Vai paši vēlamies un varam?
Ligita Kovtuna    25.04.2017

 

Nav tā, ka latviešu savstarpējās saziņas un vispār plašsaziņas līdzekļu latviešu valodā liktenis būtu pamests novārtā. Lūk, jau 12. aprīlī Ārlietu ministrijā Speciālo uzdevumu ministra Ata Sjanīša vadībā notika īpaša sēde, kuŗā, vērtējot pētījuma „Atgriešanās Latvijā” rezultātus, tika spriests arī par mediju pieejamību t. s. diasporai, vai, teiksim vienkārši, ‒ latviešiem ārzemēs. Plānotas diskusijas un semināri, kā tautai iemācīt avīžu „lasītprasmi”, Sabiedrības integrācijas fondā viens aiz otra notiek konkursi, kuŗu mērķis ir financiāli atbalstīt kā Latvijas medijus, tā arī ārzemju latviešu preses izdevumus, lai tie varētu nodrošināt kvalitātīvas informācijas publicēšanu. Konkursā,  par kuŗa rezultātiem nule sākusies lemšana, piedalās arī laikraksts Brīvā Latvija, ASV ilgdzīvotāja  ‒ Laika sabiedrotais.

 

17. aprīlī Berga bazāra Birojnīcā tikās ieinteresētie cilvēki, lai padziļināti turpinātu diskusiju. Ieradušies bija Otrajām Lieldienām neparasti daudz cilvēku, viņu vidū vēstnieks A. Sjanīts, Daugavas Vanagu priekšnieks Andrejs Mežmalis, Brīvās Latvijas izdevēju kopas priekšsēdis Aivars Sinka, PBLA vicepriekšsēde Kristīne Saulīte, Bijušais Eiropas Savienības institūciju pārstāvis Māris Graudiņš, populārais trimdas (savulaik!) žurnālists Juris Kaža, Ieva Reine no Zviedrijas Latviešu apvienības, Elīna Pinto no Eiropas Latviešu apvienības u. c. Diskusiju vadīja Juris Rozītis (Zviedrija), pie „paneļa galda” ‒ Kārlis Streips, Sallija Benfelde, Lūkass Rozītis, Indulis Bērziņš.

 

Kopumā raksturojot diskusijas norisi un rezultātu, jāteic ‒ pozitīva! Neviens nenoliedza specifiskās ārzemju latviešu preses un moderno plašsaziņas līdzekļu nozīmību, taču... visiem ir viena bēda, proti, finanču problēma. Kā asprātīgi izteicās E. Pinto, liekas, ka mediji ir kā cirka akrobāti, kam citkārt gluži vai jānostājas špagatā. Jā, varu piebilst ‒ un „aukliņas rausta” finances. Īstenība ir tāda, kāda tā ir, ‒ pirmkārt, cilvēki ir pieraduši informāciju saņemt bez maksas tīmeklī. Otrkārt, t. s. trimdas preses izdevumu tirāžas krītas, uzticamajiem ilgu gadu abonentiem aizejot Mūžībā. Līdzīgas problēmas ir piemeklējušas it visus drukātos izdevumus pasaulē, kur nu vēl mazajā Latvijas telpā, kur joprojām sīvi cīkstējas par savu vietu „zem Saules” trīs lielie dienas laikraksti: Latvijas Avīze, Diena un Neatkarīgā.

 

Vecie, tradicionālie trimdas preses izdevumi Brīvā Latvija un Laiks vēl spītīgi un apņēmīgi mēģina noturēties, pirmām kārtām, respektējot pienākumu un cieņu pret to sabiedrības daļu, kas gadu desmitiem tos spējusi noturēt un kas grib savās avīzēs, labā latviešu valodā izlasīt to, ko tās piedāvā ‒ trīs i un divus t, jeb informēt, izglītot, izklaidēt un trimdas toni jeb citkārt vienkāršus, citkārt vēsturiskus, bet galvenais ‒ informējošus rakstus par to, kas notiek mītnes zemēs. Laika un Brīvās Latvijas galvenais uzdevums ‒ un spēks ‒ ir to slejās publicētie komentāri un analize, ziņu kopa, līdzīgi kā tas ir Latvijā un ārzemēs iecienītajā nedēļrakstā IR, tā tiek veidota, lai iezīmētu nozīmīgāko notikumu ainu, kas tā arī saucas ‒ „Latvija dienu ritējumā”. Un vēl intervijas, kuŗās par sarunbiedriem tiek izraudzīti nozares speciālisti, sabiedrībā zināmi cilvēki, autoritātes. Notikumu aprakstos akcents tiek likts uz ārzemju latviešu dzīves nozīmīgākajām norisēm, kuŗām Latvijas medijos diemžēl pienācīga vieta un uzmanība netiek ierādīta. Par valodu ‒ Helmars Rudzītis, sākot avīzi Laiks, 1949. gadā rakstīja: „Latviešu trimdas laikrakstam jābūt arī latviskās kultūras kopējam un valodas sargam. Avīzes lapa daudziem būs arī latvieša grāmata.” 

