Ar šiem vārdiem 1988. gada 8. oktobrī, tātad pirms 31 gada, leģendārais aktieris Ēvalds Valters atklāja Latvijas Tautas frontes dibināšanas kongresu. Valtera kungam tobrīd bija 94 gadi. Tā paša 1988. gada 11. novembrī, Lāčplēšu dienā, viņš kopā ar rakstnieku Albertu Belu Rīgas pils Svētā gara tornī pirmoreiz kopš okupācijas sākuma pacēla Latvijas sarkanbaltsarkano karogu. 1989. gada 17. jūnijā Valtera kungs piedalījās Latviešu strēlnieku apvienības dibināšanā. 1992. gada jūnijā viņš bija viens no pirmajiem, kuŗi saņēma atjaunotās Latvijas Republikas pasi. Ēvalds Valters nodzīvoja gaŗu mūžu, Mūžībā aizejot 1994. gada 26. Septembrī, 100 gadu vecumā.

 

Fonā Tautas frontes dibināšanai bija salīdzinoši jaunā PSRS līdeŗa Michaila Gorbačova izsludinātais glasnostj (atklātības) princips. Pirmoreiz kopš Padomju savienības nodibināšanas valsts iedzīvotāji tika aicināti atklāti runāt par padomju dzīves negācijām. Padomju cilvēks visu mūžu bija spiests savas pārdomas par tām turēt sevī, ja nu vienīgi par tām runājot vistuvāko draugu un radu lokā, un tad tikai dzīvokļa virtuvē vai citur, kur svešas ausis nevarēja noklausīties. Nekādā gadījumā glasnostj nenozīmēja, ka cilvēkiem bija brīv kritizēt Padomju savienību un tās pārvaldes sistēmu kā tādu. Taču, piemēram, bija daudz vairāk atļauts runāt par vides aizsardzības problēmām. Padomju savienība nebija valsts, kurā kāds par to īpaši domāja, ja galvenais bija industrializācija un militārā kompleksa attīstīšana.

 

Cita starpā, kad PSRS sabruka, Baltijas jūra bija tik smagi piesārņota, ka uz brīdi likās, ka tā būs neatgriezeniski zudusi. Taču Latvijā jaunā atklātība iedvesmoja protestus pret diviem projektiem – pirmām kārtām jaunas hidroelektriskās enerģijas stacijas (HES) būvēšanu uz Daugavas. Stafeti cīņā pret to uzņēmās gados jaunais žurnālists (un nākamais Tautas frontes priekšsēdētājs) Dainis Īvāns. 1986. gada vasarā viņš pamanīja mietiņus, kas sasprausti netālu no viņa lauku mājās pie Slutišķu sādžas netālu no Daugavpils. Dainis painteresējās un uzzināja, ka te paredzēta HES celtniecība, kuŗas rezultātā pazustu visa sādža un vēl daudz plašāka territorija. Tā paša gada 17. oktobrī viņš un kādreizējais Ķeguma HES inženieris Artūrs Snips laikrakstā Literātūra un Māksla nopublicēja rakstu "Par Daugavas likteni domājot". Raksts bija techniskas dabas ("Applūdināmās zemes platība Daugavpilī ir četri hektāri uz kWh, Rīgas spēkstacijā - 2,2 hektari uz kWh, turklāt Daugavpils ūdenskrātuve appludina relātīvi vairāk aramzemes, kuŗai diemžēl netiek ņemta vērā tās pilnā vērtība. Pārvietojamo iedzīvotāju skaita rādītājs ir 3,5 reizes lielāks, un appludināmo māju skaits – astoņas reizes lielāks nekā bija Rīgas HES ūdenskrātuvē."). Reakcija no PSRS nomenklatūras bija salīdzināma ar dižgabala šāvienu, lai nogalinātu odu. Tā aizliedza vārda "Daugava" lietošanu publiskajā telpā! Taču rakstam laikrakstā sekoja parakstu vākšana pret jauno HES. Nākamajā, 1987. gadā bija pirmās polītiskās manifestācijas Rīgā, un galu galā PSRS nolēma, ka atteikšanās no projekta ļaus Latvijā mazliet nolaist tvaiku. Projekts tika apturēts. 

 

Otrs projekts, pret kuŗu sacēlās iebildumi, bija metro būve Rīgā. Plānošana sākās jau pagājušā gadsimta 70. gados, taču Padomju savienībā nekas nenotika ātri, un galu galā bija paredzēts, ka metro celtniecība sāksies 1990. gadā. Iebildumi pret to bija divēji. Pirmkārt, zem Rīgas ir gruntsūdeņi, kuŗi ir neparedzami. Kas notiktu, ja Rīgas metro applūstu? Un, otrkārt, projekts automātiski nozīmētu liela skaita viesstrādnieku ievešanu no citām PSRS territorijām. Latvijā 1989. gadā iedzīvotāju sastāvs bija bīstami tuvu tam, ka latvieši palikuši mazākumā. Arī no šī projekta nācās atteikties. 

