Vēl viena Latvijas patriote
Astrīda Jansone    25.07.2017

 

 

Šoreiz mans stāsts par kādu jauku dāmu, kuŗu uz Latviju ir atveduši trimdas bērnubērni. Viņa dzimusi ārpus Latvijas, bet tagad dzīvo un strādā Latvijā, un savus bērnus ģimene audzina Latvijā. Viņu sauc Carolina Vītola, viņa ir Viļa Vītola IV dzīvesbiedre. Mūsu saruna notiek nupat jūlijā, un uz tikšanos Carolina paņēmusi līdzi savā uzņēmumā ražotus produktus – firmas Rūdolfs pudelītes ar ļoti garšīgu dažādu augļu maisījumā kombinētu dzērienu, ko nosaukuši par smūtiju. Un vēl arī bērniem domātu kečupu, kas nosaukts par kečupiņu. Smūtijam labāks vārds par atvasinājumu no amerikāņu smoothy nav atrasts, bet to jau  saprotu tik un tā. 

      

Carolina stāsta: „Esmu dzimusi Venecuēlā netālu no galvaspilsētas Karakasas, mazā pilsētiņā Valencia. Tur dzīvojām, kad biju maziņa, tad  pārcēlāmies uz pašu Karakasu. Ģimenē bijām četri bērni, man ir viens brālis un vēl divas māsas. Vili iepazinu universitātē, abi mācījāmies būvinženieŗu zinātni. Interesanti sagadījās – mēs ar Vili kādu vakaru kopā mācījāmies viņu mājās, un tēvs man atbrauca pakaļ. Viļa tēvs atvēra durvis un pārsteigumā iesaucās: „Es taču tevi pazīstu – mēs mācījāmies vienā kursā!” Vēlāk uzinājāmarī to, ka mana māsa mācījusies architektūru vienā kursā ar Viļa māsu, bet otra Viļa māsa mācījusies kopā ar manu brāli. Pēc tam draudzējāmies ar Vili gadus piecus gadus un tad apprecējāmies.  Tas bija pirms 22 gadiem, un abi mūsu bērni piedzima Venecuēlā.

 

Vilītis 1997. gadā,  Andrea – 2004. gadā. Tad Venecuēlā sākās laiks, kad bija skaidrs – vairs nebūs labi, Čavess pārņēma valdību, mēs sākām saprast, ko nozīmē komūnisms. Daļa mūsu ģimenes jau bija šeit, Latvijā,  un mēs skaidri sapratām, ka no Venecuēlas labāk doties prom. Tas noteikti bija pats tas labākais lēmums, ko varējām pieņemt! Nu pirmais jautājums bija, ko darīt? Nolēmām braukt uz Ameriku, kur arī nodzīvojām četrus gadus. Sākumā bija itin viegli, maiņa nelikās tik milzīga, turklāt mēs abi runājām arī angļu valodā. Viļa tēvs Latvijā jau bija iedzīvojies un stāstīja, ka te ir daudz iespēju, un tā mēs pēc četriem Amerikā pavadītiem gadiem nolēmām pārcelties uz Latviju. Šogad apritējuši divpadsmit gadu, kopš esam te. Nopirkām māju Ķīpsalā netālu no Viļa vecākiem. Mums bija svarīgi būt tuvumā radiem, jo bērni vēl bija mazi un viņiem bija svarīgi būt kopā ar vecvecākiem, ar brālēniem un māsīcām. Vilis ar bērniem vienmēr runāja latviski, bet es ar viņiem runāju spāniski. Tagad viņiem ir trīs valodas – latviešu, angļu un spāņu.

 

Sākumā mazais Vilis gāja Starptautiskajā skolā, vēlāk pārgāja uz latviešu skolu, jo mēs domājām, ka tas ir svarīgi, ja jau mēs dzīvojam Latvijā. Zinājām, ka latviešu skolā viņam būs vairāk draugu, jo starptautiskā skolā ik pa pāris gadiem skolēni mainās un labākie draugi bieži dodas prom. Esmu ļoti priecīga par šo lēmumu, jo tagad bērni vairs nejūtas kā ārzemnieki. Savukārt, ja mēs to maiņu būtu izdarījuši tūlīt pēc pārcelšanās no Amerikas, tā  būtu bijusi pārāk strauja. Dēls skolu ir pabeidzis, bet Andrea vēl turpina iet Rīgas Valsts vācu ģimnazijā. Vilis jau divus gadus mācās mechanisko inženieŗzinātni Anglijas universitātē. Andreai vairāk interesē sociālā komunikācija.

