Franks Gordons 29.06.2015
No United Nations Refugē Agency pārskata izriet, ka pasaulē 60 miljoniem cilvēku nācās pamest dzimtās vietas. Bēg no posta, bēg no kaŗa, bēg no chaosa. Kur viņi liksies? Kas viņus gaida? Tā ir samilzusi problēma, kuŗas dažādos aspektus nevar mērīt ar vienu olekti. Problēma ir, kā pēdējā laikā pieņemts teikt, daudzšķautņaina un neviennozīmīga.
Tātad – 60 miljoni: gandrīz 20 miljoni bija spiesti pamest dzimto zemi, 38 miljoni savas zemes robežās bija spiesti mainīt dzīvesvietu, un 1,8 miljoni kļuva par "patvēruma lūdzējiem" (asylum sēkers).
"Visnelaimīgākā tauta un zeme" tie ir Raiņa vārdi skumjās par armēņu genocīdu. Tagad tas pats būtu sakāms par Sīriju, kur pirms trīs gadiem diktātora Bašara Asada "dzelžainais papēdis" slāpēja jebkurus protestus un kur šaušalīgā pilsoņkara gaitā 6,7 miljoni šīs valsts iedzīvotāju zaudēja savus mājokļus un devās meklēt pajumti "pašu" (!) zemē, kamēr gandrīz četri miljoni bija spiesti bēgt, kur pagadās, lielākoties uz Turciju, Jordaniju un Libānu. Turcija ar tās 80 miljoniem iedzīvotāju uzņēma pusotra miljona bēgļu, bet gandrīz nepanesams slogs, uzņemot bēgļus no Sīrijas, gulstas uz Jordaniju un īpaši Libānu, kur četriem miljoniem vietējo nācās dot pajumti vairāk nekā miljonam bēgļu no Sīrijas.
Te nu atļaušos gaužām subjektīvu atkāpi. Visā šai bēgļu problēmā svarīgs komponents nav vis ādas krāsa, bet dzīvesveids, priekšstats par sievietes lomu ģimenē, kas bieži vien sakņojas reliģijā. Tagad, kad Vidusjūrā slīkst nelaimīgie "laivu bēgļi" no t.s. Melnās Afrikas, nāk prātā divas citas "laivu bēgļu" sāgas. 1944. gada rudenī daudzi latvieši laivās devās no Kurzemes uz Zviedriju, glābdamies no „Baigā gada” atkārtojuma. Zviedri viņus uzņēma, un latvju bēgļiem "viņā krastā" nekas nebija biedīgs vai svešs: tas pats dzīvesveids, ziemeļnieciska nosvērtība, ainava visumā ierasta, var pat pieminēt "protestantisko darba ētiku". Atlika vienīgi apgūt zviedru valodu, kas nesagādāja grūtības. Tas bija 1944. gada rudenī. Bet ceļinieks, kas tagad, 2015. gada vasarā, ierodas Stokholmā, tiek brīdināts: nespert kāju tajos Zviedrijas metropoles kvartālos, kur mīt patvēruma ieguvēji no Marokas un Lībijas, Somalijas un Jemenas – tie ir noziedzības perēkļi, tur valda šarija – islama kanons, kur neprecēta sieviete nevar parādīties uz ielas, ja to nepavada tēvs vai brālis.
Cits, citāds piemērs: pēc 1975. gada, kad visa Vietnama nokļuva Ho Ši Mina komūnistu varā, tūkstošiem "laivu bēgļu" šķērsoja Kluso okeānu, cerot nokļūt "kaut kur brīvajā pasaulē". Daudzi ceļā noslīka, bet vairums atrada pajumti, īpaši Savienotajās Valstīs, kur viņi itin veiksmīgi integrējās. Lieta tā, ka viņu dzīvesveidu bija ietekmējis budisms, konfuciānisms, senču kults un daļēji kristiānisms, un viņu adaptācija nesagādāja nekādas problēmas.
Jāņem vērā, ka nebeidzamā Sīrijas bēgļu straume, sasniedzot Turciju, Jordaniju vai Libānu, nokļūst "savā vidē" – ne tikai dzīvesveids un priekšstats par ģimeni, visumā arī klimats un daba ir līdzīgi – tāpat kā, teiksim, ēdienkarte.
Kā zināms, Eiropas Savienība nupat pieņēmusi lēmumu par bēgļu uzņemšanas un izvietošanas kvotām, sadalot tos proporcionāli katras ES dalībvalsts iedzīvotāju skaitam un ekonomikas potenciālam. Latvijai esot, ja nemaldos, paredzēta "saudzīga" kvota – kādi 700. Iemācīt tos runāt latviski un kaut kā pielāgoties mītnes zemes dzīvesveidam – to jau varētu, ja vien tas būtu izņēmums, ievērojot radušos situāciju...
Ar dziļu nožēlu un skumjām nākas konstatēt, ka pār t.s. Melno Afriku, kas plešas no Sahāras tuksneša līdz Labās Cerības ragam, gulstas kaut kāds likteņa lāsts, īpaši šī kontinenta vidienē, Kongo upes baseinā, kur nav tādas valsts, kur neplosītos ārkārtīgi nežēlīgi dažādo cilšu un klanu konflikti, kur dienas kārtībā ir masu slepkavības un izvarošanas. Pat Dienvidāfrikā, kur 1994. gadā tika darīts gals kaunpilnajam aparteidam, leģendarā Nelsona Mandelas pēcnieka Džeikoba Zumas valdība ir viscaur korumpēta un nespēj tikt galā ar noziedzību, kas tur plosās, pārsniedzot Ginnesa rekordus.
Un nobeigumā – intriģējoša ziņa no Vācijas, kur kādā Saksijas mazpilsētā Freitālē, netālu no Drēzdenes, vietējie iedzīvotāji nikni protestēja pret dažu desmitu Afrikas bēgļu izvietošanu bijušajā viesnīcā. Bļaujot "Kriminelle Ausländer, raus, raus, raus" (Noziedzīgie ārzemnieki, prom, prom, prom), viņi vicināja dīvainu karogu, kur bija pamīšus redzamas Vācijas un Krievijas krāsas – melnsarkanzeltains un baltzilisarkans, un tika pacelts plakāts ar uzrakstu: "Keinen Krieg mit Russland" (Nē – kaŗam ar Krieviju). Tas nupat notika netālu no Drēzdenes, kur Vladimirs Putins savulaik bija KGB rezidents...
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)