Juris Lorencs 01.11.2022
Kopš Krievijas iebrukuma Ukrainā daudzus, tajā skaitā arī mani, nodarbināja jautājums - kā uz notiekošo reaģēs Latvijas krievvalodīgo kopiena? Vai tā novērsīsies no Krievijas? Vai tieši otrādi - atsauksies krievu pasaules ideologu sludinātajai propagandai? Kādu nostāju ieņems Latvijas Pareizticīgā baznīca, kuŗas piederīgie vairākumā ir krievvalodīgie? Vai Daugavpils un Ludzas novada pašvadības demontēs savā territorijā esošos padomju armiju slavinošos pieminekļus? Vai krievvalodīgo ģimeņu vecāki būs gatavi akceptēt pāreju uz mācībām latviešu valodā? Un, visbeidzot,- kā kaŗš iespaidos Saiemas vēlēšanu rezultātus? Būtībā tie ir jautājumi par krievvalodīgo lojālitāti Latvijas valstij. Šodien redzam, ka šīs bažas bija pamatotas- bet vienlaicīgi arī nedaudz pārspīlētas.
Vispirms par vēlēšanām. 14. Saeimas vēlēšanās par izteikti prokrieviskām partijām, kā medijos dažkārt dēvē Latvijas krievu savienību un partiju Stabilitātei!, Latvijā kopā nobalsoja 95 000 vēlētāju. Saskaņā ar Pilsonības un migrācijas lietu pārvaldes datiem, 2021. gada vidū Latvijā dzīvoja 513 000 krievi. No tiem 338 000 bija pilsoņi, 131 000 - nepilsoņi, bet vēl 43 000 - citu valstu (pārsvarā Krievijas) pilsoņi. Baltkrievu skaits Latvijā bija 63 000, no kuŗiem 28 000 bija pilsoņi, 28 000 - nepilsoņi, bet vēl 7000 - citu valstu (visdrīzāk Baltkrievijas un Krievijas) pilsoņi. Tātad tikai katrs ceturtais tā saucamais krievvalodīgais vēlētājs aizgāja uz vēlēšanu iecirkni un nobalsoja par prokrieviskām partijām.
Līdzīgi nepiepildījās bažas, ka okupāciju slavinošo pieminekļu nojaukšanu pavadīs plašas protesta akcijas. Piektdien, 28. oktobrī, Ludzas novadā bez liekas kņadas tika demontēta daļa no tā saucamā Draudzības kurgāna. Šis, par godu Lielā Tēvijas kaŗa partizāniem (tā Padomju Savienībā un Krievijā dēvē Otro pasaules kaŗu) 1959. gadā celtais piemineklis atrodas triju valstu - Latvijas, Baltkrievijas un Krievijas robežu saskarsmes punktā. Saprotams, Latvijas varas iestādes demontēja tikai to monumenta daļu, kas atrodas mūsu valsts territorijā. Notikums palika bez ievērības Latvijā, toties tika vazāts pa medijiem Krievijā un Baltkrievijā. Gatavojoties divu padomju laiku pieminekļu nojaukšanai Daugavpilī, pilsētas mērs Andrejs Elksniņš (no partijas Saskaņa sociālajos medijos izplatīja aicinājumu iedzīvotājiem nolikt pie tiem ziedus un sveces. Facebook Elksniņš rakstīja, ka steidzamā kārtā notika pēdējās pārrunas pirms pieminekļu demontāžas, kas notiks jebkuŗā gadījumā, pat piespiedu kārtā un bez Domes deputātu dalības. Tomēr viņam esot izdevies vienoties par to, ka demontāža tiks veikta maksimāli korekti - bez nekādas izrādīšanās. Portāls lsm.lv (Latvijas sabiedriskie mediji) reportāžā no Daugavpils ziņoja, ka neviens no vairākiem piektdien pa dienu (28. oktobrī - J. L.) Daugavpilī pie abiem pieminekļiem uzrunātajiem daugavpiliešiem nepauda atbalstu vai pozitīvu nostāju par šo piemiņas vietu demontāžu. Latgales reģionālā korespondente Dace Ivanova raksta: Uz soliņa domīgi sēž sieviete gados un, atbalstoties uz spieķīša, raida bēdīgu skatienu uz cilvēkiem ar ziediem. Es te nāku bieži, te var pasēdēt, padomāt, paskatīties. Vasarā vispār te skaisti - bērni skraida, jaunā paaudze un vecmāmiņas stāsta, ka bija kaŗš un visi piedalījās. Ne tikai krievi. Visi, visi kā viena ģimene. Un kas tagad? Laikam cits laikmets.
