Birokratija un cinisms
Sallija Benfelde    12.01.2016

 

Jau vairākkārt esmu rakstījusi par VDK darbības zinātniskās izpētes komisiju, kas nevarēja sākt savu darbu, jo tika „mētāta” no vienas ministrijas uz otru, kavējās financējums, un kādu laiku Tieslietu ministrija pat bija atradusi veidu, kā pētniekus ierobežot un kontrolēt, faktiski padarot komisijas pētnieku zinātnisko darbu par ierēdņu virzītu pasākumu. Komisija ne reizi vien lūdza palīdzību nu jau demisionējušajai Ministru prezidentei Laimdotai Straujumai. Par polītiķu iecerēm faktiski apturēt komisijas darbu ne reizi vien rakstīja un runāja arī masu plašsaziņas līdzekļi. Pēc visām šīm nebūšanām komisija beidzot ir sākusi darbu, tā atrodas Latvijas Universitātes pārraudzībā un arī financējums ir piešķirts. Tomēr izrādās, ka problēmu joprojām netrūkst.

 

Kā zināms, komisija tapa pēc Saeimas lēmuma, ka pirms VDK dokumentu publiskošanas vēl jāveic šo materiālu zinātniskā izpēte. Bijušās Valsts drošības komitejas dokumenti publiski būs pieejami pēc 2018. gada maija beigām, jo jau tagad ir skaidrs, ka kartotēka nav pilnīga un informatoru kartītes nevar kalpot par pierādījumu sadarbības faktam ar okupācijas laika represīvo iestādi. Vēl jāpiebilst, ka komisijas uzdevums ir ne tikai informatoru kartīšu izpēte, bet tai jāaptver viss VDK darbības lauks, ietekme sabiedrībā un sekas.

 

Komisijas priekšsēdes vietniece, juridisko zinātņu doktore, Konstitucionālo tiesību institūta valdes priekšsēde Kristīne Jarinovska vēl pagājušā gada decembrī informēja, ka nezināšanas, izpratnes trūkuma vai citu iemeslu dēļ joprojām tiek iznīcināti ar VDK darbību saistītie dokumenti – piemēram, Policijas koledžā iznīcinātas 42 grāmatas, kas attiecās uz VDK darbību, arī vairākas citas grāmatas ir pazudušas, citi dokumenti nezināmu iemeslu dēļ nodoti Drošības policijai. Saistībā ar šīm problēmām komisija vērsusies ar iesniegumu nacionālās Drošības padomē.

 

Jāpiebilst, ka visus dokumentus un materiālus, kas saistīti ar VDK darbu, aizsargā likums, turklāt minētās grāmatas ir instrukcijas un apraksti, kā pareizi organizējama un izpildāma VDK darbība, tās palīdz pētīt un saprast, piemēram, t.s. filtrācijas lietas. Jarinovska gan arī norādīja, ka tas, visticamāk, neliecina par mēģinājumu kaut ko noslēpt, bet gan par nezināšanu, piemēram, Policijas koledžā grāmatas neuzskatīja par svarīgiem VDK dokumentiem. Savukārt vēstures zinātņu doktors, archīvu eksperts Ainārs Bambals, kurš darbojas VDK izpētes komisijā, skaidroja, ka visi ar drošības komiteju saistītie dokumenti un materiāli neatrodas vienā vietā, bet ir gan dažādos archīvos, gan Satversmes aizsardzības birojā (SAB) un Drošības policijā (DP), bet tas apgrūtina iespēju apzināt visus materiālus.

 

VDK izpētes komisijas vadītājs, vēstures zinātņu doktors Kārlis Kangeris, vaicāts, kas īsti šogad notiek ar pētāmo dokumentu apzināšanu un pieejamību, skaidroja, ka ar šo jautājumu nodarbojas Ainārs Bambals, kurš pašlaik skaidro, kur un kādi dokumenti atrodas. Viena no problēmām, par kuru Kangeris ne reizi vien jau agrāk ir runājis (arī intervijā „Laikam”), ir tas, ka dokumenti, kuri faktiski nav slepeni un kuri SB un DP nav vajadzīgi darba veikšanai, tomēr ir slepeni, jo atrodas drošības iestādēs. Tādēļ ir vajadzīga īpaša pieeja „slepenajiem” dokumentiem, bet to var saņemt tikai viens vai divi pētnieki, kuri fiziski vienkārši nespēj izpētīt visus tur esošos materiālus. Turklāt šo dokumentu un materiālu izpētes rezultāti arī automātiski skaitīsies slepeni, tos nedrīkstēs redzēt un lasīt neviens, izņemot tos pāris pētniekus, kuriem būs iedota pielaide. Protams, situācija ir absurda, bet Kārlis Kangeris cer, ka ar laiku viss sakārtosies, un ir apmierināts, ka izpētes komisija beidzot strādā. 

