Domājot par Krieviju
Juris Lorencs    07.09.2021

 

 

Viena no lietām, kas mainās līdz ar gadiem ir attieksme pret ceļošanu. Bērnībā mūs interesē dzīvnieki un daba, jaunībā tai pievienojas architektūra un mūzeji. Brieduma gados mēs saprotam, ka ceļošanas īstā būtība slēpjas piedzīvojumā, ko nav iespējams ne nofotografēt, ne ietērpt vārdos- tas vienkārši ir jāizjūt. Vēl labāk, ja izdodas sastapt vietējos cilvēkus, saprast viņu sapņus un rūpes. Un ja nu pavisam paveicas, dažkārt varam izdzirdēt jaunas, interesantas domas. 

 

Augusta nogalē man bija iespēja pabūt Tartu, latviski saukta arī par Tērbatu. Nelielā Igaunijas pilsēta slavena ar savu universitāti, kam savulaik bija milzīga loma latviešu nacionālajā atmodā. Tieši šeit 19. gadsimta vidū Krišjānis Valdemārs pie savām istabas durvīm piestiprināja zīmīti ar uzrakstu "Latvietis". Viņš bija pirmais izglītotais latvietis, kuŗš atklāti atzina savu tautību un mudināja no tās nekaunēties. Universitātes elpa Tartu jūtama arī šodien. No pilsētas 100 000 iedzīvotājiem ap 13 000 ir studenti. Patiesībā bez universitātes Tartu būtu vien mazpazīstama Igaunijas provinces pilsētiņa.  

 

Tartu apmeklējuma mērķis bija sastapšanās ar Tartu universitātes profesoru, Eirāzijas un Krievijas studiju centra direktoru Vjačelavu Morozovu, kuŗu es intervēju Latvijas Avīzes uzdevumā. Morozovs dzimis 1972. gadā Kazahstānā, studējis vēsturi Pēterburgas Valsts universitātē. Kopš 2011. gada dzīvo un strādā Igaunijā. Viņa zinātnisko interešu lokā - Krievija un bijusī Padomju Savienība kā postkoloniālā telpa. Sarakstījis grāmatas "Krievija un citi: polītiskās sabiedrības identitāte un robežas" (2009) un "Krievijas postkoloniālā identitāte. Pakļautā impērija eirocentriskajā pasaulē" ("Russia's Postcolonial Identity. A Subaltern Empire in a Eurocentric World", 2015, Palgrave Macmillan, UK). Profesoru sastapu viņa darba vietā Tartu universitātē. Kalsns, mazliet iesirms vīrs ar dzīvu, labsirdīgu skatienu. Nosvērta, precīza runas maniere. Tādu es parasti iztēlojos 19. gadsimta krievu inteliģentu, kuru nomocīja jautājumi, "kāpēc Krievija ir tāda, kāda tā ir?", "kurš vainīgs?" un "ko darīt?".

 

Arī mēs runājām par Krieviju. Morozovam ir visai neparasts skats uz Krievijas vēsturi un šodienu. Viņš uzskata, ka Krievija esot spilgts "pakļautās" jeb "pakārtotās" impērijas ("subaltern empire") piemērs. Pati būdama impērija, tā visu savu pastāvēšanas laiku faktiski esot Rietumu kolonija. Carisma laikos Krievijas augstākās šķiras - eiropeizētā Pēterburgas aristokratija, ierēdņi un vietējā muižniecība pret savu zemi esot izturējušies līdzīgi kā Rietumu impēriju koloniālās administrācijas pret pakļautajām tautām Āzijā vai Āfrikā. To varot dēvēt par savdabīgu "iekšējo kolonizāciju". Tikušas apspiestas ne tikai perifērijas territorijas un tautas, kā Centrālāzija, Kaukazs, Ukraina vai Baltija, bet arī paši krievi. Turklāt eiropeizētā valdošā šķira uzvedusies kā Rietumu ietekmes aģenti. Ārēji izteikti eiropieši, ar eiropeisku izglītību, runāja vairākās svešvalodās. Eiropa viņiem bija civilizācijas un kultūras centrs, atskaites punkts, gaumes, modes un "labā toņa" noteicēja. Būdami aristokrati, viņi baudīja augstu statusu arī Eiropas galmos. Tas netraucēja šai eiropeizētajai Krievijas elitei ekspluatēt savu zemi, burtiski izsūkt resursus un pārdot tos Rietumos. Pirms trīssimt gadiem tie bija kažokādas, medus, vasks, kopš 19. gadsimta - kokmateriāli, melnie ikri, labība, lini. Laikā pēc Otrā pasaules kaŗa līdz pat šodienai - metalli, nafta un gāze. Tātad resursi, kas bija un joprojām ir nepieciešami attīstajiem Rietumiem.

