Juris Lorencs 16.11.2021
Pienācis veļu laiks, kad tiek pieminēti aizgājēji, bet senās dienās pat esot baroti senču gari. Modernajam latvietim šis laiks drīzāk asociējas ar rudens lietavām un tumsu. Pēdējos gados pirmo sniegu Latvijā sagaidām tikai ap Ziemassvētkiem. Tad tumsa it kā atkāpjas, arī dienas jau paliek gaŗākas. Psicholoģiski kļūst vieglāk dzīvot, var mierināt sevi ar domu - vēl nieka divi mēneši, un klāt pavasaris! Tā nu iznācis, ka tieši veļu laikā mēs pieminam Latvijas valsts dzimšanu. Tās ir divas piemiņas un svētku dienas ar vienas nedēļas atstarpi - Lāčplēšu diena, 11. novembris, un Latvijas valsts proklamēšanas diena - 18. novembris.
Patiesībā šajā faktā, ka neatkarības aizstāvjus pieminam īsu brīdi pirms pašas neatkarības dienas svinēšanas, slēpjas paradoksāla, bet dzelžaina loģika. Tā mums atgādina to, ka brīvības nosargāšana patiesībā ir vēl svarīgāka par pašu tās iegūšanu. Ka brīvība un neatkarība nav sastindzis, vienreizējs notikums, bet gan process, kuŗā tiek iesaistītas aizvien jaunas paaudzes. Mans vectēvs Augusts savulaik teica, ka katrai paaudzei esot lemts piedzīvot vizmaz vienu kaŗu. Viņš pats piedzīvoja divus - Pirmo un Otro pasaules kaŗus. Mani vecāki pieredzēja Otro pasaules kaŗu un Latvijas neatkarības atgūšanu. 1991. gadā es pats jau biju trīsdesmit gadus vecs. Toreiz man likās, ka piederu pēdējai paaudzei, kuŗai vēl lemts cīnīties par Latviju. Ja ne ar ieročiem rokās, tad vismaz ar gara spēku, kā tolaik mēdza teikt. Ar Tautas Fronti, manifestācijām, Baltijas ceļu un barikādēm. 1991. gada 18. novembri Latvija sagaidīja jau kā brīva, neatkarīga, diplomātiski atzīta valsts.
Kopš to dienu vēsturiskajiem notikumiem pagājuši trīsdesmit gadi. Un atkal mēs stāvam uz barikādēm. Jo Polijai, Lietuvai un Latvijai faktiski ir pieteikts kaŗš. Kā šodien mēdz teikt - hibrīdoperācija, kuŗu komandē Baltkrievijas diktators Aleksandrs Lukašenko, bet padomus un polītisko atbalstu viņam sniedz Kremlis. Kā ierocis tiek izmantoti migranti no Tuvajiem Austrumiem, kuŗi mēģina nelegāli iekļūt Eiropas Savienības territorijā. Atbildod uz šo agresiju, Polija, Lietuva un Latvija sākusi nostiprināt robežu ar Baltkrieviju. Visvairāk paspējusi paveikt Polija, kas uz robežas jau būvē 5, 5 metrus augstu metalla sienu. Bet kas ir dīvains šajā uzbrukumā? Tas, ka nelikumīgo robežpārkāpēju mērķis nav Varšava, Viļņa vai Rīga, bet gan Berlīne, Ķelne, Parīze, Brisele, Amsterdama, Londona. Migranti cenšas nokļūt Eiropas rietumos. Uz vietu, kur tos gaida dāsni pabalsti, polītiķi velkomisti un pašpietiekamas vietējo kurdu (arabu, turku, etiopiešu utt.) kopienas. Varētu domāt - kāpēc gan Polijai un Baltijas valstīm neatvērt robežas un neatbrīvot ceļu šim pūlim? Lai skrien, kur deguns rāda! Tomēr tas nav iespējams. Kāpēc? Jo šāda rīcība būtu ilgi lolotās neatkarības degradācija- gan pasaules, gan mūsu pašu acīs. To ļoti skaidri pasaka prezidents Egils Levits nesenā rakstā Eiropas robežšķirtne, kas šī gada 12. novembrī publicēts portālā delfi.lv: Latvijas robeža, kas iezīmē Latvijas valsts territoriju starptautiskajā kartē, ir viens no Latvijas valstiskuma pamatelementiem. Tāpēc tās aizsardzība vistiešākajā veidā ir mūsu iedzīvotāju un valsts drošības stūŗakmens. Es vēl piebilstu- arī valstiskuma simbols, goda un principa jautājums. Cietoksnis vārdā Latvija.
