Atkal sākas!
   04.03.2014

KĀRLIS STREIPS

Atkal sākas!

Ai, kas tik  viss  nenotiek no mūsu valsts samērā netālajā Ukrainā! Par to, kā Ukrainas nu jau bijušais prezidents Viktors Janukovičs piesita pēdu un pazuda Krievijas virzienā, jau pagājušajā nedēļā rakstīja Sallija Benfelde. Kopš tā laika zināms kļuvis vēl šis tas.

Mazāk nopietnais  skaŗ prātam neaptveŗamo V. Janukoviča bagātību.  Lasītāji droši vien ir pamanījuši attēlus laikrakstos vai kadrus televīzijā, kuŗos  redzama muiža, nudien muiža, kur dzīvojis aizbēgušais prezidents. Privāts zoodārzs, apzeltīti klozetpodi, milzīga mākslas darbu kollekcija – tas viss it kā piederējis V. Janukovičam. Stāsta, ka viņš un viņa tuvākā un tālākā ģimene no tāpat jau trūcīgās valsts  kases izzaguši desmitiem miljonu grivnu (jaunā Ukrainas valdība apgalvo – summu, kas atbilst  70 miljardiem (!!!) ASV dolaru), lai financētu karalim, ne vēlētai amatpersonai piemērotu dzīves veidu.

Informāciju par V. Janukoviča tēriņiem Ukrainas tauta ieguva visnotaļ savdabīgā veidā. Brīdī, kad prezidents bēga no savas mītnes, šķiet, viņš vai viņa palīgi centušies  sadedzināt dažādus dokumentus, kuŗos bija fiksēti  daudzie tēriņi. Iespējams, pūlis tuvojās pārāk ātri, iespējams, dedzināšana pūlim  apnikusi, jo lielu kaudzi dokumentu kāds  iesviedis muižas aizsarggrāvī, acīmredzot aizmirstot, ka papīrs nemēdz grimt. Ļaudis veikli izmakšķerēja dokumentus, kuŗos  redzams, ka prezidents, piemēram,  ir nopircis lustras par 39 miljoniem eiro, galda sudrablietas gandrīz  par miljonu Ukrainas grivnu (gandrīz 100 tūkst. ASV dolaru), aizkarus  gandrīz par 300 tūkst. grivnu, daudzus simtus tūkstošu eiro izdevis par dažādiem eksotiskiem kokiem, kas pārstādīti muižas dārzā, u.tml. Par dārzkopības pakalpojumiem vien prezidents, kuŗa oficiālie ienākumi gadā bijuši 2,5 miljoni grivnu, izdeva 2,9 miljonus grivnu. Un tā bez gala. Interesenti par to visu var uzzināt vairāk, apmeklējot tīmekļa vietni Yanukovychleaks.org, kur aktīvisti pakāpeniski izvieto visus dokumentus, ko izdevies izķeksēt no ūdens un izžāvēt. Tāda nu ir bijušās PSRS vairāk vai mazāk diktātoriski pārvaldīto valstu sistēma – valdnieks kļūst stāvus bagāts, bet tauta grimst nabadzībā. Arī V. Janukoviča lielais patrons Kremlī Vladimirs Putins, saņemot samērā pieticīgau algu, ir  sarausis bagātību, kas pēc atsevišķiem avotiem, it īpaši pēc krievu žurnālistes Mašas Gesenas grāmatas „Cilvēks bez sejas”, ir aprēķināta simtos miljonu, ja ne vesela miljarda dolaru vērtībā. V. Janukovičs acīmredzot  centies savu aizbildni pārspēt arī šajā ziņā, un nu tas viss ir nācis klajā.

