Ciemos pie ienaidnieka
Kārlis Streips    09.04.2019

 

 

Igaunijas Valsts prezidente Kersti Kaljulaida nesen paziņoja, ka šā gada 18. aprīlī viņa dosies vizītē uz Krieviju. Oficiālais iegansts vizītei ir fakts, ka nesen Maskavā pabeigts Igaunijas vēstniecības nama remonts, un valsts prezidente piedalīsies tās atklāšanā. Kremlis, savukārt, ir paziņojis, ka cars Vladimirs būs visžēlīgi gatavs kaimiņvalsts prezidenti uzņemt arī pie sevis. Krievijas vēstnieks Igaunijā Aleksandrs Petrovs kādā intervijā bilda, ka viņš cer, ka „Igaunijas prezidentes valsts vizīte Krievijā atvērs jaunu ēru attiecībās starp abām valstīm. Ceru, kad Kersti Kaljulaida būs Maskavā, viņa spēs objektīvi aplūkot Krievijas galvaspilsētu un maskaviešus, saprotot sapratīs, ka mēs esam gatavi veidot attiecības ar Igauniju uz kopējas cieņas pamatiem un kā labi kaimiņi. To atkārtoti ir teicis prezidents Putins. Esam kaimiņvalstis, mūsu kopējā vēsture stiepjas pāri gadsimtiem, joprojām ir ģimenes saites, un mēs labprāt baudītu viens otra kultūru un mākslu. Ir daudz vairāk lietu, kuŗas mūs var savest tuvāk kopā nekā to, kuŗas mūs šķir."

Pirms spriest tālāk par šo visnotaļ ekstravaganto apgalvojumu no diplomāta puses, vērts atcerēties, ka 2005. gadā Latvijas Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, atšķirībā no toreizējiem prezidentiem kaimiņvalstīs Igaunijā un Lietuvā, nolēma doties uz Maskavu, lai piedalītos Otrā pasaules kaŗa beigu atceres 60. gadskārtas sarīkojumos. Mūsu prezidente toreiz skaidroja, kas tas viņai ļaus pasaules mediju priekšā skaidrot, ko kaŗa beigas nozīmēja mūsu valstij un ne tikai, proti, daudzu gadu desmitu gaŗumā ilgstošu militāru un totālitāru svešas valsts okupāciju, prātam neaptveramas represijas, divas deportāciju kārtas utt. Vizītes pretinieki apgalvoja, ka ar savu klātbūtni gadadienas atzīmēšanā Freibergas kundze leģitimēs Kremļa uzstājību par domu, ka Padomju savienība Otrajā pasaules kaŗā uzvarēja pilnībā viena pati, bez  sabiedrotajiem. Mūsu  prezidente  Maskavā sniedza daudzas intervijas,  turklāt  tajās dienās klāt bija arī  viņas labais draugs Francijas prezidents Žaks Širaks,  arī Amerikas prezidents Džordžs Bušs, kuŗš pa ceļam uz Maskavu piestāja Gruzijā un Latvijā, mūsu valstī nokaitinot Kremli ar atzinumu, ka padomju okupācija bija „viena no nepareizākajām lietām pasaules vēsturē",  kā arī to ka Baltijas valstis bija „okupētas un pakļautas komūnistu represijām."

 

Protams, kopš 2005. gada Krievijas uzvedība pasaulē ir bijusi tādā agresijas līmenī, kāds  nav redzēts kopš lielā kaŗa. 2008. gadā bija iebrukums Gruzijā, it kā lai atbalstītu "krievu tiesības" Abhāzijā un Dienvidosetijā. 2014. gadā notika Krimas okupācija, visu laiku  ir bijušas diversantu rīcības Ukrainas austrumos. Starp citu – attiecībā konkrēti uz Igauniju arī bija 2007. gada notikumi, kad Tallinā nolēma pārcelt Otrā pasaules kaŗu pieminošo „bronzas zaldātu", sauktu Aļoša, no pilsētas centra uz kādu nomaļāku vietu. Igaunijas galvaspilsētā izcēlās lieli nemieri, bet no Kremļa savukārt nāca viens no pirmajiem lieliem kiberuzbrukumiem, kādu pasaule līdz tam bija pieredzējusi. Kopš tā laika  Krievija ir nostājusies pret pasaules interesēm Sīrijā, nu arī Venecuēlā,  ar arvien klajāku gatavību pilnībā ignorējot starptautiskos likumus un principus. Vai tādos apstākļos ir prāta darbs Igaunijas prezidentei doties oficiālā vizītē uz lielo kaimiņvalsti?

