Domāt kļūst bīstami
Juris Lorencs    09.03.2021

 

 

Nav tā, ka šobrīd Latvijā runā tikai par Covid-19 vīrusu, valdības noteiktajiem karantīnas ierobežojumiem un vakcīnu trūkumu. Daļā sabiedrības notiek karstas diskusijas par polītkorektumu un vārda brīvību. Eļļu ugunī pielēja Jaunā Rīgas teātŗa vadītājs un režisors Alvis Hermanis. Vispirms viņš savā Facebook lapā komentēja Vācijas laikrakstā Frankfurter Allgemeine Zeitung februāŗa sākumā publicēto rakstu “Izlauzties no tabu zonas”  (Thomas Thiel, “Ausbruch aus der Tabuzone”), kuŗā autors pieskaras Rietumu sabiedrībā patlaban vērojamai publiskai kaunināšanai par “polītiski nekorekta” viedokļa paušanu. Hermanis savā Facebook lapā raksta: "Mana privātā pieredze ir tāda, ka Vācijā vārda brīvības vilciens jau ir nokavēts. Latvijā - varbūt vēl ir cerība ko saglabāt, bet diez vai. Sabiedriskie mediji, tai skaitā valstij piederošie, jau ir padevušies un spēlē tikai vienos vārtos. Savukārt, mākslas territorijā Latvijā valda vienas vienīgas bailes runāt atklāti. Situācija un atmosfēra ir precīzi tāda pati kā padomju laikos, kuŗus vēl labi atceros. Mani draugi pa telefonu stāsta, ka Ņujorkā šobrīd daudzās (varbūt visās) kultūras un mākslas iestādēs notiek individuālas obligātas pārrunas ar darbiniekiem, lai testētu un pārbaudītu, vai viņi atbilst visiem “woke” ideoloģijas uzstādījumiem. Piemēram, vai apzinās savu “white supremacy” iekšējo problēmu, kā to plāno risināt utt. “Cancel culture” (jeb latviskojot - "kolektīvā atspārdīšana") ir tas pats, kas KGB vecos laikos, un mechānisms ir identisks”.

 

Hermaņa rakstītais sacēla veselu vētru, viņš saņēma gan izpratni un atbalstu, gan kritiku, pat zākāšanos. Iedvesmojies no šādas reakcijas, 27. februārī režisors sociālajos tīklos publicēja Jaunā Rīgas teātŗa “manifestu”, savdabīgus “uzvedības noteikumus” teātŗa aktieriem, darbiniekiem un skatītājiem. Protams, šie “noteikumi” nav saistoši, Hermaņa teksts drīzāk uzskatāms par viņa paša polītisko manifestu. Ieskatam daži teikumi: “Mūsu teātrī ir atļauta runas brīvība bez jebkādiem ierobežojumiem. Teātris un polītkorektums nav savienojami. Jo teātŗa uzmanības objekts ir cilvēka pētniecība visās viņa izpausmēs. Ja mēs pieļausim parādīties tikai glītajai un kārtīgajai cilvēka dabas pusei, mēs nekad neuzzināsim itin neko par cilvēka noslēpumiem un bezdibeņiem,- kas ir tieši tas, kas mūs šai darbā un dzīvē interesē. Jo pārējais- ir vienkārši garlaicīgi, un nav arī patiesība”.

 

Ko te vēl lai piebilst? Manuprāt, Hermaņa paustais ir pašsaprotamas patiesības. Viņš vienmēr iestudējis tieši to un tieši tā, kā viņš ir vēlējies saskaņā ar savu sirdsapziņu un izpratni par patiesību. Varbūt tāpēc visas Hermaņa izrādes, kuŗas izdevies redzēt, man bija liels notikums. Ne tikai teātris, patiesa māksla vispār nav iespējama apstākļos, kad režisors, rakstnieks vai komponists spiests ieklausīties sabiedrības un mediju uzspiesta polītkorektuma (faktiski pašcenzūras) iekšējā balsī. Toties patiesi nemirstīgi darbi var tapt ārējas cenzūras apstākļos, ja to diktē valdošā vara. Bijušajā Padomju Savienībā tādu piemēru bija daudz - Vizmas Belševicas dzejas krājums “Gadu gredzeni”, Borisa Pasternaka romāns “Doktors Živago”, Aleksandra Solžeņicina stāsts “Viena diena Ivana Deņisoviča dzīvē’’, Andreja Tarkovska filmas. Tie bija šedevri , kas vai nu nejauši izlauzās cauri ideoloģijas uzraugu modrajai acij, vai arī ar īpašu nolūku laikus netika “pamanīti”. Saprotams, pavisam cita lieta bija sacerējumi, kuŗus radīja, kā tolaik teica, “galda atvilktnei”, bez jebkādām cerībām publicēt PSRS. Vispazīstamākais no tiem - Solžeņicina “Gulaga archipelāgs”, ko pats autors nosaucis par “literāru pētījumu”. Grāmata, kas deva milzīgu ieguldījumu komūnisma sistēmas sagrāvē.

