Atpakaļrāpulība
Kārlis Streips    07.06.2016

 

 

Tas bija paredzams, un tomēr – nožēlojams notikums: 3. jūnijā, Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas Sinode nobalsoja par savas Satversmes labošanu, lai tajā konkrēti pateiktu, ka sievietes nedrīkst ordinēt. Balsojumā bija nepieciešams 75 procenti visu klātesošo atbalsts, galu galā Sinode ziņoja, ka “par” balsojuši 77 procenti. Patiesībā balsojums bija 201 „par”, 59 „pret” un 22 „atturas”, tātad 201+59+22 = 282, un 59 no 284 ir 71 procents, nevis 77. Tiesa, arī Latvijas Saeimā balsojumu “atturos” neieskaita rezultātā.

 

Taču, lai paliek cipari un procenti. Vienādi vai otrādi, pirmkārt, cienīgtēvi ar ļoti reakcionāro archibīskapu Jāni Vanagu priekšgalā nolēma Satversmē ierakstīt kaut ko tādu, kas jau bija pateikts baznīcas statūtos. Nevienam nav un nebija noslēpums, ka sieviešu ordinācija Latvijas baznīcā beidzās tajā momentā, kad 1993. gadā toreiz jaunais un it kā daudzsološais Vanags kļuva par archibīskapu. Otrkārt, ar šo balsojumu Vanaga baznīca kārtējo reizi sevi ir izolējusi no pasaulē notiekošā.

 

Piemērs. Eiropā pastāv Porvo vienošanās (Porvo ir pilsēta Somijā, kurā tā tika noslēgta 1992. gadā), kas paredz komūniju starp anglikāņu baznīcu un luterāņu baznīcu Eiropā. Tas savukārt nozīmē, ka vienas konfesijas cilvēki var piedalīties otras konfesijas dievkalpojumos, iet pie dievgalda, saņemt svētos sakramentus u.tml. Citās konfesijās tas tā nav, piemēram, Romas katoļiem ir liegts saņemt Svēto vakarēdienu jebkuŗā citā baznīcā, un tiem, kuŗi nav Romas katoļi, tas pats aizliegts katoļu baznīcā. Porvo vienošanās tātad paredz, ka starp anglikāņiem un luterāņiem nekādu reliģisku vai konfesionālu domstarpību nav. Tās abas ir protestantu baznīcas, abas savulaik atšķēlās no Romas baznīcas, un skaidrs, ka nav neviena iemesla, lai viena otrai slēgtu durvis.

 

Varat trīsreiz minēt, kuŗa ir vienīgā luterāņu baznīca Eiropā, kas nav pievienojusies Porvo līgumam! Jā, tā ir Vanaga baznīca, un iemesls ir – sieviešu ordinācija. Tā nav nejaušība, ka tā vietā, lai slēgtu līgumu ar baznīcām Eiropā, Vanaga baznīcai tāds ir ar bezgala konservātīvo Misūri sinodi Amerikā. 

 

Sinode skaidro, ka “sieviešu ordinēšana nav cilvēktiesību, baznīcas tradiciju vai cilvēku dažādu uzskatu un paražu jautājums, nedz tas ir jautājums par diskrimināciju pret sievietēm.” Tiek piesaukti panti Bībelē, kuŗos sievietēm ir teikts baznīcā ciest klusu, tādējādi nonākot pie secinājuma, ka sievietes nedrīkst būt mācītājas. Konkrēti Pāvila 1. vēstulē Timotejam teikts: “Sieva lai klusībā mācās visā padevībā, taču mācīt es sievai nepieļauju, nedz valdīt pār vīru, bet viņai jāturas klusībā.” Patiesībā vārds “sieva” te nav īsti pareizs, jo tas it kā liecina, ka Pāvils runā pats par savu sievu, un nav nekādu vēsturisku pierādījumu par to, ka daudz ceļojošais un bieži apcietinātais apustulis bija precēts. Angļu valodā vārds ir “women,” – tātad, visas sievietes. 

 

Sievietēm Bībelē bieži vien ir ierādīta negātīva loma. Tā bija muļķīgā Ieva, kuŗa apēda neatļauto augli un tādējādi kļuva par pirmo grēkotāju. Salome pieprasīja Jāņa Kristītāja galvu, viņa to arī dabūja. Dalila nodeva Samsonu. Herodija atbalstīja Herodu, kad tas Jēzum piesprieda nāvessodu. Taču, no otras puses, Bībelē arī ir Jēzus māte Marija. Vecajā Derībā ir divas grāmatas, kas nosauktas sieviešu, attiecīgi Rutes un Esteres vārdā.

