Diena, kad atnāca bailes
Juris Lorencs    14.09.2021

 

 

Es labi atceros šo pēcpusdienu pirms divdesmit gadiem. Zvana labs paziņa un saka: “Juri, ieslēdz CNN! Amerikā notiek kas nelāgs”. Jau pēc dažām sekundēm es redzu degošos Ņujorkas Dvīņu torņus. Daudzi vēlāk teiks, ka tieši šajā brīdī sākās 21. gadsimts. Kopš 2001. gada 11. septembŗa terrora aktiem apritējuši 20 gadi. Kas mainījies mūsu dzīvēs? Un vai mēs šajā laikā kaut ko esam sapratuši un iemācījušies? Dažas nedēļas pēc terroristu uzbrukuma Amerikai es devos sen plānotā ceļojumā uz Ēģipti. Radi un paziņas gan centās atrunāt: “Nebrauc, tevi novāks jau pirmajā dienā, tie musulmaņi tak ir traki!” Godīgi sakot, arī man televīzijas ziņu iespaidā dažkārt uzmācās šaubas - varbūt tiešām labāk palikt mājās? Tomēr aizbraucu un nenožēloju.

 

Ēģiptē pavadītais mēnesis bija vērtīgākā polītisko zinātņu lekcija manā mūžā. 11. septembŗa notikumu iespaidā pasaule tolaik atcerējās amerikāņu polītologa Semjuela Hantingtona pirms dažiem gadiem izdoto grāmatu “Civilizāciju sadursme” (“The Clash of Civilizations”). Autors uzskata, ka pēc aukstā kaŗa beigām, Varšavas bloka un Padomju Savienības sabrukuma pasaulē iezīmējas jaunas konfrontācijas robežlīnijas. Nākotnē savstarpēji konkurēšot nevis tautas, valstis un pat ne valstu savienības, bet gan civilizācijas jeb kultūras. Pie tam galvenais kultūras identitātes raksturotājs esot ne tik daudz valoda, cilvēku ādas krāsa, sabiedrības polītiskā un sociālā iekārta, bet pirmām kārtām reliģija. Hantingtons apgalvoja, ka galvenais konfliktu cēlonis nākotnes pasaulē būšot radikālais islams. Tieši šo tezi - par musulmaņu zemēm kā galveno Rietumu pasaules ienaidnieku un visu nelaimju cēloni - pārņēmuši daudzi polītiķi un masu mediji. Nenoliedzami daļa taisnības šajos apgalvojumos ir, tomēr lietas nav tik vienkāršas. Man bijusi iespēja ilgstoši ceļot Marokā, Tunisijā, Ēģiptē, Jemenā, Turcijā, Kirgizstānā. Arī Indijā un Etiopijā, kur liela daļa iedzīvotāju ir musulmaņi. Pats personīgi esmu pārliecinājies, ka reālā dzīve ir daudz sarežģītāka par polītikas pētnieku vienkāršotajām shemām.

 

Vai islams ir ekstrēms un ļaunumu nesošs pats par sevi, tā sakot, jau savā būtībā? Nē! Nav pasaulē reliģijas, kas sludinātu naidu, cilvēknīšanu un terrorismu. Vispārcilvēciskās vērtības ir vienādas visur, katrā zemē un katrā tautā. Tās ir visu lielo pasaules reliģiju, tai skaitā arī islāma, pamatā. Patlaban Afgānistānā pie varas nākušo Talibānu raksturo pilnīga amorālitāte pret apkārtējo pasauli. Islāms viņiem ir tikai vārdos, ne darbos. Savulaik viņi deva patvērumu terroristiem, pārvērta savu zemi par opija magoņu plantāciju un narkotiku fabriku. Uz viņu rēķina ir miljoniem izpostītas dzīves Krievijā, Eiropā un Amerikā. Citās musulmaņu zemēs par narkotiku ražošanu un tirdzniecību soda ļoti bargi, pat ar nāves sodu! Mana personīgā pārliecība ir, ka ekstrēmisms un terrorisms rodas nevis no islāma reliģijas, bet gan no pilnīgas bezizejas sajūtas - polītiskās, saimnieciskās, sociālās. Tāpat fanātisms neizaug konservātīvajos lauku ciematos, bet gan lielpilsētu graustu nabadzībā un dažu intelektuāļu galvās. Vēsturē tas nav nekas jauns - ne jau vienkāršie cilvēki organizē terrora aktus, rīko naudas vākšanas kampaņas nemieriem un revolūcijām. Ne Engelss, ne Markss nenāca no nabadzīgiem slāņiem. Ļeņins pēc savas izcelšanās bija muižnieks, bet Staļins mācījās pareizticīgo baznīcas seminārā!

