Vizīte pandēmijas ēnā
Juris Lorencs    06.10.2020

 

 

Šī gada 29. un 30. septembrī Rīgā oficiālā vizītē uzturējās Francijas republikas prezidents Emanuels Makrons un viņa kundze Brižita. Bet vispirms mazliet vēstures. Latvijas un Francijas attiecības varētu raksturot kā divu visai atšķirīgu cilvēku draudzību. Rīgu no Parīzes šķir 1700 kilometru. Mūsu ceļi vēstures līkločos tikpat kā nav krustojušies, Latvijā ir maz franču valodas pratēju. Un tomēr tieši Francijas prezidenta Aleksandra Milerāna un šīs valsts ārlietu ministra Aristīda Briāna atbalsts bija viens no izšķirošajiem faktoriem, kuŗu dēļ jaunā valsts Latvijas tika atzīta de iure. Tas notika 1921. gada 26. janvārī Sabiedroto valstu konferencē Parīzē. Francijas prezidents Fransuā Miterāns bija pirmais rietumvalstu vadītājs, kuŗš pēc neatkarības atjaunošanās ieradās Latvijā valsts vizītē 1992. gada maijā. Te būtu vietā pieminēt Latvijas un Vācijas attiecības. Nav citas valsts un tautas Rietumeiropā, kas tik ļoti kā Vācija un vācieši vēstures gaitā būtu ietekmējuši latviešu tautas un Latvijas likteni. Un tomēr Vācijas kanclers Helmūts Kols savas ilgās valdīšanas gados tā arī neatrada laiku, lai ierastos Latvijā oficiālā vizītē. Vienīgā reize, kad viņš apmeklēja mūsu zemi, bija 1998. gada janvārī notikusī Baltijas jūras padomes dalībvalstu vadītāju apspriede Rīgā. Runā, ka šīs Kola vizītes “augstākais punkts’’ bijusi iespēja sastapt Krievijas premjerministru Viktoru Černomirdinu. Interesantas parallēles ar šodienu. Pirms vizītes Rīgā Makrons uzturējās Lietuvā, kur Viļņā tikās ar Baltkrievijas opozīcijas līderi Svetlanu Tichanovsku. Tieši šis notikums un tam sekojošais Makrona paziņojums, ka viņš esot “gatavs uzņemties starpniecību, lai palīdzētu atrisināt Baltkrievijas polītisko krizi”, nokļuva pasaules mediju uzmanības centrā.

 

14. septembrī, divas nedēļas pirms Francijas prezidenta vizītes Latvijā notika telefona saruna starp Makronu un Krievijas prezidentu Putinu. Kā vēsta labi informēti avoti, Putins šajā sarunā esot izteicies, ka “lietā par Navaļnija saindēšanu jāizmeklē arī Latvijas “pēdas.” Putins nekad neko nedara nejauši. Ar šo “indēšanas stāstu” viņš vēlējās sagandēt gaidāmās Makrona vizītes gaisotni. Par laimi, Putinam tas neizdevās. Bet kāds bija Makrona vizītes iemesls? Formāli- nekāds. Vienīgais oficiālais dokuments, kas tika parakstīts Makrona turnejas laikā- Francijas prezidenta, Latvijas Ministru prezidenta un Lietuvas prezidenta kopīgais “Paziņojums par demokratijas aizsardzību”. Francijas vēstniece Latvijā Aurēlija Ruajē- Gunēna šo Makrona vizīti nodēvēja par “draudzības žestu”. Bet tas ir īpašs žests, ko nevajadzētu novērtēt par zemu. Pēc Lielbritanijas izstāšanās no Eiropas savienības Francija patlaban ir pats tuvākais Latvijas sabiedrotais. Jo tā ir vienīgā ar kodolieročiem bruņotā lielvalsts, kas atrodas gan NATO, gan ES. Mums pat ir viena nauda- eiro. Francija ir ANO Drošības padomes pastāvīgā locekle ar veto tiesībām. Pēc Vācijas kancleres Angelas Merkeles aiziešanas no varas koridoriem (bet šis brīdis vairs nav aiz kalniem) tieši Makrons, iespējams, kļūs par ietekmīgāko apvienotās Eiropas polītiķi. Vismaz viņš pats sevi šajā lomā jau saredz.

