Zviedrijas valdība sumina Baltijas valstis
   25.08.2011

Zviedrijas valdība izsludinājusi 2011. gadu par „Baltiešu gadu” un ievadījusi to kā astoņdesmito t. s. Pirmdienas mītiņu Normalmes laukumā.

Tai pašā vietā norisinājušās visas agrākās 79 sanākšanas vai mītiņi katru pirmdienu plkst. 12  kopš 1990. gada 19. marta līdz 1991. gada 16. septembrim. Toreiz to visu organizēja četri Moderātu (Pilsoņu) partijas biedri polītiskai baltiešu cīņai pret Padomju Savienību Baltijas valstīs. Mums, trimdas saimei, šie mītiņi bija ļoti nozīmīgi, palikuši visiem labā atmiņā, un mēs esam gandarīti par šīs tradicijas atceri.

Šogad pirmdien, 15. augustā, bezsaules debesīs plīvoja visu triju Baltijas valstu lielie karogi līdzās Zviedrijas karogam. Latviešu koristi tautastērpos drūzmējās ap pāris veciem pazīstamiem plakātiem ar saukļiem „Mēs atbalstām baltiešus”, un daudz dažāda vecuma ļaužu ar igauņu un latviešu karodziņiem rokās atdzīvināja  varen pelēko dienu. Lietussargiem bruņojušies cilvēki blīvējās ap iežogoto viesu laukumu ar runātāju podiju vidū. (Vakarā TV raidījumā minēja vairāk par tūkstoti.) Visi reizē bariņā ieradās aicinātie viesi: triju valstu Ministru prezidenti ar pavadoņiem un vēstniekiem, Zviedrijas valdības un Stokholmas pilsētas vadošās personas. Viss bija augstā stilā, korrekti, zviedriskā vienkāršībā. Publika pieklājīgi aplaudēja.

Zvana vietā spēji atskanēja radio raidītās ziņas par 1991. gada 13. janvāŗa drāmatisko uzbrukumu Viļņā,  un tas vienā mirklī vismaz mani pārcēla 20 gadus atpakaļ. Kad pēc nedaudzām minūtēm podijā uznāca Zviedrijas premjērministrs Fredriks Reinfelts (Fredrik Reinfeldt), atklāja mītiņu un apsveica savus kollēgas no Baltijas valstīm un visus sanākušos, man bija grūti pārslēgties uz tagadni. Reinfelts apsveica Baltijas valstis par sasniegumiem šajos 20 gados, apliecinot Zviedrijas valdības cieņu un solidāritāti. Runāja par tajās pārdzīvojamām grūtībām, ko Zviedrija, būdama kaimiņvalsts, ir redzējusi un mēģinājusi visādi palīdzēt. Premjērs pauda cerību, ka turpmāk sadarbība vēl vairāk paplašināsies un padziļināsies visās jomās. Taču viņš pieminēja arī vēsturiski īpato Zviedrijas valdības nostāju attieksmē pret Baltijas valstīm pirms 70 gadiem, kad Zviedrija bija pirmā valsts Eiropā, kuŗas valdība atzina par likumīgu Baltijas valstu aneksiju 1940. gada vasarā, slēdzot visas trīs sūtniecības. Ar šo valdības lēmumu bija jārēķinās visām turpmākām valdībām, kaut arī tāpēc brīžiem tām nācies risināt ļoti sarežģītus diplomātiskus uzdevumus.

Lai konkrēti raksturotu toreizējo polītisko nostāju pret baltiešiem, Reinfelts parādīja pag. gs. 80. gados izdotu skolas vēstures grāmatu, kuŗā par Baltijas vēsturi un patstāvīgām  Baltijas valstīm maz kas bija minēts. Dzirdot to, sapratu, ka šīsdienas mītiņu Reinfelts izmanto, lai paustu valdības vēlēšanos publiski atzīt vēsturisko lēmumu par kļūmi un tai pārvilkt aizmiršanas plīvuru ikdienas dzīvošanā. Diemžēl vēsture atsedz plīvurus. Taču mums, kas vadījām savas dienas šeit tieši tanī pusgadsimtā, bija jālaiž bērni skolās ar tādām grāmatām. Bērni gan izauga, jo mājās un savā sabiedrībā mēs viņus piebarojām  ar „savu pārtiku”.

