Drīz jau būs!
Kārlis Streips    14.05.2019

 

 

Pagājušajā nedēļā Latvijas Saeima nolēma, ka Valsts prezidenta vēlēšanas šogad būs trešdien, 29. maijā.  Opozicijas deputāti centās kollēgas pārliecināt, ka labāk būtu tās rīkot nedēļu vēlāk, lai būtu vairāk laika iepazīties ar kandidātiem, taču vairākums palika pie sava.  

 

Iemesla kavēties patiesībā nav nemaz.  Tajā pašā dienā, kad parlaments sprieda par vēlēšanu dienu, valdošā koalīcija pavisam oficiāli augstajam amatam izvirzīja pašreizējo Eiropas tiesas tiesnesi Egilu Levitu.  Koalīcijai Saeimā ir 60 balsis, par deviņām vairāk nekā tā 51, kas vajadzīga, lai ievēlētu prezidentu.  Tiesa, koalīcijā arī ir visai juceklīgā partija KPV LV, četri no kuŗas pārstāvjiem arī Valsts prezidenta jautājumā ir izvēlējušies iet paši savu ceļu.  No šī tandēma, iespējams, uz amatu tiks izvirzīts cilvēks vārdā Didzis Šmits.  Viņš par Saeimas deputātu pirmoreiz kļuva tikai pērnajās vēlēšanās, ko par īpaši lielu polītisku pieredzi uzskatīt nevar.  Pirms iesaistīties polītikā Šmita kungs bija rūpnieks un Latvijas Zivrūpnieku savienības prezidents.  Viņš arī reizi nedēļā piedalījās raidījumā "Nacionālo interešu klubs" telekanālā RīgaTV24, kur man, savukārt, ir tas gods piecas reizes nedēļā vadīt raidījumu "Vēlais ar Streipu."  No abiem iepriekšējiem amatiem, un it īpaši no raidījuma vadīšanas, Šmita kungam bija jāatsakās, kad viņš kļuva par polītisku kandidātu.  

 

Latvijas Zaļo un zemnieku savienība (ZZS), savukārt, prezidenta amatam ir izvirzījusi pašreizējo Latvijas tiesībsargu Juri Jansonu.  Lasītāji, iespējams, atcerēsies, ka arī pašreizējais Valsts prezidents Raimonds Vējonis (kā arī viņa priekštecis Andris Bērziņš) nācis no "zaļo zemnieku" apvienības.  Šoreiz gan nekas visticamāk nesanāks, jo ZZS pašreizējā Saeimā ir tikai 11 mandātu, turklāt partija ir opozīcijā.  Parlamenta lielākā (mūžseni lielākā) opozīcijas partija Saskaņa jau pirms 12. Saeimas vēlēšanām paziņoja, ka tā par savu kandidātu Valsts prezidenta amatam izvirzīs baptistu bīskapu Pēteri Sproģi.  Pēc visai smagām diskusijām sabiedrībā un medijos par tēmu "garīdznieks un polītika" pats bīskaps no šī goda atteicās.  Nu Saskaņa ir paziņojusi, ka tā nevienu citu neizvirzīs, bet pirms lemt, vai balsot par citas partijas izvirzīto kandidātu, tā pārbaudīs, vai šis cits atbilst tādiem pašiem "morāles" standartiem kā minētais garīdznieks. Visticamāk tā visus pārējos kandidātus, lai arī kas viņi būtu, izbrāķēs, turklāt tieši Saskaņa ar savu chronisko nespēju pat atzīt Latvijas okupācijas faktu nav īsti tā, kuŗai būtu tiesības runāt par morāli. Vienādi vai otrādi, arī no Saskaņas 22 deputātiem 29. maijā nekas nebūs atkarīgs.  Tiesa, šī būs pirmā reize, kad Saeimas "gudrās galvas" Valsts prezidentu vēlēs atklāti.  Pirms četriem gadiem, kad tikai piektajā piegājienā pie amata tika R. Vējonis, vēlēšanas bija aizklātas, un pēc tam izcēlās dažādas baumas, ka ceturtajā kārtā izšķirošas viņam varējušas būt tieši balsis no Saskaņas, vēl jo vairāk tāpēc, ka jau toreiz otrs kandidāts bija Egils Levits. Tā kā deputāti balsoja slepus, neviens nevar zināt, kā katrs no viņiem nobalsoja.  Šoreiz tas tā nebūs.  Katra deputāta balsojums būs kā uz delnas redzams, un tas nozīmē (ja vien nenotiks kāds ārkārtas pavērsiens), ka nākamais Latvijas Republikas Valsts prezidents būs neviens cits kā Levita kungs.