 

Pati vizīte norisinās pandēmijas ēnā, tā dēvētajā “protokola burbulī”. Abu pušu pārstāvji nesarokojās, valkāja sejas maskas, delegācijas pārvietojas nošķirti. Emanuels Makrons tikās ar Valsts prezidentu Egilu Levitu un Ministru prezidentu Krišjāni Kariņu. Sarunu tēmas- reģiona drošības jautājumi, attiecības ar Krieviju, Ukrainu un Baltkrieviju, ES nākotne. Makrons apmeklēja Okupācijas mūzeju, pastaigājās pa Vecrīgu un nolika ziedus pie Brīvības pieminekļa. Abu pušu pasniegtās dāvanas bija simboliskas. Francijas pirmais pāris mūsu prezidentam uzdāvināja vīnu kollekciju, savukārt Makrons un viņa kundze tika pie diviem “Ērenpreiss” velosipēdiem. Diplomātisks signāls par Latvijas apņēmību virzīties uz “zaļo Eiropu”. (Leģendāro Gustava Ērenpreisa velosipēdu fabriku 2010. gadā atjaunoja viņa brāļa mazmazmazdēls Toms Ērenpreiss. Šī uzņēmuma ražotie velosipēdi gan nav īpaši lēti. Elegants roku darbs, kas maksā ap 800 eiro gabalā.)

 

Īpaši gribētos pieminēt Latvijas Nacionālajā bibliotēkā notikušo diskusija par demokratiju digitālajā laikmetā. Tās laikā Makrons izteicās, ka “sociālie tīkli ir kļuvuši ļoti spēcīgi, varbūt mēs par zemu esam novērtējuši to ietekmi uz demokratiskajiem procesiem”. Šī problēma tika pieminēta arī triju valstu līdeŗu parakstītajā “Paziņojumā par demokratijas aizsardzību”. Lūk, viens citāts no tā: “Mums arī jāstiprina noturība pret dezinformāciju. Vēlēšanu kontekstā dezinformācija var mazināt vēlētāju aktīvitāti un uzticību vēlēšanu procesam, kā arī apdraudēt nacionālo un ES institūciju leģitimitāti un sabiedrības uzticību tām”.

 

Vienīgā valsts pasaulē, kas ar savām dezinformācijas aktīvitātēm patlaban mērķtiecīgi apdraud demokratijas Eiropā un ASV, ir Krievija. Arī preses konferencē Rīgā vairākkārt tika locīta Krievijas tēma. Kā izteicās Makrons, tad viens no iemesliem, kādēļ viņš ieradies Lietuvā un Latvijā, ir “vēlme izklāstīt savu redzējumu attiecību veidošanā ar Krieviju un dzirdēt, ko par to domā baltieši”. Viņš uzdeva retorisku jautājumu: “Vai mēs varam izlikties, ka Krievija nepastāv? Nē! Mēs diezgan ilgi domājām, ka tas, kas veido sarunas ar Krieviju, ir NATO. Līdz ar to bijām atstājuši šo jautājumu transatlantisko attiecību ziņā. Tagad mums vairāk jādomā pašiem.” Tas bija nepārprotams mājiens ASV un Trampa virzienā, kuŗa izteikumi par NATO nākotni rada bažas Eiropā un Latvijā. Makrona ieskatā ES būtu jāveido savs drošības un atbruņošanās dialogs ar Krieviju. Vienlaikus viņš apliecināja: “Es saprotu, ka Latvijā šāds dialogs rada bažas. Jūsu valsts ir cietusi no padomju okupācijas, bet ar savu drosmi atguvusi neatkarību. To saku ar lielu cieņu un vēlmi saprast nesenos ievainojumus. Es skaidri un precīzi gribu pateikt, ka šis dialogs nekādā gadījumā neapdraudēs jūsu drošību vai noliegs jūsu vēsturi.” Cerēsim, ka tā arī ir. To, ka pastāv problēmas, kuŗas Eiropa nevar atrisināt viena bez Amerikas un Krievijas, apliecina pašreizējie notikumi Kalnu Karabachā. Nākamajā dienā pēc aizbraukšanas no Rīgas, 1. oktobrī, Makrons, Tramps un Putins sniedza kopīgu paziņojumu. Tajā izteikts “stingrs nosodījums (condemn in the strongest terms) vardarbības eskalācijai, kas patlaban notiek uz saskares līnijas Kalnu Karabachas konflikta zonā”. Un tad pienāca 2. oktobris, ziņa par Trampa saslimšanu ar Covid-19. Amerikas administrācija vismaz pa daļai ir paralizēta. Brīdis, kad mēs Latvijā īpaši skaudri apzināmies, cik ļoti mūsu drošība ir atkarīga no NATO vienotības un ASV spēka. Atliek tikai novēlēt prezidentam Trampam ātrāku izveseļošanos.