Ainava pirms Eiroparlamenta un Prezidenta vēlēšanām
Sallija Benfelde    26.02.2019

 

 

Vieni nomierinājušies un strādā, cenšoties saprast, ka likumdevēja un valdības darbā nepietiek tikai ar skaļiem lozungiem un vispārējas laimības zemes gribēšanu, otri vienkārši strādā. Trešie grasās laisties lapās no Latvijas, izmantojot Eiroparlamenta vēlēšanas un tā deputāta imunitāti, ja izdosies tikt pie mandāta. Un vēl kāds par premjeru nav kļuvis, partijas biedŗa karti zaudējis, bet Saeimas deputāta mandātu nav nolicis un izmisīgi cenšas saglabāt savu skandalozo slavu. Tāda izskatās Latvijas polītiskā ainava pēc valdības apstiprināšanas un pirms Eiroparlamenta un Valsts prezidenta vēlēšanām, ja uz to raugās, īpaši neiedziļinoties.

 

Ja paraugās vērīgāk, tad ainava kļūst spilgtāka un vienlaikus brīžiem arī mazliet biedējoša. 

 

Piemēram, Saeimā daļa deputātu nav pamanījuši, ka grozījumi interešu konflikta novēršanas likumā, kuriem noslēdzies priekšlikumu iesniegšanas termiņš pirms otrā lasījuma, ir paredzēts, ka turpmāk amatpersonu deklarācijas būtu pieejamas tikai par pēdējiem pieciem gadiem. Šīs idejas aizstāvji apgalvo, ka to prasa Eiropas Savienības datu aizsardzības regula. Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) deputāts Viktors Valainis saka, ka „šobrīd šī sistēma, kurā joprojām uzrādās tajā skaitā mirušas amatpersonas, nav nekādā veidā savietojama ar kaut kādiem personas datu aizsardzības principiem”. Savukārt Datu valsts inspekcijas pārstāve skaidro – datu regula kārtējo reizi pieminēta nevietā, jo tā attiecas uz fiziskām personām, kas neieņem valsts amatus. Atliek vien gaidīt, vai idejas autoriem izdosies vai neizdosies amatpersonu deklarācijām pārklāt noslēpumainības plīvuru.

 

Valdībā šobrīd ir ministre, kas runā sabiedrisko attiecību speciālistu iemācītos tekstus un joprojām skandina par papildu financējuma atrašanu (par spīti tam, ka ir skaidrs – šī gada budžets būs knaps un nekādus papildu miljonus atrast nevarēs), un tā ir labklājības ministre Ramona Petraviča (KPV LV). Joprojām izskatās, ka viņa ir Kariņa valdības vājākais posms, bet Petraviča apgalvo, ka „uzbrukumi” viņai ir tāpēc, ka viņa ir sieviete. To, ka valdībā ir vēl trīs ministres sievietes un divām no viņām – izglītības un veselības ministrēm – darāmo darbu nasta ir ļoti nopietna un smaga, Petraviča neliekas manām. Protams, valdības darbu parasti vērtē pēc 100 nostrādātajām dienām, un budžets noteikti būs viens no rādītājiem, cik darīt spējīga ir šī valdība. Tomēr vismaz pagaidām neizskatās, ka labklājības ministre tā īsti saprot, ko nozīmē viņas darbs.

 

