100 dienas
Kārlis Streips    24.05.2016

 

20. maijā Latvijas Ministru prezidenta Māŗa Kučinska vadītais Ministru kabinets skaitīja  100 dienas kopš tā apstiprināšanas. Polītikā tradicionāli pirmās 100 dienas tiek uzskatītas par tādu kā  “medusmēnesi,” kuŗa laikā nepieklājas kādu kritizēt. Tikai ne Latvijā! Piemēram, Latvijas allaž neapmierinātie ģimenes ārsti jau kādu laiku prasa Ministru prezidenta  demisiju, jo veselības aprūpes problēmas joprojām ir smagas un neatrisinātas. 

 

Mūsu valsts Ministru kabinets jau gan neko dikti nav mainījies ‒ pāris ministru pārbīdes, ekonomikas ministrei Danai Reizniecei-Ozolai pārtopot par finanču ministri, finanču ministram Jānim Reiram pārņemot labklājības ministra amatu, klāt nākuši ekonomikas ministrs Arvils Ašeradens un izglītības ministrs Kārlis Šadurskis, lai gan viņš Izglītības ministriju vadīja no 2002. gada novembŗa līdz 2004. gada martam, kad krita Einara Repšes valdība. Toreiz K. Šadurskis iemantoja palamu “melnais Kārlis,” jo viņš centās reformēt mūsu valsts tā dēvētās krievu skolas.

 

Pirmajās simt dienās M. Kučinska kabinets šo to ir paveicis gan. Pirmkārt, pirmoreiz mūslaiku Latvijas vēsturē viņš noraidīja atsevišķu ministriju priekšlikumus valdības rīcības deklarācijai, bilstot, ka bieži vien tajos izlasāmas tikai deklarātīvas frazes, turklāt bez skaidrojuma, kad attiecīgais projekts būtu pabeidzams, cik tas varētu maksāt un kur tam visam dabūs financējumu. Ministriem un ministrijām nācās priekšlikumus pamatīgi pārstrādāt, un tā rezultātā rīcības plāna apstiprināšana aizkavējās līdz pat aprīļa beigām. Toties tagad šai dokumentā  nudien ir norādīti konkrēti mērķi, tie sadalīti piecās  prioritātēs (veselības aprūpe, izglītība, tautsaimniecība, valsts drošība, nacionālā identitāte (tā joprojām ir  miglā tīta, jo identitāte taču katram cilvēkam ir savējā, atrast vienu kopsaucēju būtu gana sarežģīti). Katrā prioritātē minēti mērķi, norādīts grafiks to sasniegšanai (piemēram, “līdz 2018. gada beigām īstenojami Eiropas struktūrālo un investīciju fondu projekti vismaz 2,4 miljardu eiro apmērā”), kā arī nepieciešamais financējums.

 

Otrs panākums  ‒  jaunā finanču ministre,  darbu uzsākot,  pasūtīja visu ministriju un to pakļautības resoru budžetu pārbaudi, tā rezultātā D. Reizniece-Ozola paziņoja, ka „atrasti” papildu 50 miljoni eiro. Līdz šim valdība vēl nav lēmusi, ko ar tiem iesākt, bet šāda veida audits arī veikts pirmo reizi, un ir ļoti labi, ka tas tika izdarīts.

 

100 dienām tuvojoties, Valsts kanceleja izpalīdzīgā kārtā sagatavoja attiecīgā laika posmā padarīto darbu sarakstu, ar to lasītāji var iepazīties Ministru kabineta mājaslapā (www.mk.gov.lv). Minēšu dažus no galvenajiem sasniegumiem.

 

Aizsardzības jomā minētajā laika posmā iegūtas septiņas jaunas bruņutransportieru vienības. Pirmajiem pieciem bruņutransportieriem arī doti vārdi: Glābējs, Pērkons, Vairogs, Virsaitis un Zobens. Vēl ministrija ir aktīvi gatavojusies NATO galotņu apspriedei (samitam) Varšavā jūlija sākumā, kur saruna būs par papildu spēku izvietošanu Baltijas valstīs un Austrumeiropā kā atbildi uz Krievijas agresiju šajos platuma grados.

 

Ārlietu ministrijas sasniegumu sarakstā minēts tas, ka pirms pāris nedēļām Latvija oficiāli saņēma ielūgumu iestāties Ekonomiskās sadarbības un attīstības organizācijā (OECD). Protams, tas ir process, kas sākās jau  pirms pašreizējā valdība stājās amatā, taču tas nudien ir sasniegums, jo patlaban OECD ir tikai 34 dalībvalstis, un šo organizāciju uzskata par pasaules attīstītāko valstu klubiņu. Protams, var jautāt, kā gan Latvija attīstības ziņā var sevi salīdzināt, piemēram, ar ASV vai Vāciju, bet acīmredzot pati organizācija uzskata, ka mūsu valsts tai ir gatava. Līgumu paredzēts parakstīt 2. jūnijā.

