Diskusijas un debates
Kārlis Streips    30.01.2018

 

 

Latvijas Republikas Saeimai pagājušā ceturtdiena bija gana aizņemta diena. Vispirms deputāti uzklausīja ziņojumu no ārlietu ministra Edgara Rinkēviča par stāvokli stāvokli mūsu valsts ārpolītikā, “gudrajām galvām” pēc tam iesaistoties debatēs par temu. Vēlāk nācās apspriest parlamentārās izmeklēšanas komisijas (PIK) gala ziņojumu tā dēvētajā oligarchu lietā. Diskusijas bija gana karstas. Pa starpu deputāti bija noraidījuši priekšlikumu no minētās komisijas vadības atcelt tās priekšsēdētāju Ingunu Sudrabu (No sirds Latvijai). No tā gan nebūtu lielas jēgas, jo reiz komisija taču savu darbu  pabeigusi.

 

Četri likumprojekti tika nodoti komisijām, tajā skaitā viens, kuŗā ir paredzēta Latvijas Antidopinga biroja, Latvijas Nacionālās antidopinga padomes un Disciplinārās antidopinga komisijas izveidošana. Dopings patlaban pasaulē ir milzīgi nopietns jautājums, īpaši Krievijas plašā dopinga skandala un tā rezultātā diskvalificēto sportistu kontekstā arī mūsu sportistiem gaidāmajās Ziemas Olimpiskajās spēlēs ir gana labas izredzes. Diviem deputātiem tika piešķirts bezmaksas atvaļinājums, divas tiesneses saņēma amata apstiprinājumu. Un tad deputāti ķērās klāt pie minētā gala ziņojuma.

 

Savā uzrunā ministrs Rinkēvičs atzina, ka “šogad Latvijas ārpolītika iesoļo otrajā simtgadē. Tas nav tikai simbolisks notikums. Neskatoties uz globālizācijas procesu, katra suverēna valsts arī turpmāk piedalīsies pasaules polītikas veidošanā, gan divpusēji, gan ar starptautisku organizāciju starpniecību. Latvija nav izņēmums.” Tiesa, Latvijai kā mazai valstij iespēja piedalīties lielu lietu kārtošanā var būt visai ierobežota, taču jauki, ka ministrs mūsu valsti ierindo citu valstu starpā. Turpinot ministrs vēstīja:  “Lai gan mēs visi vēlētos redzēt starptautiskās attiecības kā meistarīgu šacha partiju, tās bieži vien atgādina cirku. Karstasinīga retorika, spēlētāju paviršība vai neveiksmīga metamo kauliņu summa var novest pie stichiska iznākuma. Gribas ar baltām dūjām uzlidot augstāk, bet bieži sanāk kā pērtiķim nošļūkt lejā.” Nav grūti uzminēt, kas E. Rinkēvičam tobrīd bija padomā. Nudien pērn varēja padomāt, ka starptautiskā un atsevišķu lielvalstu polītika ir visnotaļ cirkam līdzīga.

 

Taču konkrēti par mūsu valsti un tās nākotni domājot, īstā vietā bija šāds atgādinājums: “Kopš neatkarības atjaunošanas diskusijās par Latvijas ārpolītikas mērķiem un uzdevumiem joprojām pastāv pretēji uzskati. Ir tie, kuŗi Latviju uzskata par vārtrūmi vai tiltu, vai pieturvietu ceļā uz Krieviju, un ir tie, kuŗi Latviju redz kā pilntiesīgu Rietumu sistēmas daļu ar tai raksturīgo pārliecību par demokratiskas un tiesiskas valsts vērtībām. Tās ir savstarpēji izslēdzošas koncepcijas.” Tā patiešām ir! Debatēs pēc ministra uzrunas  atskanēja atsevišķas balsis, aicinot attiecības ar Krieviju uzlabot, tostarp atsakoties no sankcijām. Te maza atkāpe. Patlaban Saeimā atrodas likumprojekts, kam dots Magņitska likuma nosaukums.

 

Runa ir par savulaik Krievijas cietumos līdz nāvei nomocīto juristu Sergeju Magņitski un par aizliegumu mūsu valstī ierasties paprāvam skaitam kaimiņvalsts amatpersonu, kuŗas par to bija vai varēja būt atbildīgas. Uzreiz pēc likumprojekta piedāvāšanas sākās gaušanās, ka tā nevajag, kāpēc kaitināt Krieviju un tā tālāk. Šie iebildumi nāca no gaužām paredzamiem iecirkņiem, pirmām kārtām jau no Saskaņas puses, kā arī no Ventspils bosa Lemberga. Abos gadījumos jau sen bijis apgalvojums, ka attiecībās ar kaimiņvalsti mūsu valsts var iet pati savu ceļu un neatkarīgi no tā, ko dara, piemēram, Eiropas Savienība vai NATO (lasītāji varbūt atcerēsies, ka pēdējo Lembergs savulaik nosauca par “okupācijas spēku”). Kaimiņvalsts Lietuva savu Magņitska likumu pieņēma pirms pāris nedēļām. Laiks rādīs, ko darīs mūsu “gudrās galvas,” bet garantēta likuma pieņemšana diemžēl nav nudien.