 

Tiktāl „vecie laiki”. Nu, jaunajos laikos tiek oficiāli runāts par „ziņām vieglajā valodā”. Latvijas Radio ziņu dienesta vadītāja Mirdza Lele: „Tā dēvētajā vieglajā valodā ir (..) iespējams sasniegt tos tautiešus, kuŗu latviešu valodas prasmes dažādu iemeslu dēļ nav pietiekamas.” Tā, lūk! Saprotams tas ir, bet ‒ vai nepastāv pārāk liels risks uz valodas noplicināšanu? Intervijā mūsu laikraksta šā paša numura slejās PBLA vicepriekšsēde Kristīne Saulīte saka: „Ir jāstāv pamatvērtību sardzē!” Trimdas preses ilgdzīvotājiem šis ir pats, pats galvenais uzdevums. 

 

Jāteic ‒ mediju valoda kā tāda gan nav vienīgā bēda. Citēšu mācītāja Juŗa Cālīša teikto intervijā portālam Apollo: 

„Vakar klausījos Latvijas Radio 1 ziņas. Tas bija trīs minūšu ziņu raidījums. Viena minūte tika atvēlēta kaut kādai ziņai par pašmāju polītiku un par slepkavu ASV, kuŗš noslepkavojis septiņdesmitgadnieku un to pārraidījis Facebook... Latvijā šāda ziņa! No visām lietām, kas notiek... Bērni Latvijā tiek mocīti bērnunamos mūsu Labklājības ministrijas pārraudzītās iestādēs. Notiek šausmas ar mūsu disfunkcionālajām jaunajām ģimenēm, kas klaiņo, dzer. Ir neskaitāmas lietas, par kuŗām būtu jārunā. Taču mēs runājam par vienu stulbu slepkavību Amerikā... Pēc tam divas minūtes šajā ziņu izlaidumā tika atvēlētas dažādiem sporta veidiem, kuŗos latvieši piedalījušies. Jautājums ‒ kas ir galvā tam redaktoram vai redaktorei, kas tā veido ziņas?”  

 

Kādas tad atziņas izskanēja minētajā diskusijā Birojnīcā? Sallija Benfelde: „Mēs nedrīkstam pazaudēt cilvēkus diasporā! Un vienlaikus ir jāciena paaudzes, kas radīja Laiku un Brīvo Latviju ‒ šie cilvēki ir pelnījuši saņemt kvalitātīvu un vispusīgu informāciju.” 

 

Indulis Bērziņš: „Nekas no jaunajiem medijiem nesasniegs to pašu uzticību, ko ieguvusi ārzemju latviešu prese. Bet nedrīkst arī palikt tikai savā vidē ‒ jo citādi savus labos darbus slēpjam.”

 

Kārlis Streips: „negribētu, lai Laiks/BL mainītu savu kursu, respektīvi, iii un tt.”  

 

Lūkass Rozītis: „Prese ir tikai līdzeklis, lai sasniegtu mērķi, bet ‒ jāzina, kas tas mērķis ir: saglabāt vai audzēt auditoriju? Ir vajadzīgi vairāki plaši mērķi.”

 

Par t. s. trimdas preses turpmāko pastāvēšanu īstenībā „nobalsos” paši latvieši ārzemēs (ar saviem abonementiem) un ārzemju latviešu organizācijas, ja uzskatīs, ka avīzes un/vai to digitālās versijas ir vajadzīgas. Skat, varbūt kāds uzskatīs par vērtu tām veltīt savu testamentāro ziedojumu? Laiks rādīs. Katrā ziņā izdevēji un redakcija turpina darīt sev uzticēto darbu pēc labākās sirdsapziņas un iespējām.