Bailes ar ļoti lielām acīm
Kārlis Streips    24.11.2015

 

Uzbrukums civiliedzīvotājiem Parīzē bija nepārprotami šokējošs, tieši tāpat kā šokējošs bija uzbrukums Amerikas Savienotajām Valstīm 2001. gada 11. septembrī, aviokompānijas Pan Am lidmašīnas uzspridzināšana 1998. gada decembrī, uzbrukumi Madridē un Londonā 2004. gadā, arī jaunu meiteņu nolaupīšana Nigērijā, gūstekņu galvas nociršana tā dēvētajā “Islāma valstī” u.tml. Tas viss atklāts barbarisms, tā nav civilizācijas cienīga rīcība, ta jās rezultātā nevainīgi cilvēki zaudē dzīvību, vēl jo vairāk, - ja slepkavošana notiek it kā reliģisku motīvu vārdā.

 

Parīzes notikumiem ir arī kāda ļoti nepatīkama blakne, proti, tie devuši iemeslu nākt klajā ar pārdomām par to, ka bēgļu uzņemšana ir, ja ne pilnīgi jāpārtrauc, tad nopietni jāierobežo gan jebšu terora aktus Parīzē veicina musulmaņi. Mūsu valstī visaktīvāk ar šādām pārdomām nākuši klajā ļaudis no Nacionālās apvienības (NA). Drīzi pēc slaktiņa Parīzē partija paziņoja, ka tā aicinās pilnīgi apturēt bēgļu uzņemšanu, iekams nebūs “noskaidrota precīza informācija par Parīzes terroraktu rīkotāju izcelsmi un apstākļiem, kādos ties ieradušies Eiropā,” vēl bilstot, ka tas ir jādara, “sekojot Polijas piemēram”. Ja kādam šis viedoklis vēl nebūtu skaidrs, partija savā mājaslapā izvietoja paklājiņa attēlu - tāds daudziem cilvēkiem ir durvju priekšā, un to rotā uzraksts “Welcome.” Taču partijas variantā skatām ar uzrakstu “Not Welcome.” 

 

Kā tas mēdz gadīties, politiķi no Nacionālās apvienības nedaudz alojas - “Polija” neko tamlīdzīgu nav darījusi. Viens cilvēks no partijas, kura nesen uzvarēja Polijas parlamenta vēlēšanās, šos vārdus pateica, bet tas nebūt nesaskan ar oficiālo valsts pozīciju, vēl jo vairāk, ņemot vērā to, ka attiecīgajā brīdī partija vēl nemaz nebija pārņēmusi varu. Turklāt bēgļu uzņemšanas programma tomēr nav vienas individuālas valsts jautājums - te runa ir par kopēju Eiropas Savienības plānu, kuŗu, ja arī dažbrīd bez lielas sajūsmas, tomēr apstiprināja visas dalībvalstis.

 

Arī jautājums “teroraktu rīkotāju izcelsmi” nav viennozīmīgi skaidrs. Jā, pie viena no Parīzē bojā gājušajiem atrada pasi, kas liecināja, ka tās īpašnieks Eiropā ieradies caur Grieķiju. Taču, pirmkārt, attiecīgās instances ir izteikušas šaubas, vai pase maz piederējusi tam cilvēkam, pie kuŗa mirstīgajām atliekām tā tika atrasta, otrkārt, ir iemesls jautāt, kā pase palika “vesela” pēc tam, kad tās turētājs uzspridzināja pats sevi ar sprāgstvielu jostu, un, treškārt, ir nepārprotami skaidrs, ka visi pārējie terroristi bija ar Francijas un Beļģijas pasēm, tie nebija nekādi neseni imigranti, kur nu vēl bēgļu statusā.

 

Arī Amerikā polītikāņi notikušo Parīzē ir uztvēruši kā lielisku iespēju apšaubīt ASV Prezidenta Baraka Obamas plānu attiecībā uz bēgļu uzņemšanu. Trīsdesmit vienā štatā, lielākoties tie ir štati, kuŗos pie teikšanas ir republikāņi, amatpersonas ir paziņojušas nekādus bēgļus tie savos štatus neuzņems, jo  teroraktus Parīzē rīkoja musulmaņi. Virdžīnijas štatā kadas pilsētas mērs aizrunājās pat tik tālu, ka piesauca bēdīgi slaveno Otrās pasaules kaŗa laika lēmumu visus Amerikā dzīvojošos japāņu iedzīvotājus iespundēt koncentrācijas nometnēs. Mērs bilda, ka “Islāma valsts patlaban Amerikā rada tikpat īstas un nopietnas briesmas, kā mūsu ienaidnieki tolaik.”

 

Uz to japāņu izcelsmes aktieris Džordžs Takei atbildēja, ka arī viņš bija viens no tiem “ienaidniekiem,” toreiz vēl mazs bērns, turklāt ASV pilsonis, un paziņoja, ka “aizdomās turētie „ienaidnieki” tajā laikā neveica nevienu pierādītu spiegošanas vai sabotāžas aktu, tāpat arī neviens no tiem 1854 Sīrijas bēgļiem, kuŗus ASV jau ir pieņēmusi, nav veicis terroraktu. Mūs vērtēja pēc tā, kā mēs izskatījāmies, un tas nu gan ir pilnīgi neamerikāniski”. Vēl aktieris atgādināja, ka, atbilstoši ASV likumam, tikai un vienīgi Valsts prezidentam ir tiesības lemt par bēgļu uzņemšanu vai noraidīšanu, nevis mazpilsētu mēriem un štatu gubernatoriem. 