Bijušais finanču ministrs Uldis Osis savā Twitter kontā 13. novembrī raksta: Vēsture liecina, ka žogi vai vaļņi territorijas aizsardzībai (Ķīnas mūris, Konstantinopoles sienas, Adriāna valnis u.c.) ir bijuši efektīvi tikai tad, kad no iekšienes tos apsargājis arī pietiekami stiprs un motivēts kaŗaspēks. Ja cīņas griba zūd, nekas vairs nepalīdzēs. Polijai un Baltijas valstīm šāda griba ir. Jautājums ir, lūk, par ko - vai tāda ir arī Eiropas rietumos? Berlīnē, Parīzē, Romā, Briselē? Diemžēl šajās dienās mēs saņemam visai neviennozīmīgus signālus- gan pilnīgu izpratni un atbalstu, gan nosodījumu, pat naidu. Nepatiku par to, ka neesam atvēruši, faktiski iznīcinājuši valsts robežu. Un tad rodas jautājums- kas ir šie cilvēki? Naivi noderīgie idioti? Jeb tomēr Krievijas specdienestu aģenti? Eiropas Savienības iekšlietu komisāre Ilva Jūhansone izteikusies, ka Eiropas Komisija, iespējams, pieprasīšot Polijai, Latvijai un Lietuvai grozīt likumus, pamatojoties uz kuriem nelegālie imigranti tiek atstumti atpakaļ Baltkrievijā. Atbildot uz to Ministru prezidents Krišjānis Kariņš jau paziņojis, ka Latvija nemainīs nevienu savu likumu un nevienu savu rīcību. Līdzīgās domās ir aizsardzības ministrs Artis Pabriks: Lai Eiropas Komisija pat necer, ka mēs mainīsim savu nacionālo polītiku. Ja grib - lai sūdz mūs tiesā. Lai pamēģina pie mums kaut ko mainīt. Eiropas Komisija mums nav piešķīrusi ne centa, lai mēs varētu stiprināt drošību uz robežas, tāpēc lai patur pie sevis savas idejas un komentārus. Atliek tikai novēlēt mūsu polītiķiem neatkāpties no šiem vārdiem. Bet mani vairāk nodarbina šāds jautājums - kā tas iespējams, ka vienu no svarīgākajiem amatiem Eiropas Komisijā (tātad Eiropas Savienības ministru kabinetā), proti, iekšlietu komisāres (ministres) posteni ieņem bijusī komūnistu partijas biedre zviedriete Ilva Jūhansone!? 1988. gadā viņa tika ievēlēta Zviedrijas parlamentā no tagadējās Kreisās partijas, kas tolaik sevi vēl lepni dēvēja par Komūnistisko partiju. Tātad Jūhansone pārstāv to pašu ideoloģiju, kas nogalināja desmitiem miljonu cilvēku visā pasaulē. Ideoloģiju, kas kopā ar nacistu režīmu iznīcināja Poliju un Baltijas valstis. Šim cilvēkam nav nekādu morālu tiesību pamācīt, kā mums dzīvot.
Šajās dienās atzīmējam vēl vienu jubileju. Tieši pirms trīsdesmit gadiem, 1991. gada 19. novembrī, Rīgā notika Pasaules Brīvo Latviešu apvienības valdes sēde. Pirmā valdes sēde nu jau brīvajā Latvijā. Toreiz likās, ka līdz ar Latvijas neatkarības atjaunošanu trimdas organizāciju polītiskā loma samazināsies. Tomēr pēdējo dienu notikumi atgādina, ka mums, latviešiem, jābūt modriem vienmēr un visur. Ka par Latviju jāstāv sardzē ne tikai pie Zilupes un Krāslavas, bet arī Amerikā, Kanadā, Austrālijā, Lielbritanijā, Krievijā, Vācijā, Zviedrijā. It visur pasaulē, kur vien šodien mīt latvieši.
Atpakaļ
.jpg)