 

Tomēr tas, kā sievietes ir aprakstītas Bībelē, šajā gadījumā nav svarīgi. Misūri sinodei un Vanaga baznīcai nav taisnība, ka nav runa par “baznīcas tradicijām”, jo “baznīcas tradicijas” ne vien var mainīt, bet tās ir mainītas, turklāt bieži un pamatīgi. Bībeli kā grāmatu sakārtoja cilvēki, nevis Dievs, izvēloties tos evaņģēlijus, kuŗus tajā iekļaut, kā arī daudz tā dēvēto apokrifisko evaņģēliju, kuŗiem vieta neatradās. Savulaik Romas katoļu baznīcai bija “tradicija” doties krusta kaŗos un tirgot indulgences. Kādreiz baznīcā bija “tradicija,” ka vīrieši sēž vienā pusē, sievietes – otrā (un no šejienes arī, visticamāk, ir skaidrojums attiecība uz jēdzienu “sievietēm baznīcā jācieš klusu”. Minētajos gadījumos baznīca no attiecīgajām “tradicijām” atteicās. Turklāt gan anglikāņu, gan arī luterāņu baznīca izveidota tāpēc, ka kādam bija iebildumi pret “tradicijām” – anglikāņu baznīcai tāpēc, ka karalis Henrijs VIII noraidīja “tradiciju” par laulības šķiršanas aizliegumu, luterāņu baznīcai – tāpēc, ka Mārtiņam Luteram apriebās minētā indulgences tirgošana.

 

Arī sieviešu ordinēšana vai neordinēšana tomēr ir “tradiciju” jautājums. Brīdī, kad tika rakstīti Svētie raksti, sievietēm vispār nekādu tiesību nebija, viņas bija vīra “īpašums,” loģiski, ka nekādu vadošu lomu viņas sabiedrībā neieņēma. Un tas tomēr bija pirms vairāk nekā diviem tūkstošiem gadu.

 

Par sieviešu ordinēšanu šķēpi, protams, lauzti ne jau Vanaga baznīcā vien. Arī anglikāņu baznīcā tikai 2014. gadā sievietei ļāva kļūt par bīskapu (turklāt brīdī, kad Anglijas luterāņu baznīcā archibīskape bija sieviete, tā bija latviete Jāna Jēruma-Grīnberga, kuŗa patlaban ir anglikāņu baznīcas mācītāja Rīgā). Anglikāņu komūnijā pirmā bīskape sieviete bija Barbara Harisa, tas bija episkopāļu baznīcā Amerikā. Anglijas anglikāņu baznīcā tagad ir 11 sievietes bīskapes. Luterāņu baznīcā sievietes pirmās ordinēja baznīca Dānijā, un tas notika 1948. gadā.

 

Un nu par diskrimināciju. Vienalga, kas ir vai nav rakstīts Bībelē (un atcerēsimies, ka tur arī ir teikts, ka nedrīkst ēst garneles vai nēsāt tetovējumus, un rets protestants mūsdienās to ņem vērā), fakts ir tāds, ka nav neviena iemesla, kāpēc sieviete nevar būt mācītāja, jo ko no tā visa, ar ko nodarbojas garīdznieki, viņa nav spējīga izdarīt? “Tradicionālajā” sabiedrībā taču ir pieņemts, ka tieši sieviete ir pavarda un ģimenes aprūpētāja, kāpēc gan jēdzienu “ģimene” nevar paplašināt? Ja sieviete var aprūpēt savus bērnus, tad viņa arī var aprūpēt draudzi. Sieviete ir pilnīgi spējīga pabeigt izglītību teoloģijā. Sieviete ir pilnīgi spējīga sacerēt un teikt sprediķi, tāpat vadīt dievkalpojumu. Brīdī, kad kauss ar vīnu liturģijas laikā tiek pacelts gaisā, kausam ir gluži vienalga, vai tas ir vīrieša vai sievietes rokā. Brīdī, kad tiek lasīts evaņģēlijs, Bībelei ir gluži vienalga, vai to lasa vīrietis vai sieviete. Brīdī, kad notiek laulības, bēres, kristības vai iesvētības, sakramentam kā tādam ir gluži vienalga, vai to vada vīrietis vai sieviete.

 

To es zinu tāpēc, ka man ir bijis tas gods un prieks piedalīties pietiekami daudzos dievkalpojumos, kurus vada sievietes. Kad dzīvoju Vašingtonā, gāju Metropolitānās kopienas baznīcā (Metropolitan Community Church), kur mācītāja bija Kandisa Šultisa, un nekad neaizmirsīšu to dienu 1991. gada barikāžu laikā Latvijā, kad viņa speciāli lūgšanā pieminēja Baltijas valstis un tautas un lūdza par to drošību. 

 

Vanaga baznīcas Satversmē kādreiz bija rakstīts “Ordināciju var lūgt ikviens, kuŗš ir atbilstoši LELB kārtībai Dieva aicināts un sagatavots mācītāja amatam.” Tagad vārda “ikviens” vietā būs “vīrietis.” Ja, kā ir ierasts uzskatīt, Dieva tā Kunga prāts ir neizdibināms, kā gan var tapt zināms, vai Viņa aicinājums atbilst LELB “kārtībai”? Diez vai Dievam ir iebildumi pret J. Jērumu-Grīnbergu, A. Vārsbergu-Pāži un citām mācītājām sievietēm, bet viens gan ir skaidrs – viņas visas sajuta minēto aicinājumu no Visaugstākā. Ne man, ne tev, ne Jānim Vanagam par to spriest! Sinodes balsojums bija atpakaļrāpulības piemērs, un kā tāds tas ir nosodāms pēc pilnas programmas.