 

Parīzes notikumos slēpjas mācība, bet ne tāda, kas paģēr “citādo” cilvēku automātisku noraidīšanu tikai tāpēc vien, ka viņi ir “citādi.” Drīzāk runa ir par to, kas notiek ar sveštautiešiem, kuŗi kādā valstī ieceļo likumīgi. Taču, ja attiecīgajā valstī migranti veido slēgtu kopienu, tad nākamajās paaudzēs gan var rasties problēmas, it īpaši, ja diskriminācijas un noraidījuma dēļ attiecīgās kopienas pārstāvjiem ir grūti atrast labu izglītību un pēc tam darbu. 

 

Ko tas nozīmē Latvijai? Tas nozīmē, ka brīdī, kad te ieradīsies Eiropas sistēmas paģērētie 776 bēgļi, būs ļoti būtiski nodrošināt, ka viņi mūsu valstī tiek uzņemti pozitīvi, pretimnākoši un ar visu nepieciešamo atbalstu. Jo pilnīgi skaidrs ir tas, ka musulmaņu kopienā terroristi veido ļoti, ļoti, ļoti, ļoti mazu procentu, tieši tāpat kā tie 776 bēgļi veidos ļoti, ļoti, ļoti, ļoti mazu procentu mūsu valsts iedzīvotāju. Konkrēti - 776 no aptuveni diviem miljoniem ir 0,000383 procenti. Viņu vidū būs arī sievietes un bērni, tieši tāpat kā tajās baisajās laivās un plostos, kuŗos izmisuši cilvēki cenšas izkļūt no nāves briesmām Tuvajos Austrumos. Atminēsimies mazo Ajlanu Kurdi, kuŗš noslīka Vidusjūrā un kuŗa mirstīgās atliekas tika iznestas krastā. Kāda bija viņa vaina? Viņa ģimenes vaina?...

 

Jā, patlaban bēgļu straume Eiropā šķiet neapturama, un pilnīgi pieļaujams, ka šī milzīgā cilvēku pūļa vidū var arī būt kāds, kam nav paši tīrākie un pozitīvākie nolūki. Taču no tā izsecināt, ka ir noraidāmi visi pēc kārtas, ir ne tikai „neamerikāniski”, kā to pateica Džordžs Takei, tas ir necilvēcīgi. Lasītāji Amerikā zina, ka imigrantu te ir papilnam, vispār nevaru atcerēties pēdējo reizi, kad es savā dzimtajā Čikāgā braucu taksometrā, kuŗu būtu vadījis “īsts” amerikānis. Tas cilvēks, kuŗš bija pie stūres, tomēr bija amerikānis - vismaz tādā nozīmē, ka Amerikā viņš atradis jaunas iespējas un, iespējams, izglābis savu ādu. Man nav žēl, ka tā! Ja attiecīgais cilvēks nogrēkosies pret likumu, tas būs policijas kompetencē, bet no tā nekad neizrietēs, ka noraidāmi un nolādāmi visi indieši vai pakistānieši, vai somālieši, vai eritrejieši, vai sīrieši, vai meksikāņi. Latvietis Anglijā noslaktēja meiteni un viņas līķi paslēpa krūmos, bet diez vai kādam britam ienāca prātā domā, ka visi latvieši ir slepkavas.

 

Latvijas medijos vēstīts par irākieti, kuŗš nīkst bēgļu centrā Muceniekos un stāsta, ka viņš to vien vēlas, ka atrast darbu un kļūt par sabiedrībā vērtīgu cilvēku. Stāstīts par ķīnieti, kuŗš gāja kārtot valsts valodas eksāmenu naturalizācijas vajadzībām, saņēma trešo līmeni, un nosprieda, ka tas droši vien ir zemākais. Un bija ļoti pārsteigts, ka patiesībā tas ir augstākais (un piebilda, ka interesanti, ka viņš, ķīnietis, eksāmenu nokārtojis bez problēmām, bet turpat blakus bija Latvijas pamatiedzīvotāji, kuŗiem eksāmena rezultāti bija krietni sliktāki). Vēstīts par vjetnamieti, kuŗa mācās latviešu valodu un atzīst, ka tā nav viegla valoda, bet mācīsies cītīgi, jo jau tagad viņa sevi uzskata par “latvieti.” Ar Sīrijas bēgļiem var būt tieši tāpat. Depopulācija mūsu valstī tomēr turpinās, kādam ir jādara tas darbs, kuŗu vairs nedara tie ļoti, ļoti daudzie mūsu tautieši, kas patlaban dzīvo Londonā, Dublinā, Mančestrā, Barselonā un citur. Un šo darbu var darīt ķīnietis, irākietis, vjetnamiete vai sīriete. 

 

Eiropai ir jāstiprina savas robežas, ir jādara viss iespējamais, lai “Islāma valsts” barbarisms mūsu kontinentā nenostiprinās. Taču tam nav nekāda sakara ar bēgļiem. Tie visi vienkārši ir cilvēki – divas rokas, divas kājas, acis, ausis, sirds un dvēsele. Un mums pašiem atkarīgs, cik daudz no savas dvēseles mēs viņiem sniegsim pretim.