Savukārt es personīgi pazīstu daugavpiliešus, kuŗi itin nemaz neskums par pieminekļu nojaukšanu. Saprotams, viņi nebija starp ziedu un svecīšu licējiem. Vienā ziņā uzrunātajai sievietei gan var piekrist - pasaulē un Latvijā patiešām iestājies cits laikmets. Tikai šo laikmetu atnesa ne jau Latvija, pat ne Latvijas krievi, bet gan Krievijas polītiķu un personīgi prezidenta Putina agresija. Ar citu laikmetu nākas rēķināties arī Latvijas Pareizticīgajai baznīcai. Pēc prezidenta Egila Levita iniciātīvas Saeima 8. septembrī pieņēma labojumus Latvijas Pareizticīgās baznīcas likumā. Tie noteica, ka Latvijas Pareizticīgā baznīca ar visām tās diecēzēm, draudzēm un iestādēm ir pilnīgi patstāvīga un neatkarīga no jebkādas ārpus Latvijas esošas baznīcas varas (autokefālā baznīca). Atklāti sakot, es uz notiekošo raudzījos kā uz neizpildāmu uzdevumu, kā uz neiespējamo misiju. Man bija šaubas par to, vai Latvijas Pareizticīgās baznīcas vadībai pietiks drosmes iestāties par pilnīgu baznīcas neatkarību no Maskavas. Šīs bažas kliedēja 20. oktobrī Rīgā notikušais Latvijas Pareizticīgās baznīcas koncils jeb sinode, ko vadīja Rīgas un Latvijas metropolīts Aleksandrs. Ar absolūtu balsu vairākumu sinode nobalsoja par likuma prasībām atbilstošu izmaiņu veikšanu baznīcas Statūtos. Tāpat sinodes dalībnieki parakstīja aicinājumu Krievu pareizticīgās baznīcas patriarham Kirilam ar lūgumu atrast kanonisku risinājumu Latvijas Pareizticīgās baznīcas statusam. Tātad ne tikai prezidents un Saeima, bet arī pati Latvijas Pareizticīgā baznīca savu nākotni saredz pilnīgā neatkarībā. Tā ir laba ziņa.
Un tomēr nevajadzētu lolot milzīgas illūzijas par daudzu Latvijas krievvalodīgo, it īpaši jau nepilsoņu, polītiskajām simpātijām. Pašreizējo gatavību piekāpties radījusi Krievijas starptautiskā izolācija, morālais bankrots un neveiksmes Ukrainas frontē. Vairāki Latvijā pastāvīgi dzīvojuši Krievijas pilsoņi informējuši mūsu valsts Valsts Drošības dienestu, ka savās Krievijas adresēs saņēmuši iesaukšanas pavēstes. Cerams, ka vismaz viņi spēj novērtēt starpību starp mierīgo dzīvi Latvijā un iespēju pārvērsties par Putina kaŗa mašīnas lielgabalu gaļu. Un ir tikai simboliski, ka naktī uz 31. oktobri, tātad Helovīna priekšvakarā, sākti darbi pie Daugavpils pieminekļu nojaukšanas. Mediji ziņo, ka ap 200 cilvēku pauduši neapmierinātību ar notiekošo, svilpjot un izsaucot rupjus saukļus. Valsts policija aizturējusi 37 protestētājus. Ko lai saka? Tiem Daugavpils iedzīvotājiem, kuŗi gaida pie sevis ierodamies krievu pasauli, es ieteiktu paskatīties uz Ukrainas pilsētas Mariupoles drupām, uz masu kapiem šīs pilsētas pievārtē. Bet labā ziņa ir, ka Daugavpils Helovīnu jeb mošķu nakti sagaidīs bez krievu pasaules rēgiem.
Atpakaļ
.jpg)