Uz šī fona nepārsteidz partiju Eiroparlamenta deputātu kandidātu līderi, ar kuŗu vārdiem jau nākušas klajā gandrīz visas Saeimas partijas. ZZS skaidri zina, kurš būs saraksta pirmais numurs – bijusī finanču ministre, tagad Saeimas deputāte Dana Reizniece-Ozola. Jaunā Vienotība (JV) ir publiskojusi sarakstu, kuŗa līderi ir pašreizējais eirokomisārs Valdis Dombrovskis, Eiroparlamenta deputāte Sandra Kalniete, partijas vadītājs un Saeimas deputāts Arvils Ašeradens, bijušais izglītības ministrs un Eiroparlamenta deputāts Kārlis Šadurskis un Eiroparlamenta deputāte Inese Vaidere. Attīstībai /Par! (AP) – polītologs un Latvijas Universitātes profesors Ivars Ījabs, ekonomikas eksperte Baiba Rubesa, kiberdrošības polītikas eksperte Ieva Ilvesa. Savukārt Nacionālās apvienības (NA) sarakstā pirmais ir Eiroparlamenta deputāts Roberts Zīle, kultūras ministre Dace Melbārde un žurnālists Ansis Pūpols. Jaunā konservatīvā partija (JKP) savu sarakstu vēl nav publiskojusi, tāpat kā to vēl nav izdarījusi KPV LV. 

 

Savā ziņā pārsteigumu sagādājusi Saskaņa, lai gan jāteic, ka jau labu laiku tika gaidīts, ka Ušakovs kaut kā mēģinās glābties no iespējas, ka pret viņu tiek sākts kriminālprocess, vai arī viņš tiks atlaists no Rīgas domes valdes priekšsēža amata. Proti, pirmdienas, 25. februāŗa, pēcpusdienā Nils Ušakovs un arī viņa bijušais vietnieks, kuŗš demisionēja, kad sākās izmeklēšana saistībā ar Rīgas Satiksmi un domes deputāts Andris Ameriks paziņoja, ka kandidēs Eiroparlamenta vēlēšanās. Līdz šim Saskaņas saraksta pirmais kandidāts bija 13. Saeimas deputāts Vjačeslavs Dombrovskis. Vai Ušakovs un Ameriks kandidēs no viena saraksta, vēl nav zināms (Ameriks ir paša izveidotās partijas „Gods kalpot Rīgai” (GKR) priekšsēdis). Kā zināms, Eiroparlamenta deputāta imūnitāti atcelt nav tik vienkārši, tas ir visai garš un sarežģīts process, to pieņem Parlamenta komiteja pēc Eiroparlamenta priekšsēža pieprasījuma. Jebkuŗā gadījumā ir gandrīz droši, ka Ušakova atbalstītāji viņu ievēlēs Eiroparlamentā. Bažīties liek arī jau izskanējušās runas par to, ka Ušakova vietā domi varētu vadīt Baiba Rozentāle – domes deputāte no Saskaņas. Rozentāles polītiskajai un darba karjērai līdzi nāk skandalu ēna, bet tas ir atsevišķs un gaŗš stāsts.

 

Jebkuŗā gadījumā, runājot par Eiroparlamenta vēlēšanām, jāpiekrīt ārlietu ministra Edgara Rinkēviča nesen intervijā sacītajam: „Jautājums – kuŗš spēs mobilizēt vēlētāju? Tie, kas grib sagraut Eiropas Savienību – populisti, radikāļi, labējie, kreisie, vienalga, saucam, kā gribam, – vai tomēr tie, kuŗi dara visu, lai saglabātu labās lietas un labotu problēmas? Dalības līmenim būs nozīme, un mobilizācijas līmenim būs nozīme.”

 

Ir skaidrs, ka Ušakovs darīs visu, kas iespējams, un vēl vairāk, lai mobilizētu savus vēlētājus. Vēlēšanas ir 25. maijā, daudzi latvieši rušināsies savos dārziņos vai izmantos sestdienu atpūtai pie dabas, un tas viņiem liksies daudz svarīgāk par vēlēšanām. Eiroparlamenta vēlēšanās parasti Latvijā (arī Eiropā) nepiedalās daudz vēlētāju, un var gadīties, ka nemaz nevajadzēs daudz balsu, lai ievēlētu, piemēram, Ušakovu un vēl kādus no Saskaņas saraksta. 