 

Ja situāciju ar VDK dokumentiem vēl var skaidrot ar nezināšanu un neizpratni, tad to, kas pēc Straujumas demisijas notiek ar valdības veidošanu, var saukt tikai par cinismu pret valsti un sabiedrību, jo grūti noticēt, ka koalīcijas partiju līderi ir, es atvainojos, muļķi. Partijas savstarpējās spēlītēs ir tā aizrāvušās, ka domāt un spriest par valdību un tai darāmajiem darbiem vairs nav ne laika, ne patikas. Neapšaubāmi „Vienotība” līdz šim ir darījusi visu, lai tās populāritāte samazinātos ar katru dienu un lai abas pārējās koalīcijas partijas ar katru dienu padarītu „Vienotību” aizvien nožēlojamāku. Var jau dusmoties uz koalīcijas partneriem, bet jāteic, ka diez vai kāda partija kādreiz neizmantotu iespēju padarīt konkurentu par savtīgu un dumju, ja tas dara visu, lai tā arī izskatītos. Ja ticētu baumām par „Vienotības” līderes Solvitas Āboltiņas labvēlīgo attieksmi pret Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) neformālo līderi Aivaru Lembergu, tad būtu jādomā, ka Āboltiņa dara visu, lai viņas partija zaudētu iespēju veidot valdību un tā nonāktu ZZS rokās.

 

Kā zināms, Āboltiņa veicināja pašreizējās valdības demisiju, ļoti vēlas kļūt par premjeri, vairākums „Vienotības” biedru to atbalstīja, bet oficiāli partija savu premjera amata kandidātu nav nosaukusi. Tikmēr Nacionālā apvienība ir paziņojusi, ka nebalsos par Āboltiņu kā par premjeri, bet ZZS savukārt neies valdībā bez NA. Demisionējusī premjere Straujuma minēja iekšlietu ministra Riharda Kozlovska vārdu, bet Āboltiņa tūlīt pat publiski visai skarbi atgādināja, ka par to jālemj partijai. Protams, Kozlovskis jau nākamajā dienā pauda, ka nepiekristu premjera amatam. Būtu loģiski, ja šādā situācijā „Vienotība” nosauktu citu savu kandidātu, jo bija skaidrs, ka „Vienotībai’ ir priekšroka premjera kandidāta amatam. Tas nenotika. Abas pārējās partijas kandidātu neizvirzīja, kaut arī neoficiāli izskanēja Māra Kučinska un Roberta Zīles vārdi. Kad Valsts prezidentam apnika šī laipošana un vilcināšanās, viņš paziņoja, ka pats izvēlēsies premjera amata kandidātu. Un tad sākās īsts realitātes šovs. Nacionālā apvienība un ZZS pauda, ka pagaidīs Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa lēmumu.

 

Vējonis neoficiāli uzrunāja finanču ministru Jāni Reiru, kurš aši atteicās, pēc tam Valmieras mēru Jāni Baiku, kurš pēc Āboltiņas paustās kritikas atteicās no kandidēšanas tikpat aši. Paklīda runas, ka premjers varētu būt Saeimas deputāts un Budžeta un finanču komisijas vadītājs Kārlis Šadurskis, par kuŗu Āboltiņa izteicās visai pozitīvi un kurš sacīja, ka piekristu, ja viņu aicinātu sastādīt valdību, bet... Oficiāli „Vienotība” joprojām neko nav paziņojusi, un tās premjera kandidāte it kā ir un it kā nav Āboltiņa. ZZS izmantoja šo miglaino situāciju un pēkšņi paziņoja, ka izvirza savu premjera kandidātu – Māri Kučinski un ka nebalsos par „Vienotības” premjeru, ja Prezidents nosauks kādu no šīs partijas. Tā teikt, „Vienotība” tagad oficiāli var saukt vai nesaukt savu kandidātu un Valsts prezidents gluži tāpat. ZZS vairs negrib, lai valdību vadītu cilvēks no „Vienotības”. Otrdienas rītā Solvita Āboltiņa atmaksāja ZZS, publiski paziņojot, ka „Vienotība”, visticamāk, neatbalstīs ZZS premjera kandidātu.

 

Šobrīd, kad rakstu komentāru, var tikai minēt, ko otrdienas pēcpusdienā paziņos Valsts prezidents Raimonds Vējonis. Tomēr dažas lietas ir skaidras jau tagad. „Vienotība” ir norakta, un to ļoti cītīgi ir izdarījusi tās līdere Āboltiņa. Pat, ja Prezidents nosauks kādu no „Vienotības”, pat ja ZZS apmaiņā pret kādu no savām iekārotajām ministrijām būs gatava mainīt savu lēmumu un balsos par „Vienotības” premjera amata kandidātu, stāsts par to, ka „Vienotība” dzīvos, ir gandrīz neiespējams. Nezinu, kāds gandarījums un par ko tas gandarījums ir Āboltiņai un viņas atbalstītājiem, bet valstij un sabiedrībai labuma nekāda nevienā variantā.