  

Pati palīdzu dzīvesbiedram Vilim viņa uzņēmumā. Sākumā bija tikai  noliktavas, kur cilvēki varēja novietot savas ne vienmēr vajadzīgās mantas, tagad ir pievienojies arī bioloģiskā bērnu ēdiena ražošanas uzņēmums Rūdolfs. Sākumā ar tām noliktavām gāja grūti, jo šeit, Latvijā cilvēki ko tādu nemaz nepazina, mantas glabāja nedošos šķūnīšos, tagad noliktavas ir pilnas. Es mēdzu smiet, ka esmu Vilim bezmaksas sekretāre. Tagad mēs vairāk koncentrējamies uz eksportu.  Bieži braucam uz ārvalstu izstādēm, jo abi pārvaldām vairākas valodas, tur arī izrādām savu produkciju. Pētām tirgus iespējas dažādās zemēs, un jau esam atraduši jaunus tirgus. Eksportējam savas preces uz kādām 15 zemēm, un tas ir veiksmīgi, ievērojot, ka mūsu uzņēmums ir jauns. Eksportēt sākām tikai pirms pāris gadiem, un tagad mūsu klienti ir pat dažās arabu valstīs. Ir brīnišķīgi strādāt darbu, kam tu tici un kas tev pašai patīk! Tad ir lepnums par padarīto. Bija tāds prieks dzirdēt, ka Taivānā, viesnīcā, kur mūsu paziņa apmeties, suvenīru veikala  plauktā redzējis Rūdolfa ievārījumu burciņas.

      

Dzīve Latvijā mums ļoti patīk. Protams tik labi nepatīk laika apstākļi. Sevišķi slikta ir šī vasara, jo vēl arvien jūlijā jāvalkā siltas jakas. Vilim sākumā ļoti nepatika ziemas, viņš necieta aukstumu, bet man gan tās četras sezonas gadā patīk ļoti! Šogad arī man liekas, ka aukstais laiks ir pārāk gaŗš. 

 

Vasarās daudz laika pavadām laukos, kur Viļa vecākiem ir īpašums. 

 

Latvijā, kā man šķiet, cilvēki var justies droši. Un liekas, ka cilvēki, kas dzīvojusi tikai šeit, to neprot novērtēt. Viņi uztraucas, ka nozagta viena mašīna, bet nemaz neapjēdz, kas notiek pasaules lielajās pilsētās. Tā taču ir supersajūta, ka nav ik brīdi jāuztraucas par bērniem –  ka tik kaut kas ļauns nenotiek! Rīgā mums arī patīk tas, ka te viss ir tik tuvu. Bērniem līdz skolai – tikai 15 minūtes,  uz veikalu jāiet ne vairāk kā 15 minūtes. Visur var nokļūt kājām vai ar sabiedrisko transportu.

 

Autobuss, ar kuŗu bērni dodas uz skolu, piestāj tieši pretim mūsu mājai un pie skolas apstājas arī gandrīz tās durvju priekšā. Skolēniem tas ir arī par brīvu. Salīdzinot ar to, kas tagad notiek Venecuēlā, Rīgā dzīve ir īsta miera osta. Man vēl divas māsas un vecāki dzīvo Venecuēlā, par viņiem bieži domāju.  Vecāki domā, ka viņi ir par veciem, lai kaut kur pārceltos, bet mēs esam laimīgi, ka tur vairs nedzīvojam. Sāp sirds, ka Venecuēlā vēl arvien ir arī daudz latviešu ģimeņu, kam nav drosmes vai gribas kaut ko jaunu meklēt. Viņi arī vēl netic, ka te Latvijā daudz kas ir mainījies pēc padomju okupācijas. Mēs jau varētu daudziem palīdzēt, bet ja cilvēks pats negrib neko mainīt...

 

Mani vecāki un citi radiņi vismaz reizi gadā brauc pie mums ciemos. Vecākiem šeit patīk ļoti, ļoti. Izņemot to, ka viņi var te pavadīt tikai vasaras. Kad aicinām Ziemsvētkus pavadīt kopā,  viņi atsaka, ka te ir daudz par aukstu. Un tomēr atceras, ko Latvijas Ziemsvētkos redzēja – sarmu, un tas bija tas brīnišķīgākais skats, ko varu iedomāties. Tā bija auksta, bet arī ļoti skaista ziema. Mamma tomēr apgalvo, ka turpmāk brauks pie mums ciemos tikai vasarā. Šovasar viņi nebrauks ciemos, bet nākamvasar, kad Andrea beigs skolu, plāno ierasties. Varbūt atbrauks arī māsas, jo visiem radiem, kas te ir bijuši, Latvijā ļoti patīk. Viņi redz, ka gadu no gada kaut kas uzlabojas, zeme kļūst arvien skaistāka. 

 

Mēs ar Vili neesam bijuši Venecuēlā tieši 12 gadus.”

 

Mana saruna ar Carolinu ir galā, un es bezgala priecājos, ka man pašai bijusi izdevība tuvāk iepazīt un jums pastāstīt par jauku sievieti, kas no pasaules otras malas te nonākusi līdz ar vienu latviešu trimdas bērnubērnu, kuŗai te patīk un kuŗa ir laimīga, ka var dzīvot Latvijā, ka var arī savus bērnus te audzināt. Nedaudz gados viņa ir iemācījusies latviešu valodu un kļuvusi par patiesu Latvijas patrioti.