 

Pirmā no minētajām polītiskajām manifestācijām notika 1987. gada 14. jūnijā, kad grupiņa drosmīgu jauniešu devās pie Brīvības pieminekļa nolikt ziedus, lai pieminētu 1941. gada deportāciju upuŗus. Tā bija pirmā šāda veida demonstrācija, kuŗai varas iestādes necentās īpaši pretoties. Tiesa, viens no redzamākajiem manifestācijas dalībniekiem - Rolands Silaraups tika izraidīts no Latvijas. Un tā paša gada 18. novembrī Rīgas varas iestādes aizliedza cilvēku kustību Rīgas centrā un tā vietā sarīkoja "protesta mītiņu pret ASV iejaukšanos Padomju Latvijas iekšējās lietās," kā to toreiz aprakstīja Rīgas mērs Alfrēds Rubiks, kuŗš Atmodas laikā kļuva par pirmo un vienīgo cilvēku valsts vēsturē, kuŗš notiesāts par valsts nodevību.

 

Taču, kopumā ņemot, visas šīs aktīvitātes ļāva saprast, ka procesam ir vajadzīgs kaut kāds rāmis. 1988. gada maijā Latvijas Valsts universitātes ģeografijas pasniedzējs Valdis Šteins katedras sēdē piedāvāja domu, ka būtu dibināma "Latvijas tautas demokratiskā fronte". Šo ideju Šteina kungs un domubiedri aiznesa uz Latvijas Rakstnieku savienību, kuŗa tobrīd gatavojās grandiozi nosauktajam "Latvijas PSR Rakstnieku savienības valdes plēnumam ar architektu, dizaineru, kinematografistu, komponistu, mākslinieku, teātŗa darbinieku, žurnālistu savienību vadītāju un ekspertu piedalīšanos". Par jaunas frontes veidošanu plēnumā īpašas sarunas nebija, taču tas bija notikums, kuŗā žurnālists un mākslas vēsturnieks Mavriks Vulfsons nolasīja bēdīgi slavenā Molotova-Ribentropa slepeno protokolu tekstu un pirmoreiz kopš okupācijas sākuma paziņoja, ka tā bija okupācija. Latvija nebija Padomju savienībā iestājusies pēc brīvas gribas. Tā bija aneksija un okupācija. Zālē bija Latvijas PSR funkcionāri. Grūti spriest, ko viņi tajā brīdī padomāja.

 

Tautas frontes plānošana pa īstam sākās 2. augustā un Mākslinieku savienībā. Pāris mēnešu laikā visā Latvijā bija izveidotas frontes atbalsta grupas "pārbūves nevalstiskam atbalstam," kas apvienoja aptuveni 110 000 cilvēku. Par dibināšanas dienu organizētāji izvēlējās 8. oktobri. Dienu pirms tās notika vēl divi nozīmīgi notikumi -  pirmoreiz iznāca Tautas frontes apkārtraksts Atmoda latviešu un krievu valodā un  plaša manifestācija Mežaparkā, kuŗā cita starpā piedalījās tikai pirms dažām dienām par Latvijas PSR Kompartijas pirmo sekretāru kļuvušais Jānis Vagris ("Uzskatu, ka ar tīru sirdsapziņu varu skatīties jums visiem acīs, jo savā darbībā latviešu tautai neko ļaunu neesmu nodarījis," – tā viņš teica.).

 

Dibināšanas kongress norisinājās Kompartijas Polītiskās izglītības namā un sapulcēja vairāk nekā tūkstoti delegātu, kā arī viesus no citām PSRS republikām un ārzemēm. Šai pašā pirmajā kongresā par Latvijas neatkarību neviens vēl nerunāja. Runa bija par plašāku suverenitāti reformētas Padomju savienības ietvaros. Taču tas bija vilciens, kuŗš jau aizgājis. Otraj Tautasā frontes kongresā jau bija atklāta saruna par neatkarību. Sekoja Augstākās padomes vēlēšanas 1990. gada pavasarī, kad fronte un tās domubiedri ieguva pietiekami daudz mandātu, lai pieņemtu neatkarības deklarāciju. Pusotru gadu vēlāk - pučs Maskavā un punkts, un āmen. Tautas fronte vēl kādu laiku pēc tam pastāvēja, bet tādā "moris savu ir padarījis, moris var iet" statusā, 5. Saeimas vēlēšanās 1993. gadā saņemot tikai 2,62% balsu. Taču bez tās neatkarības atgūšana būtu bijusi krietni sarežģītāka. Un tas viss, pateicoties rūpēm par Daugavas nākotni.