Daudzreiz nopietnāks ir tas, kas patlaban notiek Krimā. Tālajā 1954. gadā toreizējais PSRS vadonis Chruščovs Krimu  atdeva Ukrainai, acīmredzot neuzskatīdams to ne par ko nozīmīgu,  jo Padomju Savienība, protams, bija viena un vienota „valsts”.  Kad PSRS sabruka, Krima palika Ukrainas sastāvā, taču Krievija Sevastopolē paturēja ļoti ievērojamu jūras spēku bazi. Tiesības uz šo bāzi V. Janukoviča režīms pirms pāris gadiem pagarināja līdz pat 2042. gadam ar tiesībām pēc tam attiecīgo līgumu pagarināt līdz 2047. gadam. Sevastopoles osta Krievijai ir būtiska, jo no tās Kremlis kontrolē Vidusjūru un daudz plašāku territoriju. 2008. gadā, kad Krievija okupēja daļu Gruzijas, ostai bija būtiska loma Melnās jūras blokādes nodrošināšanā. Vēl svarīgāka osta kļuva tad, kad Sīrijā sākās asiņains pilsoņu karš, jo Krievijas jūras spēku baze Tartusas ostā kļuva nelietojama. Vai kāds gaidīja, ka Kremļa boss mierīgi nolūkosies situācijā, kuŗā Ukrainā varu pārņem spēki, kas nav nekādi Krievijas draugi, ar visu Krimu un ostu piedevām?

Lika drusku pagaidīt! Nu ir zināms, ka Krievijas prezidents pieprasījis un viņa klēpja sunītim līdzīgais parlaments naski vien apstiprinājis tiesības Krimā ievest Krievijas kaŗaspēku. Ātri vien krievu spēki pārņēma Sevastopoles lidostu, ziņots, ka reģionā ievests 6000 zaldātu liels kaŗaspēks,  ir slēgta gaisa telpa virs Krimas. Ārlietu ministrija paziņoja, ka Ukrainas valdība Krimā cenšoties „destabilizēt situāciju” un tāpēc esot vajadzīga Krievijas intervence. Krimā, protams, krievu  ir vairāk  nekā ukraiņu. Maskošanās tērpos ģērbušies krievi ieņēma vietējo administrācijas ēku un virs tās pacēla Krievijas, ne Ukrainas karogu. Ar to pašu Krievijas karogu rokās krievi  demonstrēja pret jaunās valdības kontroli pašai  savā territorijā. Lai gan visai nozīmīgi brīdināta, arī no ASV prezidenta Baraka Obamas puses, Krievija ir pārkāpusi robežu, un tās kaŗaspēks jau atkal darbojas  citā valstī.

Šis ir gadījums, kas mūsu pasaules malā ir briesmīgi bīstams. Pagājušajā nedēļā cara Vladimira režīmu atbalstošā partija  Tiesiskā Krievija parlamentā iesniedza likumprojektu, kur ir paredzēts, ka Krievija varēs anektēt jebkuŗu territoriju, kuŗas iedzīvotāji nobalso par pievienošanos Krievijas Federācijai. Vai tā būtu doma  „sniegt palīdzīgu roku” Krievijas atbalstītājiem Ukrainā?  Viens no Tiesiskās Krievijas (vai var iedomāties ar vēl rūgtāku ironiju nosauktu polītisku spēku!) runasvīriem apgalvoja, ka Krievija nu nekādi nevēlas ierobežot citu territoriju iedzīvotāju tiesības lemt par savu likteni, taču tā nebūt  nav nejaušība, ka likumprojekts Krievijas parlamentā parādījās tieši tai brīdī, kad Krievija jau bija sākusi manevrus Krimā. Ja tur tiktu rīkots referendums par pievienošanos Krievijai, rezultāts varētu izdoties Kremlim veiksmīgs, un Maskavai ir gluži vienalga, ko par to domā Ukrainas centrālā valdība, Krimā dzīvojošie tatāri (tie paši, kuŗus 1944. gadā Staļins visus līdz pēdējam  deportēja uz Kazachstānu un Sibiriju) vai starptautiskā sabiedrība. Šobrīd  Krievijas plašsaziņas līdzekļi jau ziņo, ka Krimas pašvaldība ir likvidēta, varu pārņēmuši Krieviju atbalstītāji  polītiķi. Nav grūti paredzēt, ko viņi par to visu domā.

