Svarīga sapulce Minsterē
Zuze Krēsliņa-Sila    10.03.2015

 

2015.  gada 28. februārī Latviešu centrā Minsterē (LCM) notika biedru pilnsapulce. Šī bija svarīga sapulce, jo bija jāapstiprina Statūtu maiņas un jāievēlē jauna valde. Statūtu maiņas pieņēma, tās bija labi sagatavotas Arņa Drilles (līdzšinējā priekšsēža) vadībā. Jauno valdi  pārstāv gan vecākās, gan jaunās paaudzes darbinieki, un ir labas izredzes, ka daudz varēs veikt. Valdi ievēlē uz diviem gadiem. Jaunās valdes priekšsēde ir Inese El Tavila, vietniece - Ketija Tālberga, kasieris - Krišjānis Rācenājs. Valdes locekļi - Valda Dundare, Kārlis Krūmiņš, Inga Pētersone, Juris Trauciņš. Lietvede Zuze K Krēsliņa-Sila. Revīzijas komisijā  - Geert Franzenburg, Ovens Šneiders, Lauma Zvidriņa. 

 

Nākamā valdes darbības posmā, 2016.  gada jūlijā, izbeigsies 30 gadu termiņš sākotnējam piecu miljonu Vācijas marku būvpiešķīrumam, kas ierakstīts Zemes grāmatā  kā apgrūtinājums.

 

LCM ir gan nams, gan biedrība, kas pastāv, lai saglabātu latviskumu ar naudas daudzumu, kuŗa  nekad nepietiek, kā jau tas ar naudām parasti ir. Minsterē esam ap 500, tuvākajā apkārtnē - ap 1500,   Vācijā kopumā  nu jau vairāk nekā  22 000. (Vai tad, vai!", "Kur viņi ir?"  "Nabaga tukšā Latvija" utt.). Mēs dejojam, skolojamies, ballējamies un, galvenais, strādājam.

 

Savulaik,  pašā  90. gadu sākumā Lugano,  tiekoties ar Latvijas un ārpus tās dzīvojošajiem latviešiem, Vaira Vīķe-Freiberga mēģināja definēt, kas tad ir „tie latvieši“, un nosauca mūs par "sērdienīšu tautu"- strādīgie, paklausīgie, kam vajadzētu  vienmēr čīkstēt, bet kas taču īstenībā staro "smildziņas skaistumu un zied sudraba ziediņiem"... Amerika savus iebraucējus lika visus kopā t.s. „kausējamā katlā“.  Es nosaukšu mūs par rosola tautu!

 

Vispirms, jau sāksies  debate par ra- vai ro-... nu rasols, vai rosols.... Katram savs šibolets, vai ne? Jūs jau zināt, ka "šibolets" ebrēju valodā nozīmē "vārpa", un no tā,  vai vārdu "šibolets" izrunāja ar "s" vai ar "ššš", varēja identificēt tos, kuŗi tiek vai netiek pāri Jordānas upei pirms kādiem  1500 gadiem! Tā vismaz raksta Vecās derības Soģu grāmatā. Toreizējā "hibrīdkarā" efraimiešu dialektā trūka "š" skaņas, un vārdu "vārpa" (šibolets) viņi, gileādiešuprāt, acīs, izrunāja "fārpa". Tas tūlīt identificēja viņus kā dialekta runātājus un  nozīmēja efraimeiešiem pāri upei, atpakaļ uz savu  zemi,  netikt, un līdz ar to, diemžēl, arī "caps- galvu nost!"

 

Nu par šādām "šiboleta būšanām" arī mums  tagad  šad, tad galva jāpalauza - kam piederam? Kas mūs pieņems? Vai esam Latvijai, Vācijai, derīgi, piederoši? 

 

Bet nu par mūsu pašu rasolu  vai rosolu!  Tas taču visiem garšo, vai ne? Rosola paveidu ir daudz: viens tajā neliks desu, bet žāvētu šķiņķīti, cits liks krējumu, cits  majonēzi, vēl cits – abus. Viens liks klāt siļķi, vēl kāds piegriezīs vārītu bieti  - katrs var „pieskaņot“ recepti  savai garšai, bet pamatlikums ir viens - izejvielām jābūt kvalitātīvām!

 

Un mazpamazām varbūt mūsu rosols,  kā jau man nācies,  čukstus sakām, dzirdēt- "āāā, re  to „vecā trimda“ taisījusi - gabaliņi lieli, nav smalki sagriezti !"- pārtop par rosolu - ar “pareiziem” zirnīšiem un majonēzi, un visām sastāvdaļām sīki, sīki sagrieztām. Un šai procesā nozīmīgs ir Latviešu centrs, gan kā biedrība, gan arī kā nams.

 

Bet tieši jaunajiem rosola baudītājiem būs arī  jānes atbildība par tā nākotni. Un  es neapšaubu, ka tāda vēlme, spēja un interese būs! Jo, kā jau mēs redzam, latvieši ir darbīgi, spēj uzņemties atbildību, audzinot bērnus, rūpējoties, lai viņi  iet skolās un aug par krietniem cilvēkiem. Kāpēc lai viņi arī nespētu  noturēt un veidot, jā, varbūt arī pārveidot un attīstīt  sabiedrību, „garšām un gaumēm" mainoties?

 

Tāpēc novēlu ikvienam gūt gandarījumu mūsu Latviešu centra Minsterē dzīvē. Ja kaut kas  nepatīk, meklējiet maiņas, pārtaisiet! Man šķiet svarīgi tieši tas - „taisiet“! Nepirksim tikai gatavu rosolu rozā paciņās, bet attīstīsim paši savu, interesantu un skaistu (nu labi, garšīgu!) variantu! 

 

Lai mums sanāk!