Vienlaikus ar Hermaņa ierosināto diskusiju marta sākumā Latvijā sāka darboties jauns tīmekļa portāls telos.lv. Sengrieķu valodā “telos” nozīmē “mērķis” jeb “piepildījums”. Portāla veidotāji - filoloģe Agnese Gaile-Irbe, LU profesors Raivis Bičevskis un LU filozofijas doktorands Krišjānis Lācis izvirzījuši uzdevumu izveidot Latvijas konservātīvās domas forumu. Tātad mēģināt saprast, kas notiek ar pasauli, ar Latviju un katru no mums. LELB archibīskaps Jānis Vanags savā Twitter kontā @arhivanags ieraksta: “Jauns tīmekļa žurnāls Telos. Noteikti vērts pievērst uzmanību”. Viena no pirmajām publikācijām portālā bija saruna par runas brīvība, tā saucamais podkāsts (tagad latviski saka - aplāde), ko var noklausīties katrs interesents. Tā pat nebija polītiska, drīzāk filozofiska, pat akadēmiska diskusija. Tomēr reakcija bija zibenīga, turklāt globāla. Pēc dažām dienām tika bloķēts Krišjāņa Lāča Twitter konts @skaudrums. To atverot, tagad var lasīt: “Account suspended. Twitter suspends accounts which violate the Twitter Rules”. Tātad latviešu filozofs kļuvis tikpat svarīgs un bīstams kā prezidents Donalds Tramps, kuŗa Twitter konts @realDonaldTrump arī joprojām ir bloķēts. Diezin vai “Twitter” birojā Sanfrancisko sēž tulki un eksperti, kuŗi analizē Latvijas filozofu uzskatus un viņu atbilstību kompānijas vadlīnijām. Gan jau kāds “nostučīja”. Savējais, latvietis. Atklāti sakot, paliek bail. Tātad mūsu vidū dzīvo tie paši cilvēki, kuŗi padomju gados ziņotu čekai par “tautas ienaidniekiem”, bet nacistu okupācijas laikā nodotu gestapo kaimiņus, kuŗi slēpj nāvei nolemtos ebrejus. Turklāt sociālos tīklus lieto jauni cilvēki, kuŗu personības veidojušās jau neatkarības laikā.

 

Kāpēc tā notiek? Izskatās, ka mums ir darīšana ar dziļākiem un globālākiem procesiem nekā tikai Latvijas nelielajā “pīļu dīķī” izraisītā viļņošanās. Kas pirms gadiem desmit varēja domāt, ka Amerikas pilsētās no postamentiem tiks gāzti pieminekļi! Bet, ja lielām valstīm eksperimenti ar dīvainām ideoloģiskām konstrukcijām var izrādīties vien kurioza lappuse gadsimtiem ilgā vēsturē, tad mazām nācijām - kā Latvija - tie var izrādīties liktenīgi. Mums nav jāskrien ideju ratiem pa priekšu. Latviešu sociāldemokratu savulaik tik karsti atbalstītās komūnisma idejas iznīcināja Latvijas valsti un sagādāja neizmērojamas ciešanas daudziem cilvēkiem visā pasaulē. Turklāt nāves dzirnavas, kuŗas palīdzēja iedarbināt arī latviešu boļševiki un čekisti, 1937. un 1938. gados, tā saucamā Lielā terrora laikā samala viņus pašus. Vēl viens apliecinājums senajai patiesībai, ka no vēstures mācīties nekad nav par vēlu.