Brīnumainas illūzijas un pirmais liecinieks
   07.01.2014

Brīnumainas illūzijas un pirmais liecinieks
(No Latvijas sūtniecības Vašingtonā 1941. un 1951. g. archīva)

Franks Gordons

1918. gada 18. novembrī nodibinātās Latvijas Republikas tiesiskās nepārtrauktības nodrošināšanā ārkārtīgi liela nozīme bija Latvijas sūtniecībai Vašingtonā, ko vadīja sūtnis Alfreds Bīlmanis un pēc tam Jūlijs Feldmanis. Un tā nu sagadījās, ka man tagad rokās ir divi dokumenti no šīs sūtniecības archīva, kuŗi vedina uz pārdomām.

Būdams 1979. gadā Stokholmā, kur satikos ar Bruno Kalniņu un Uldi Ģērmani, starp citu,  aprunājos ar vēsturnieku Jāni Zalcmani, kas mani iepriecināja ar minētās sūtniecības (legation) preses biļetenu latviešu valodā, datētu ar 1941. gada maiju. Tātad - 11 mēnešus pēc Latvijas okupācijas un mēnesi pirms vācu-padomju kaŗa sākuma.

1941. gada maijā situācija bija tāda: pret hitlerisko Lielvāciju kaŗoja Anglija, ko atbalstīja ASV, bet PSRS "skaitījās" neitrāla,  dāsni apgādāja Lielvāciju ar naftu, labību, krāsainajiem metalliem un daudz ko citu.

Sakārtojot savu mājas archīvu un šķirstot materiālus par Latvijas vēsturi, uzdūros uz šī jau pusaizmirstā biļetena (mašīnrakstā, pavairots ar rotatoru) un gandrīz vai palēcos, lasot:
"Latvijas Augstākais Varas nesējs ir patlaban Latvijas sūtnis Londonā Kārlis Zariņš, un viņš var iecelt delegāciju sagaidāmā Pasaules Miera konferencē, tajā līdzrunāt un aizstāvēt Latviju, pieprasot plēbiscītu (..) Latvija un pārējās Baltijas valstis būs, tur nav šaubu. To arī solīja prezidents Ruzvelts lietuviešu delegācijai un savu solījumu atkal atkārtoja Lietuvas Valsts prezidentam Smetonam, kad tas apmeklēja prezidentu Ruzveltu Baltā Namā š. g. 18. aprīlī."  (Smetona 1940. g. 16. jūnijā  pārbēga uz Vāciju, un viņam izdevās emigrēt uz ASV, kas tai laikā vēl nebija kaŗa stāvoklī ar Vāciju. - F.G.)

Patiešām brīnumainas illūzijas! Mēnesi pirms Barbarossas kaŗagājiena un t.s. antihitleriskās koalicijas izveides ar Ruzveltu, Čerčilu un Staļinu (Uncle Joe)  priekšgalā...

* * *

Pirms dažām nedēļām vēsturnieks Ēriks Jēkabsons man laipni pārsūtīja savu žurnāla Latvijas Archīvi jaunajā numurā publicējamo rakstu. Tā nosaukums ir šāds: 1941. gada 14. jūnija  deportācija uz Soļikamskas soda nometnēm: ebrēju tautības Latvijas pilsoņa Nohuma Joelsona liecība.

Nohums Joelsons Latvijas brīvvalstī bija Baltijas lielākās spieķu un lietussargu fabrikas īpašnieks un kā "buržujs" un "sociāli bīstams elements" 1941. gada 14. jūnijā deportēts. Urālos, Soļikamskas lēģerī, viņam nacās kopā ar daudziem citiem Latvijas pavalstniekiem - latviešiem un ebrējiem - būt vairāk nekā gadu. Pēc tam viņu izsūtīja uz kādu sādžu Komi autonomajā republikā. Pēc viņam piespriestā piecu gadu termiņa notecēšanas 1946. gadā viņam izdevās sagādāt fiktīvus Polijas pavalstnieka dokumentus un caur Poliju nokļūt Palestīnā - britu mandāta territorijā. 1951. gada 31. martā N. Joelsons no Izraēlas rakstīja Latvijas sūtnim Vašingtonā Jūlijam Feldmanim, piedāvājot savas piezīmes par Soļikamskas lēģerī pārdzīvoto un par Latvijas pavalstnieku - latviešu un ebrēju likteņiem tajā. Sūtniecība šo liecību saņēma, un, kā uzsveŗ ievada autors Ē. Jēkabsons, tā bija pirmā autentiskā liecība no Gulaga, kuŗa nonāca Rietumos.

Kā norāda Ē. Jēkabsons, Nohums Joelsons bija lojāls Latvijai, viņš jau pēc 1934. gada 15. maija apvērsuma bija ziedojis 100 latu Aizsargu organizācijai un 100 latu Uzvaras laukuma izbūvei Rīgā.
Laikraksta Laiks 1951. g. 10. un 13. oktobŗa numurā parādījās šāds raksts: Deportēto latviešu bojā eja: acu liecinieka stāsts par latviešu likteni spaidu  darbu nometnēs padomijā.

Pirmais liecinieks! Lūk, daži fragmenti: "1941. gada 14. jūnijā, sestdien, agri no rīta (..) divas apbruņotas personas iebruka dzīvoklī, (..) dodot sagatavošanai 15 minūtes. (Joelsona sieva bija paralizēta un nevarēja kustēties. - F.G.) Strādnieks, piedraudot ar revolveri, neatļāva man ieiet pie sievas guļamistabā atvadīties, viņas sirdi plosošie kliedzieni vēl tagad man skan ausīs." (Sieva gāja bojā holokaustā. - F. G.)

"Šīs trīs nomentes (Soļikamskā) atradās vienīgi zem NKVD vadības (..) Mēs  gājām divas dienas apsardzībā (..) Ceļā viens otrs pakrita nespēkā. Uz tiem rīdīja suņus, kuŗi savus upuŗus sakoda tik lielā mērā, ka pēdējie nometnē drīz mira (..) Nokļuvām mēs šeit 1941. gada augustā. Latviešu (Latvijas pavalstnieku - F.G.) vien bijām 1200 - 1300 cilvēku, tanī skaitā 20 % ebrēju (..) Vispār ieslodzīto starpā bija diezgan daudz atbildīgo valsts darbinieku, daudz inteliģences, citiem vārdiem, Latvijas aktīvā daļa (..) Nomirušos - tādu bija vairāki ik dienu - novietoja slimnīcas pagalmā, tāpat plikus uz sniega.Tie tur gulēja atklāti, visi tos varēja redzēt (..) Kad bija sakrājušies ap 8 - 12 miroņu, tos iekrāva kamanās un aizveda tālu aiz zonas, kur tos apraka kopējā kapā. Pavadīt tos atļauts bija (..) prof. Adamovičam, kas noturēja kapa lūgšanu. (Ludvigs Adamovičs, luterāņu mācītājs, LU docents, Teoloģijas fakultātes dekāns, 1934.-1935. gadā izglītības ministrs, nošauts 1942. gada 17. maijā. - Ē. Jēkabsona piezīme.) Tā gāja bojā svešumā labākie, kultūrālākie valsts spēki. Bet viņi? Redzot  bēdīgo mirušo "kravu", kas tika izvesta no slimnīcas, priecīgi un skaļi savā starpā sarunājās: "Kaut tas drīzāk notiktu ar visiem šiem pārējiem maitām."

Par šo pirmo liecinieku vēstīja Laiks 1951. gadā, un par šo godavīru atgādinām tai pašā laikrakstā pēc 63 gadiem.