 

Vismaz Ārlietu ministrijai par šo lietu skatiens ir skaidrs. “Mēs apzināmies, ka Krievija mums ir tuva ģeografiski, taču vērtību ziņā ļoti tālu,” teica ministrs. “Tādēļ attiecības ar šo valsti tiek veidotas, gan īstenojot dialogu, kur tas ir iespējams, gan iestājoties par atturēšanas un sankciju polītiku pret Krieviju tik ilgi, cik ilgi Krievija pārkāps starptautiskās tiesības un citu valstu suverēnitāti.” Dialoga kontekstā vērts pieminēt, ka pērn oktobrī pēc astoņu gadu darba Latvijas un Krievijas pārstāvji parakstīja robežas galīgās demarkācijas dokumentu, un tiklīdz tas būs ratificēts Saeimā un Krievijas Valsts domē, tas būs jautājums, kam pielikts punkts. 

 

Uzrunā E. Rinkevičs arī minēja to, ka šogad pirmo reizi mūsu valsts ir sasniegusi NATO noteikto aizsardzības izdevumu līmeni – divus procentus no iekšzemes kopprodukta. Protams, divi procenti no mūsu kopprodukta veido summu, kas ir ekvivalenta, piemēram, viena ASV kaŗakuģa vai  lidmašīnas cenai, taču tas vienalga ir būtisks simbols. Ministrs neaizmirsa pateikties kaŗavīriem no sešām NATO dalībvalstīm, kuŗi patlaban rotācijas kārtībā atrodas mūsu valstī. Vēl ministrs aicināja veidot stiprāku Eiropas Savienību, teica, ka viņš ir pārliecināts, ka 27 dalībvalstis spēs atrast risinājumu ar niķīgo Lielbritaniju arī pēc  Breksita. Šādas ārpolītikas debates parlamentā ir  jau ierasta tradicija, un izskanējis priekšlikums tādas rīkot arī visām pārējām ministrijām. Šo domu es būtu gatavs atbalstīt no visas sirds! Arī iekšpolītikā tomēr ir gana jautājumu, kuŗi pelna plašāku izvētīšanu, nekā tas notiek tikai vienas ministrijas ietvaros. Viens no tādiem ir jēdziens “valsts nozagšana,” par ko turpināšu šīs nedēļas komentāru.

 

Latvijai ar parlamentārās izmeklēšanas komisijām (PIK) nekad nav īsti veicies,  un PIK gadījumā šaubas par efektivitāti radās jau tad, kad par komisijas priekšsēdi iecēla jau minēto I. Sudrabu. Gribējās cerēt, ka kādreizējā Valsts kontroliere darbu veiks nopietni un objektīvi, taču tā tas nenotika. Visu to sešu mēnešu gaŗumā, kamēr komisija darīja savu darbu, priekšsēde tā arī netika pie pielaides valsts noslēpumam, kas nozīmēja, ka brīžos, kad tapa skatīti dokumenti ar noslēpumu, viņa nedrīkstēja piedalīties.

 

Gala rezultāts, tā dēvētais “sausais atlikums,” līdz ar to ir tāds – nekāds. Vienotību pārstāvošais komisijas loceklis Andrejs Judins ir teicis, ka viņš gatavos pats savu, alternatīvo ziņojumu. Katrā gadījumā tas, kas savulaik tika sarunāts tā dēvētajās Rīdzenes sarunās, nekur nav pazudis, un vairāki cilvēki, kuŗi tur piedalījās, joprojām darbojas polītikā. Pati I. Sudraba minētajās oligarchu diskusijās tika minēta kā iespējama kandidāte premjērministra amatam, pret kuŗu Maskavai nebūtu iebildumu. Varbūt tāpēc atteikums piešķirt pielaidi valsts noslēpumam?  Bet ir skaidrs, ka šī komisija nebija pareizā, kuŗai veikt attiecīgo izmeklēšanu. Ārpolītikas debates bija vajadzīgas un labas. Izmeklēšana par oligarchu lietu – ne tik.