 

Vēl kāds interesants novērojums - šodien ceļot ar Latvijas pasi kabatā ir ja ne drošāk, tad noteikti omulīgāk nekā ar varenās ASV dokumentiem. Esmu sastapis amerikāņus, kuŗi man ir atklāti teikuši: “Potams, viesnīcā zin, ka esam no Amerikas. Bet citādi uz ielas un veikalos uzdodamies par kanadiešiem vai austrāliešiem. Ne tik daudz drošības dēļ, bet lai izvairītos no nevajadzīgām polītiskām diskusijām”. Bet kāpēc daudzi musulmaņi un it īpaši arabi izjūt nepatiku pret Ameriku? Galvenais iemesls- Amerikas atbalsts Izraēlai tās konfliktā ar palestīniešiem. Arabu intelektuāļi šo kritiku jau paceļ citos, ideoloģiski pamatotos augstumos. Amerikai un Rietumiem tiek pārmesti dubultstandarti, iejaukšanās citu valstu iekšējās lietās un rēķināšanās pirmām kārtām tikai ar savām interesēm. Piemēri nav tālu jāmeklē tajā pat islāma pasaulē. Kosovas albāņu musulmaņi ir “labi”, jo to ienaidniece Serbija ir “slikta”. Savukārt musulmaņi kurdi ir “slikti”, jo to ienaidniece - NATO valsts Turcija ir “laba”. Tāpat cilvēkus aizskar “civilizētās” un “brīvās” pasaules pretstatījums “islāma pasaulei”, kas izskan daudzos Rietumu medijos un pat valstsvīru runās. Musulmaņi saka tieši un vienkārši: “Jūs mums mācāt, kā dzīvot, runājat par cilvēka tiesībām, bet paši izraisījāt abus Pasaules kaŗus, izveidojāt “Gulagu”, nometāt atombumbu un noslepkavojāt sešus  miljonus ebreju”!

 

Un vēl kāda atziņa - tagad, atskatoties uz 2001. gada 11. septembri, vismaz es varu teikt - tā bija diena, kad atnāca bailes. Cilvēki sāka baidīties no visa. No terroristiem, no vēstulēm ar baltu pulveri un bārdainiem cilvēkiem. No lidošanas un ceļošanas. No viltus ziņām un iespējamas globālas finanču katastrofas. No ekoloģiskās apokalipses. No Putina. No iespējamā kaŗa. No bēgļiem. No tā, ka atkal varētu tikt ievēlēts Tramps. No tā, ka varētu tikt ievēlēts Baidens. No “polītiski nekorektas” runas. Vīrieši sāka baidīties no tā, ka kāda jaunkundze atcerēsies pirms pusgadsimta izteiktu “nepiedienīgu piedāvājumu”. No Covid-19 vīrusa un vakcīnām. No cilvēka, kuŗš klepo. No cilvēka bez sejas maskas. Un no sievietes, kuŗas seju sedz nikābs. Es bieži pieķeru sevi pie domas, ka visskaistākais laiks, ko esmu piedzīvojis savā mūžā, bija desmit gadi starp 1991. gada augustu un 2001. gada septembri. Laiks starp atgūto Latvijas neatkarību un terrora aktiem Amerikā. Un ne jau tikai tāpēc, ka toreiz biju jaunāks. Tagad labi varam redzēt, ka tas tiešām bija cits laiks. Lēnāks, drošāks, vienkāršāks, brīvāks, cilvēcīgāks. Šodien tas jau līdzinās zaudētai paradīzei. Kā teiktu Alfrēds Bērziņš- labie gadi. Un paldies Dievam, ka man tos bija bija lemts piedzīvot!