 

Arī šodien Krievijas polītiskā un ekonomiskā elite gūstot personīgu labumu no Krievijas resursu pārdošanas Rietumiem. Šo procesu varot apzīmēt ar vārdiem "rente" vai "virspeļņa". Ekonomiski termini, kas raksturo neproporcionāli lielus ienākumus no dabas resursu izmantošanas. Lai izurbtu zemē caurumu un sāktu no tā sūknēt naftu vai gāzi, parasti nav nepieciešamas milzīgas investīcijas. Taču peļņa no šāda biznesa ir neproporcionāli liela. Dažās valstīs ienākumi no rentes tiekot novirzīti kopējam labumam. Piemēram, Norvēģijā. Diemžēl uz pasaules fona šī valsts esot izņēmums. Parasti rente nelabvēlīgi iespaidojot valsts  attīstību, bremzējot ekonomiskās un polītiskās reformas, veicinot korupciju. Ar dabas resursiem bagātās valstīs (Āfrikas un Latīņamerikas valstis, Krievija) renti piesavinoties nelielas izredzēto grupas. Pateicoties īpašai tuvībai ar polītiķiem un varu, iespējai ietekmēt viņu lēmumus, daži cilvēki esot sarausuši un turpinot raust pasakainas bagātības.

 

Krievijai esot raksturīga milzīga ienākumu nevienlīdzība un nesamērīgi liels dolaru miljardieru skaits. Par to gan esot jāmaksā polītiskas nodevas. Krievijas elite skandinot, ka "Krievija nav Rietumi", ka mēs esam "citādāki" un "garīgāki", ka iestājamies par  "tradicionālām vērtībām". Bet tie esot tikai vārdi, bez reāla satura. Viņu nauda atrodoties Rietumos, villas- Šveicē, Francijā, Italijā un Floridā. Viņu jahtas peldot Vidusjūras un Karību ūdeņos. Viņi ārstējoties Rietumu klīnikās, bet bērni mācoties Rietumu skolās un universitātēs. Daudzi jau esot pilnībā pārvākušies uz pastāvīgu dzīvi Rietumos un uz Krieviju raugoties vien kā uz peļņas avotu. Tas esot viens no iemesliem, kāpēc Krievija no Rietumiem nekur nevarot aizbēgt. Jau kopš Pētera I laikiem visi ceļi vedot uz Rietumiem, uz Eiropu - gan pārnestā, gan burtiskā nozīmē. Eiropā ir tirgus Krievijas resursiem, uz Eiropu vērsta tās transporta infrastruktūra, ceļi, dzelzceļi un cauruļvadi.

 

Morozovam visdrīzāk ir taisnība. Nelaime tā, ka Eiropā ir zemes un tautas, kas bieži ir cietušas šajās dīvainajās Krievijas un Rietumu attiecībās. Lai atceramies kaut vai 1939. gada 23. augustu, Molotova- Ribentropa paktu, kas bija pamatā Baltijas valstu un Polijas iznīcināšanai. 1945. gada februāri un Jaltas konferences vienošanos, kas atstāja aiz "dzelzs aizkara" Baltijas valstis. Šodien esam liecinieki Vācijas spītīgajai vēlmei atbalstīt "Nordstream-2" gāzes vada projektu. Diemžēl pasaule valda nevis vērtības, bet gan reālpolītika.