 

Tomēr bažas rada ne tikai Saskaņa”. NA saraksta pirmais numurs Roberts Zīle ir pavēstījis, ka ir jāatsakās no „vecās Eiropas vērtībām” un NA arī piekrīt, ka viņi būs konservātīvi un no vecās Eiropas idejām jāatsakās. Ko tas nozīmē? Var noprast, ka runa varbūt ir par birokratiju un tamlīdzīgām lietām, tomēr diez vai birokrātija ir saucama par vērtību vai ideju? Tradicionāli par Eiropas vērtībām tiek uzskatīta demokrātija un cilvēktiesības, līdztiesība, kas sevī ietver gan vārda brīvību, gan, piemēram, cilvēku brīvu pārvietošanos. Kā zināms, līdztiesība nenozīmē kādas grupas īpašās tiesības vai pārākumu. Vai būt konservatīvam vai nacionāli konservatīvam nozīmē atteikties no demokratijas un cilvēktiesībām? Starp citu – Putins arī runā par „vecās Eiropas vērtībām”, kuŗas esot sliktas, izvirušas un nepareizas. Tas kopumā velk uz t. s. Višegradas valstu pusi – proti, Polija, Ungārija, Čechija un Slovākija, kuŗām ir visai dažāda attieksme pret Krieviju, tās vadoni Putinu un kuŗas mēdz visai savdabīgi skaidrot jēdzienus „vārda brīvība”, „demokratija” un „cilvēktiesības”. Tas rada bažas, ka arī Latvija var sākt soļot autoritārisma virzienā. Sabiedrībā tādas noskaņas uzvirmo ik pa brīdim un, kā zināms, kreisie un labējie radikāļi būtībā īpaši neatšķiras, ja nu vienīgi reizēm ar tautību.

 

Katrā ziņā Robertam Zīlem un NA būtu jānāk klajā ar skaidru un saprotamu vēstījumu, ko nozīmē atteikšanās no vecās Eiropas idejām jeb vērtībām. Vēl jo vairāk tādēļ, ka kā valsts prezidenta kandidāts līdz šim ir izskanējis (kaut arī pagaidām tas nav oficiāli) tikai Eiropas Savienības Tiesas tiesneša Egila Levita vārds. Neapšaubāmi, profesionāls jurists, Latvijas patriots un cilvēks, kuŗam piemīt gan profesionālās, gan cilvēciskās īpašības, kuŗas partijas jau minējušas kā nepieciešamas, lai kandidētu uz Valsts prezidenta amatu un par to arī kļūtu. Egilam Levitam nenoliedzami ir arī liels sabiedrības atbalsts. Kaut arī par to balsos Saeima, balsojums šoreiz būs atklāts un pilnībā nerēķināties ar sabiedrības viedokli laikam partijas tik vienkārši vis nevarēs. Bažas rada tas, ka pēdējos gados Levits savos uzskatos acīmredzami ir nacionāli konservātīvs. Kā tas var summēties ar NA un arī ar JKP nacionāli konservatīvo nostāju? Un galu galā, ko īsti reālajā polītikā nozīmē šo partiju un iespējamā Valsts prezidenta nacionālo konservatīvā nostāja? Pašizolāciju? Demokratijas ierobežojumus?

 

Cerams, ka šīm bažām nav nopietna pamata. Un ainavu starp divām vēlēšanām neapšaubāmi papildina pavasarīgi jautrs noskaņojums, vērojot bijušā „tribūna” un pasaules gala plānotāja Alda Gobzema rosīšanos, solot veidot jaunu partiju. Protams, partiju viņam droši vien izdosies izveidot un Saeimā arī droši vien ik pa brīdim atskanēs viņa skaļie brēcieni par slikto pasauli un saulvežu grūto dzīvi. Bet tas jau vairs nevienu neuztrauc, jo valsts budžets, Eiroparlamenta vēlēšanas un Valsts prezidents sabiedrību tomēr interesē vairāk par sliktiem kumēdiņiem.