 

Rīgā dzimušais Egils Levits, būdams 17 gadus vecs, no Padomju savienības emigrēja pagājušā gadsimta 70. gados kopā ar savu ģimeni. Eiropā ieguva labu izglītību kādu laiku mācījās arī Minsteres latviešu ģimnāzijā. Kad pienāca laiks PSRS sabrukumam, bija gatavs nākt Latvijai palīgā iesaistoties Atmodas procesos un it īpaši – likumdošanas veidošanā atjaunotajā Latvijas valstī.

 

Levits ir arī Satversmes preambulas autors. Dzird runājam, ka pārāk ilgi Egils Levits ir dzīvojis ārzemēs, varbūt nezina pietiekami par Latvijas aktualitātēm?  Uz to viņš pats allaž ir atbildējis, ka arī Luksemburgā dzīvojot, viņš visu laiku turējis pirkstu uz dzimtenes pulsa.  Katrā gadījumā viņš prezidentūrā ienāks ar nesalīdzināmi plašāku polītisku pieredzi nekā dažs labs, kuŗš augstajā amatā ir ievēlēts laikā kopš valsts neatkarības atjaunošanas.

 

Par Raimonda Vējoņa četriem gadiem amatā laikam runājot – likumdošanā prezidents ir bijis mēreni aktīvs.  Divpadsmit reizes Vējoņa kungs ir izbrāķējis kādu Saeimā pieņemtu likumu un to nosūtījis atpakaļ vēlreizējai apspriešanai.  Pats viņš nācis ar 12 likumdošanas iniciātīvām, tajā skaitā divreiz ar domu par Latvijas pilsonības automātisku piešķiršanu jaundzimušajiem arī tad, ja vecāki ir nepilsoņi.  Pērn Saeima tam pateica nē.  Šogad, 13. Saeimā atbildīgā komisija jau ir pateikusi jā un, iespējams, tāpat darīs pilnais parlaments.  Nepārprotami šis sasaukums ir zināmā mērā liberālāks nekā iepriekšējais.  Jautājums par pilsonību gan ir cita komentāra temats.  Starptautiski Raimonds Vējonis savos četros gados ir bijis visnotaļ aktīvs.  Lasītāji Amerikā droši vien atceras viņa viesošanos pie pašreizējā Baltā nama saimnieka, it īpaši mūsu prezidenta visai neveiklo stomīšanos, kad Donalds Tramps viņu piepeši aicināja izvēlēties žurnālistu, kuŗš uzdos nākamo jautājumu.  Kopumā ņemot jāsaka, ka Vējoņa kungs šajos četros gados nav neko īpaši spīdošu panācis, bet nekādus podus arī viņš nav gāzis.  Paldies viņam par darbu!

 

Taču komentāra nobeigumā pāris vārdu par Eiropas Parlamenta vēlēšanām sestdien, 25. maijā. Mans ieteikums – balsojot izvēlieties cilvēkus, kuŗi jau pieredzējuši eksperti un daudz ko paveikuši. Šis nav tas gadījums, kad eksperimentēt ar kaut ko jaunu.  Jaunajam EP sasaukumam būs jāatrisina daudz būtisku jautājumu, tajā skaitā un it īpaši par Eiropas Savienības jauno budžeta ietvaru.  Tur, lieki teikt, Latvijai ir ļoti konkrētas intereses, un tāpēc nudien būs prāta darbs uz Eiropas Parlamentu nosūtīt pieredzējušus cilvēkus, kuŗus Briselē jau pazīst un kuŗi pazīst Eiropas lietu „drēbi”.