 

Iekšlietu ministrijas ziņojumā minēts, ka Latvija uz Grieķiju ir nosūtījusi piecus elektroģeneratorus, 2000 segas un 1000 dvieļus, ko izmantos turienes esošās bēgļu nometnēs. Šīs preces nāk no Latvijas materiālajām rezervēm. Grūti spriest, kāpēc tur glabājās 1000 dvieļi, bet tā nu tas ir. Protams, Iekšlietu ministrija arī ir atbildīga par bēgļu uzņemšanu mūsu valstī. Atgādināšu, ka Latvija ir solījusi uzņemt 577 bēgļus, pagaidām to ir tikai 23. Vēstīts, ka bēgļi aktīvi mācās latviešu valoda, vēlas integrēties mūsu valstī. Izglītības ministrija lēsusi,  ka 2017. skolas gada sākumā varētu būt vairāk nekā 100 nepilngadīgi bēgļi, kuŗiem būs jāatrod vieta Latvijas skolu sistēmā.

 

Veselības ministriju kontrolē  hiperaktīvais Guntis Belēvičs, viņa vadībā valdības pirmajās 100 dienās ministrija izstrādājusi jaunus noteikumus par tā dēvēto transtaukskābju saturu pārtikā, ka arī jaunus un daudz stingrākus noteikumus par elektroniskām cigaretēm. Cita starpā paredzēts aizliegums smēķēt grūtnieču tuvumā, tā radot jautājumu, vai tiešām grūtnieci var atpazīt jebkurā gadījumā. Taču, protams, pīpēšana nav laba lieta, labi, ka ministrija par to domā. Tomēr, kā jau minēju, veselības aprūpes jomā problēmas joprojām ļoti lielas. Nesen kādā intervijā kādreizējā veselības ministre Ingrīda Circene teica, ka ministrijas budžets būtu jādubulto,  pirms  sākt runāt par īstiem uzlabojumiem. Lieki teikt, tas nav īpaši reāli.

 

Kultūras ministrijas paspārnē tapis atsevišķs budžets nevalstisko organizāciju atbalstam, kopumā 400 tūkstoši eiro lielākiem un mazākiem projektiem. NVO sektors mūsu valstī sen ir nīkuļojis, te varētu būt stimuls plašākām aktīvitātēm, un tas būtu tikai un vienīgi apsveicami.

 

Izglītības ministrija atradusi financējumu, lai garantētu, ka skolotāji saņem ne mazāk par 680 eiro mēnesī, tā arī solījusi līdz 2018. gadam izstrādāt konceptuālu skolu reformu modeli, tostarp  domājot par skolu skaita optimizēšanu. Latvijā ir daudz skolu, kuŗās mācās ļoti maz skolēnu, ir skolas, kuŗās 7., 8. un 9. klašu skolēni mācās vienkopus. Lieki teikt, tas nav pats labākais variants, taču mazo skolu likvidācija, kas jau rit pilnā sparā, ir  problēmatiska tādā nozīmē, ka vienas skolas slēgšana nozīmē, ka tuvumā dzīvojošiem bērniem ir jāmēro gaŗāks ceļš uz citu skolu, un daudzviet Latvijā ar ceļu stāvokli un sabiedrisko transportu tā ir kā ir.

 

Pats Māris Kučinskis ir teicis, ka premjērministra amats izrādījies pārsteidzoši grūts esam: “Man šķita, ka man apkārt ir uzaugusi čaula. To sasita lupatās. Man šķita, ka būs vieglāk. Man šķita, teiksim, tu kaut ko norunā, un tas tā arī notiek. Bet, lai notiktu, jārunā trīsreiz un vēl jākontrolē.” To var saprast. Koalicijā bez premjērministra pārstāvētās Latvijas Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) ir arī allaž savu ceļu ejošā Nacionālā Apvienība, kā arī Vienotība, kuŗas reitings ir ļoti zems un kuŗai tāpēc arī savi mērķi varētu likties svarīgāki par valsts mērķiem. 

 

Taču turēsim  īkšķus, ka Kučinska valdība būs veiksmīga. Latvijai 26 gadu laikā kopš neatkarības atjaunošanas bijušas 20 valdības ‒ tas ir daudz. Nākamās Saeimas vēlēšanas būs 2018. gadā, bet nākamgad būs pašvaldību vēlēšanas, un polītiķiem var rasties liela nieze izrādīties veidā, kas nebūt neatbilst valsts kopējām interesēm.