EIROPAS LATVIEŠU LAIKRAKSTS
Daži vērojumi Latgalē
127117

Juris Lorencs    29.11.2022

 

 

Aizvadīto valsts svētku laikā man bija iespēja apciemot attālus radus Ludzā un Rēzeknē. Tā ir Latgale - žēlotā, apjūsmotā, nereti arī pārlieku ideālizētā. Vispirms par piedzīvoto. Sajūta, ierodoties Ludzā, - pilsēta ir gluži izmirusi. Tukšas ielas, arī nesen izveidotajā pastaigu takā ezera krastā redz vien dažus gājējus. Tomēr šis iespaids ir mānīgs. Valsts svētku sarīkojums, kas notiek 17. novembŗa pēcpusdienā pilsētas Tautas namā, ir kupli apmeklēts, plašajā zāle tikpat kā nav tukšu sēdvietu. Cilvēkus uzrunā Ludzas novada vadītajs Edgars Mekšs (“Zaļo un Zemnieku savienība”) un vietējās katoļu baznīcas priesteris. Lūk, neliels fragments no E. Mekša runas: “Šogad svētkus svinam sarežģītā laikā. Kaŗš Ukrainā un energoresursu krize ir nopietns pārbaudījums mūsu vērtību sistēmai, mūsu patriotismam, mūsu ticībai Latvijas valstij, tās nākotnei. Šis ir smags, bet ne bezcerīgs laiks. Esmu pārliecināts, ka kopā mēs to pārvarēsim. Cīņa par valsts neatkarību un kaŗš Ukrainā ir pierādījis, ka tikai tad, kad paši esam gatavi cīnīties un aizstāvēt savu brīvību, varam cerēt sagaidīt palīdzību no sabiedrotajiem. Ar savu pašaizliedzību ukraiņi mums devuši laiku pārdomām. Ir svarīgi izmantot šo iespēju gudri.” Uzrunām seko svētku koncerts. Pēc sarīkojuma pārsteigts ievēroju, ka vestibilā daži bērni, kuŗi vēl nesen uz skatuves dejoja latviešu polku, savā starpā sarunājas krieviski. Nez kāpēc nāk prātā citviet pasaulē redzēta aina - tautastērpos saposti bērni čalo angliski. Bet šeit ir Latvija, Latgale, un krieviski runājošie skolēni visdrīzāk arī ir krievi.

 

18. novembŗa rītā dodos uz netālo Rēzekni. Ludzas autostacijas uzgaidāmajā telpā sastopu nogurušus, izmocītus bēgļus no Ukrainas, jaunu ģimeni ar trim bērniem. Viņi izskatās pēc ķīniešiem, bet sevi dēvē par “ukraiņiem no Hersonas apgabala”. Patiesībā tas nav nekas pārsteidzošs. Arī Ukraina, būdama liela valsts, līdzīgi Amerikai, Francijai vai Lielbritanijai, kļuvusi par tautu “kausējamo katlu”. Ceļš cauri okupētajai Krimai un Krievijai prasījis gandrīz nedēļu, vēl trīs dienas pavadījuši uz Krievijas- Latvijas robežas. Bet tas viss esot nieks, salīdzinot ar drošības sajūtu Latvijā. Tālākais ceļš vedīšot uz Ventspili un tad ar prāmi uz Zviedriju, kur kopš jūnija jau dzīvojot radi.

 

Rēzeknē 18. novembŗa svētku svinības sākas ar dievkalpojumu Jēzus Sirds katedrālē, kam seko Tautas skrējiens “Ieelpo Rēzekni”. Pēcpusdienā notiek lāpu gājiens, kuŗā piedalās Robežsardzes kolledžas kadeti, jaunsargi un skolu jaunatne, kopā ap 1000 cilvēku. Cik viņi sanākuši brīvprātīgi, cik skolotāju aicināti - tas gan paliek atklāts jautājums. Kāda sieviete tur rokā sarakstu, dzirdama fraze krievu valodā- “Kāpēc Artjoms nav atnācis, varbūt slims?” Iespaidīgais gājiens sākas pie monumenta “Latgales kongresam 100” un noslēdzas pie pieminekļa “Vienoti Latvijai”, kur sanākušos uzrunā pilsētas mērs Aleksandrs Bartaševičs (“Saskaņa”) un Rēzeknes - Aglonas katoļu diacēzes bīskaps Jānis Bulis. Interesanti, ka A. Bartaševičs nevienā vārdā nepiemin Ukrainu, vien aicina aizdomāties, “cik augsta ir brīvības cena un cik trausls ir miers pasaulē”. Vakars noslēdzas ar svētku koncertu Latgales vēstniecībā “Gors”. Bet es pēc gaŗās dienas dodos iestiprināties. Starp citu, Rēzeknē var paēst garšīgāk un interesantāk nekā, piemēram, Ventspilī. Īpaši jāpiemin leģendārais ātro uzkodu restorāns “Ausmeņa kebabs” ar ēdienkarti latgaliešu valodā un lielisko vietējā brūvējuma alu “Rēzeknis bryuvers”.