Krima ir pusssala. Ar Ukrainu to savieno ļoti šaura zemes strēle un ar Krieviju – tilts. Krimas izzušana no Ukrainas sastāva nebūtu gluži tas pats, kas Gruzijas territoriju anektēšana 2008. gada kaŗa laikā, kad valstij tika atņemta visai cieši integrēta daļa. Taču tas tik un tā ir kārtējais Krievijas izlēciens, un kārtējo reizi diemžēl jākonstatē, ka  caru iedibinātais imperisma princips nekur nav pazudis. Strīda territorija tāpat ir atrodama  Moldovā, arī citās bijušās PSRS republikās, kur var būt iedzīvotāji, kas vēlētos pievienoties Krievijai. Turpretim  Baltijas valstīs, kur dažos  reģionos arī iedzīvotāju vairākums  pieder pie  krievu tautības, diez vai kādam ir īpaša vēlme atteikties no Eiropas Savienības dalībvalsts par labu bezgala korumpētajai un totālitārai diktātūrai līdzīgajai Krievijai. Taču, ja Krievija iedomāsies, ka tai ir tiesības pievākt jebkuŗu territoriju, kuŗā ļaužu vairākums to pieprasa, var rasties  problēmas ne jau Moldovai vien.

Būtiska būs ārpasaules reakcija. Diemžēl precedents šajā ziņā nav daudzsološs. Gruzijas kaŗa laikā Rietumi būtībā nedarīja neko, lai novērstu neatkarīgas valsts sastāvdaļas okupāciju. Toreizējais Francijas prezidents gan devās uz Maskavu un parakstīja līgumu par Krievijas kaŗaspēka atgriešanos iepriekšējās pozicijās, taču Kremļa valdnieki pat pašu parakstītu dokumentu  ignorēja. Šoreiz ASV prezidents Obama brīdināja, ka tad, ja „elementi” Ukrainā „pārkāps līniju”,  būšot „sekas”.  Jādomā, Kremlī nevienam nav paslīdējis gaŗām tas, ka līdzīgu solījumu B. Obama  pauda arī sakarā ar ķīmiskiem ieročiem Sīrijā, bet, kad Sīrijas spēki tos izmantoja pret civīliedzīvotājiem, nekāda barga rīcība nesekoja. Turklāt  Sīrija tomēr nav ar kodolieročiem apbruņotā Krievija. Pat karstasinīgākie amerikāņi diez vai visļaunākajos murgos iedomātos par kaŗa uzsākšanu.

Tāpēc atliek vienīgi cerē uz civīliedzīvotājiem, visvairāk domājot par Eiropas Savienību. Atcerēsimies, ka protesti Kijevā sākās pēc tam, kad V. Janukovičs pēkšņi nolēma neparakstīt asociācijas līgumu ar ES, tā izvēloties  pilnveidot attiecības ar Krieviju, jo Putins savam līdzgaitniekam piedāvāja milzīgu aizdevumu, kā arī izdevīgākas dabasgāzes cenas. Taču  minētais aizdevums jaunajai valdībai diez vai būs pieejams, un iepriekšējās valdības atstātais  caurums būs jāaizpilda citiem. Steiga ir liela. Ukrainas valsts kase esot iztukšota tik tālu, ka  naudas atliek tikai viena mēneša vajadzībām. Palīdzību ir solījušas Amerikas Savienotās Valstis, Lielbritanija un citas valstis, daudzviet ir iesaldēti V. Janukoviča un viņa līdzgaitnieku aktīvi. Savukārt  ES,  Pasaules bankas un Starptautiskā Valūtas fonda nauda  tomēr nav saņemama bez noteikumiem. Arī asociācijas līgums ar ES no Ukrainas prasītu milzīgas reformas, kas, iespējams, jaunajai valdībai vismaz patlaban nav pa spēkam, vēl jo vairāk tāpēc, ka nekur nav pazuduši Ukrainas tautsaimniecību  kontrolējošie oligarchi.

Ko lai saka? Turēsim īkšķi par Ukrainu. Maijā ir paredzētas prezidenta vēlēšanas, ļoti iespējams, ka notiks arī  ārkārtas parlamenta vēlēšanas. Cerēsim visi, ka ukraiņi pratīs ievēlēt pirmo personu un arī parlamentu, kas tieksies demokratijas un ne cara Vladimira iedibinātās „varas vertikāles” virzienā. Ukrainai nav jābūt nabadzīgai valstij, tā ir pasaules ceturtā lielākā ieroču eksportētājvalsts aiz ASV, Krievijas un Ķīnas. Ukrainā ir visas iespējas attīstīt ļoti turīgu lauksaimniecības sektoru. Vajadzīga būs tikai  tautas un tās ievēlēto pārstāvju griba. Tas nav maz, un Ukrainas gadījumā tas  pat ir ļoti daudz prasīts. Turēsim īkšķus!