 

Par to, tā kārtīgi padomājot, atbilde, vismaz man personīgi, uz šo jautājumu ir – jā! Vēstniecības atklāšana jebkuŗai valstij ir liels diplomātisks un starptautisko attiecību notikums, un ir gluži loģiski, ka attiecīgo ceremoniju ar savu klātbūtni arī pagodina attiecīgās valsts pirmā persona. Šajā konkrētajā gadījumā arī vērts saprast, ka Kersti Kaljulaida nav vienkārša sieviete – viņai ir maģistra grads biznesa administrācijā, pirms kļūt par Igaunijas prezidenti, viņa vairāk nekā desmit gadus bija Igaunijas pārstāve Eiropas Savienības Audita tiesā, un laika gaitā viņa ir daudz rakstījusi par Igaunijas attiecībām ar savienību, kā arī par dažādiem sabiedriskiem un ekonomiskiem jautājumiem. 2011. gadā Kaljulaidas kundze kļuva un līdz ievēlēšanai valsts prezidentes amatā bija Tartu universitātes valdes priekšsēde. Valsts prezidenta vēlēšanās 2016. gadā viņa bija sava veida "tumšais zirdziņš," tikai pēc vairākām neveiksmīgām kārtām viņa tika piedāvāta kā kandidāte un uzvarēja. Šajā ziņā viņa ir līdzīga mūsu Vairai Vīķei-Freibergai, kuŗa arī iznira kā kandidāte tikai pēc tam, kad mūsu Saeima atkārtoti nespēja atrast vairākumu kādam citam kandidātam.

 

Katrā gadījumā man nav šaubu, ka Kersti Kaljulaida par Krieviju nekādu ilūziju nav. Ja reiz tā būs oficiāla vizīte, tad tikšanās ar caru Vladimiru ir vismaz puslīdz obligāta, un – ej nu sazini -- varbūt Igaunijas prezidente būs gatava ar viņu runāt stingri vai pat skarbi. Var arī teikt, ka sarežģītos apstākļos runāt ir labāk nekā nerunāt. Aukstā kaŗa laikā, kad starp Amerikas Savienotajām Valstīm un Padomju Savienību pastāvēja globāla pretstāve, sākot ar ASV prezidentu Ričardu Niksonu, Amerika tomēr atrada veidu, kā ar pretinieku sarunāties par lietām, kuŗās abām pusēm bija kopīgas intereses, it īpaši attiecībā uz kodolieročiem. Arī mūsdienās, neskatoties uz Krievijas nedarbiem pasaulē, ir jomas, kuŗās tā var sadarboties ar citiem, piemēram, cīņā pret terrorismu vai klimata maiņu jautājumos. Protams, Igaunija nav Amerika, uz globālā šacha galdiņa tai ir  daudz, daudz  mazāka ietekme, bet, ja Kersti Kaljulaida namatēviem varēs kārtējo reizi atgādināt, kāpēc patlaban pasaule pret Krieviju vērš  sankcijas, tad tas būs tikai un vienīgi labi.

 

Attiecībā uz  Krievijas vēstnieka teikto par attiecību veidošanu. Atsevišķi ar Igauniju (vai arī Latviju) Kremlis attiecības nevar veidot, jo Igaunija ir Eiropas Savienības dalībvalsts un ar tās kopējo ārpolītiku. Tieši tas cita starpā ir ļāvis Eiropai saglabāt sankcijas pret Krieviju, ja arī atsevišķās dalībvalstīs ir polītiķi, kuŗi labprātāk redzētu tās aizejam, nevis atnākam. Šādā nozīmē solidāritāte ir tikai un vienīgi apsveicama. It īpaši brīdī, kad vienā no pasaules lielvarām pie teikšanas ir cilvēks ar prātam neaptveramām simpātijām pret Krievijas diktātoru. Patiesībā aptveramām, bet – lai tas patlaban paliek kā blakus jautājums. Krievija ir pelnījusi globālu nosodījumu kaut vai tāpēc, ka tās uzvedība ir piespiedusi valstis reaģēt arī veidos, kādi ir dārgs prieks. Pilnīgi noteikti NATO būtu vieglāk, ja tai patlaban nebūtu jāizvieto  ievērojami spēki Baltijas valstīs. Daudzās pasaules valstīs nācies izdot lielu naudu datorsistēmu pārkārtošanā, lai tās pasargātu pret tādiem uzbrukumiem, kādi piedzīvoti 2016. gada vēlēšanās Amerikā, tā dēvētajā Breksita referendumā Lielbritanijā, kā arī citās vēlēšanās Eiropā un citur pasaulē. Taču vienas mazas Eiropas valsts prezidentes viesošanās Maskavā to nemainīs ne labā, ne sliktā virzienā. Saku vēlreiz – maz ticams, bet varbūt Kersti Kaljulaida spēs Kremļa vīrus vismaz mazlietiņ pabīdīt civīlizācijas virzienā.