 

Tik tālu par piedzīvoto. Un tagad par novēroto un saprasto. Latgale atrodas blakus Krievijai, kas kļūst agresīva un neprognozējama. Cilvēkos valda bažas par nākotni. Laikraksta “Ludzas Zeme” redaktore Laima Linuža nesenā intervijā TV 24 atzina , ka “draugi un radi bieži par to runā - pārdot māju un dzīvokli, vai ne. Par to mēs runājam jau no 2014.gada, kad tie, kas vairāk seko polītikai, saprata, kādas ir Krievijas ambīcijas. Ka dzīvot, pirkt un būvēt pierobežā mājas - tas ir neprāts!” Ludzu no Krievijas robežas šķir vien nieka 20 kilometri! Vēl viens jautājums - cik lojāli ir Latgalē dzīvojošie cittautieši? Kopš neatkarības atjaunošanas Latvija centusies iedzīvināt mazākumtautību  polītiku, kas ieguvusi ironisku nosaukumu “sarafānu integrācija”. Tiem kuŗi nezin,  sarafāns ir krievu sieviešu tautastērpa sastāvdaļa, kaut kas līdzīgs garai kleitai bez piedurknēm. Proti, mēs esam lepojušies, cik labi un saskanīgi mūsu valstī sadzīvo dažādas tautības un reliģiskās konfesijas. Atbalstījuši mazākumtautību skolas un kultūras aktīvitātes. Priecājušies, cik krāšņos tērpos uzstājas krievu, poļu un baltkrievu koŗi un deju kopas, cik skaisti skan dziesmas viņu dzimtajās valodās. Un tikai tagad, pēc Krievijas iesāktā kaŗa pret Ukrainu, esam sapratuši, ka šī polītika vismaz pa daļai diemžēl ir izgāzusies. Tajā skaitā arī Latgalē, kur izsenis blakus latviešiem dzīvojušas krievu, poļu, baltkrievu (agrāk arī ebreju) kopienas. Par to netieši liecina arī nesen notikušo Saeimas vēlēšanu rezultāti, kur par tā saucamajām “krieviskajām partijām” (“Stabilitātei!”, “Latvijas Krievu savienība”, “Saskaņa”, “Suverēnā Vara”) Latgalē kopā nobalsoja 43 % vēlētāju. Vislielāko atbalstu Latgalē saņēmusi “Stabilitātei!” - 18, 6 %, kuŗai ar 14, 5 % seko “Zaļo un Zemnieku savienība”. Iespējamās nākamās valdības koalīcijas partijas (“Jaunā Vienotība”, Apvienotais saraksts un “Nacionālā apvienība”) Latgalē kopā saņēmušas vien 17, 9 % balsu. Tā nu iznāk, ka Latgales vēlētāju balsis nākamajā koalīcijā būs izteiktā mazākumā.

 

Tad - ko darīt? Turpināt “sarafānu integrācijas” polītiku, cerot, ka minoritātes ar laiku kļūs lojālas Latvijai? Bet varbūt iet asimilācijas ceļu un pilnībā atteikties no mazākumtautību skolām cerībā, ka latviešu skolu beigušie kļūs par latviešiem? Jautājums, uz kuŗu vēl nespējam dot skaidru atbildi. Turklāt moderno komunikāciju laikmets, kad cilvēki gūst informāciju internetā un sociālajos tīklos, ir pilnībā mainījis spēles noteikumus. Pēdējā laikā Latvijas medijos sākušās diskusijas par Jāņa Raiņa lomu Latvijas polītikā. Izrādās, tieši Rainis, būdams Saeimas deputāts un izglītības ministrs, esot dedzīgi atbalstījis mazākumtautību skolas, tā faktiski ieliekot Latvijas valsts pamatos mīnu ar laika degli.

 

Šodien Latgales cilvēki sagaida, ka valdības sastādītāji Rīgā pārstās “stiept gumiju”, Saeima apstiprinās jauno Ministru kabinetu un tas ķersies pie darba. Nopūšas, komentējot augošās cenas, kārtējo amatpersonu algu celšanu un pavisam nesaprotamos elektrības tarifus. Cer, ka tiks uzbūvēti ilgi solītie žogi uz robežām ar Krieviju un Baltkrieviju. Kaŗš ir tas, kas nedaudz mazina šo kurnēšanu. Cilvēki tā arī saka: “mēs maksājam ar naudu, ukraiņi - ar savām dzīvībām”. Īpaša sarunu tēma ir aizbraukšana. Diemžēl labklājības ziņā Latgale ir pats trūcīgākais reģions Latvijā un visā Baltijā. Te ir paši zemākie ienākumi un augstākie bezdarba rādītāji. Veidojas nabadzības spirāle- zemas algas, liels bezdarbs, neliels patēriņš, zema uzņēmējdarbības aktīvitāte utt. Sekas - aizbraukšana labākas dzīves meklējumos. Daži dodas uz Rēzekni vai Daugavpili, vēl citi uz Rīgu vai ārzemēm. Iecienītāki galamērķi - Norvēģija, Anglija, Īrija. Ne jau visi aizbraucēji brauc tikai pelnīt naudu, arī Latgales jaunieši atrod studiju iespējas Eiropā. Aizbraukšana tiek uzņemta ar dalītām jūtām. Skumjas mijas ar cerību, ka “vismaz bērniem tur ir labāk”’, ka “varbūt kādreiz atgriezīsies”. Bet kā tad ar latgaliskumu? Patiesībā Latgales cilvēkus var aizvainot šī rīdzinieku jūsmīgā čalošana par “zilo ezeru zemi”, saglabātajām tradicijām, īpatno valodu, nosargāto ticību utt. Jo Latgale nevēlas būt etnografisks rezervāts. Latgaliskums, kas šeit saglabājies, ir pati par sevi saprotama, dzīva, ikdienišķa lieta, ka nav domāts īpašai izrādīšanai. Kopējais iespaids pēc Ludzas un Rēzeknes apciemojuma - tas, kas visvairāk nepieciešams Latgalei, ir veiksmīga mūsu valsts attīstība. Spēcīga, droša, moderna, turīga Latvija un saliedēta tauta būs lielākais atbalsts tiem, kuri šodien dzīvo pie Latvijas Austrumu robežām.

 


 

Atpakaļ