Pēc premjēra F. Reinfelta ievadrunas Stokholmas latviešu koris nodziedāja pāris tautasdziesmu, sākot ar „Dzeguze kūkoja”. Sekoja Latvijas Ministru prezidenta V. Dombrovska piecu minūšu pateicības vārdi angļu valodā. Lietuvu pārstāvēja  premjērs A. Kubiļus, dzejnieks A. Vinokurs ar trim patētiskiem dzejoļiem un lietuviešu profesionālās deju grupas priekšnesums. Igaunijas premjērs Andruss Ansips uzrunu teica zviedriski, uzsveŗot, ka Zviedrija devusi patvērumu ļoti daudziem igauņu polītiķiem. Arī tagadējais Igaunijas prezidents T. H. Ilvess dzimis un audzis Zviedrijā. Viņaprāt – bez ārpasaules palīdzības nebūtu bijusi iespējama patstāvīga Igaunija.

Ļaužu drūzma pēkšņi sakustējās un laukumu pārskanēja spēcīgi aplausi, kad it kā no mūsu vidus cits pēc cita iznira  TRĪS LIELIE – Gunārs, Hokans un Pēters! Pirmdienas mītiņu ierosinātāji, celmlauži un organizātori. Gunārs Hēkmarks (Hőkmark) izskatījās tikpat jauneklīgs un aizrautīgs, sakot, ka viņa dzīves vislielākais līdzšinējais pārdzīvojums gūts 1991. gada 13. janvāŗa diennaktī un sekojošā 14. janvāŗa Pirmdienas mītiņā Normalmes laukumā, šeit, kur bijuši gandrīz 15 000 dalībnieku. Hokans Holmbergs (Håkan Holmberg) un igaunis Pēteris Lukseps (Peeter Luksep) arī ārēji nebija daudz pārmainījušies, un viņu sacītie vārdi nāca no sirds: „Cīņa nav galā – turieties!” Ceturtais viņu kvartetā – Andress Kings (Küng) – žurnālists, autors vairākām polītiska satura grāmatām par Baltijas jautājumu un izcils sapulču runātājs – jau kopš 2002. gada ir aizsaulē. Jāpiebilst, ka latviešu trimdas saime šiem četriem mūsu labvēļiem un talciniekiem  pateicību ir izteikusi jau 1998. gadā, kad trimdas organizācijas gādāja, lai viņi visi Latvijas valsts 80. gadadienā, ko svinēja Koncertmājā šeit, saņemtu virsnieka pakāpes Triju Zvaigžņu ordeņus.

Astoņdesmitajam Pirmdienas mītiņam punktu pielika jaunā paaudze: Igauņu skolas ansamblītis braši nodziedāja pāris dziesmiņu, kam jautri pievienojās arī igauņi publikā.

Protams, preses un citu plašsaziņas līdzekļu pārstāvji darīja savu, un otrā dienā pēc mītiņa lielajās avīzēs bija lappusi vai puslapu gaŗi raksti ar fotoattēliem. Baltijas valstis patlaban ir uzmanības centrā un būs tur vēl visu rudeni. 27. augustā izziņota „Cilvēku brīvības ķēde”(Baltijas ceļa atcerei) līdz Bervaldeshallei ar tradicionālo Baltijas koncertu un izstādi. Septembrī Stokholmas lēņa pārvalde aicinot uz plašu trimdas baltiešu sabiedrisko darbinieku tikšanos Tesinas pils dārzā Vecpilsētā, bet tumšajos rudens mēnešos plānots seminārs universitātē par tematu „Baltijas jūra – ekonomiskās augšupejas centrs”.

Tad nu pošamies un darām,  ko varam, lai populārizētu savu valsti šai zemē! Nu nav jāklauvē pie aizslēgtām durvīm – mēs tiekam aicināti!

V. Lasmane