"Latvietība ne vienmēr ir viegla"
Ieva Freinberga    03.09.2019

 

 

Katrīna Johansone ir Zviedrijas pārstāve Pasaules Dabas fondā – menedžere un speciāliste sadarbībā ar uzņēmumiem. Viņa daudz darījusi arī latviešu sabiedrības labā – bijusi Latviešu skolas valdē un astoņpadsmit gadus rīkojusi latviešu bērnu nometnes Zviedrijā. 

 

Šogad pirmo gadu Katrīna izbauda brīvību tikai piedalīties – kopā ar mazbērnu. Jā, Katrīnai ir četri lieli bērni un mazbērns, un viņa grib  palīdzēt savam mazbērnam iemācīties latviešu valodu. Mazbērns ir jau ceturtā paaudzē latvietis Zviedrijā, jo Katrīnas Johansones tēvam bija viens gads, bet mammai tikai četri mēneši, kad viņi ar savām ģimenēm 1944. gadā aizbēga no okupācijas briesmām Latvijā. 

 

Kā ir uzaugt trimdinieku ģimenē, kad pa visām porām bāž iekšā latvietību? Vai tas kādreiz nav par daudz? 

Jā un nē. Omīte mani veda uz nometnēm, tā sākās mana latvietība. Tas bija patīkami, turklāt viņa strādāja par saimnieci virtuvē un ņēma mani līdzi. No trīs gadu vecuma mani jau veda uz latviešu skolu. Tā bija sestdienās, un tolaik tas nešķita forši, jo gribējās būt brīvai, tāpat kā citiem bērniem. To, ka tā ir liela dāvana, spēj novērtēt tikai vēlāk. 

 

Izšķirošais brīdis pienāca, kad man bija trīspadsmit gadu un vajadzēja izvēlēties – būt latvietei vai ne – ne aizmirst, bet noliegt, ka tā būtu daļa no manas identitātes. Taču man bija viena jauka tante, un viņa teica – nē, tu esi latviete! Tā, pateicoties viņai un saviem pusaugu draugiem, kas trīspadsmit gadu vecumā man bija ļoti svarīgi, esmu palikusi latviete. Un tie draugi vēl arvien man ir ļoti tuvi. Tomēr pamats visam ir omīte, kas ar mani pavadīja daudz laika un runāja latviski. 

 

Es piedalījos arī latviešu aktīvitātēs, un reiz nāca atskārsme, ka tas ir  tik aizraujoši – dejot latviešu tautasdejas vai sēdēt kopā krodziņā un dziedāt latviešu tautasdziesmas vai ziņģes. Tā kopības sajūta mani ir cieši turējusi latvietībā. Bet man latviskuma kodols, ko gribu nodot bērniem, ir –sajust to prieku, kas rodas, dziedot tautasdziesmas, dejojot tautasdejas. Tā es viņos varu paturēt latvietību, lai viņi saprot, ka tā ir īpaša dāvana. 

 

Kāpēc ir labi būt latvietim, piemēram, Zviedrijā? Vai tas nav kaut kāds pašmērķis vecākiem un vecvecākiem?

Nē, tas bagātina. Pirmām kārtām valoda ir atslēga visam. Tāpēc tā jāmācās un jābūt pacietīgam, ja arī bērns negrib. Tādējādi tu bērnam uzdāvini divas pasaules. 

 

Kad atbraucu uz Latviju, vienmēr nejūtos te ļoti iederīga, dažkārt jūtu, ka mēs tomēr esam nedaudz citādi vai runājam citādi. Bet tam var tikt pāri, visam nav jābūt rožainam visu laiku. Tas varbūt ir mazliet sāpīgi, bet tur ir arī kaut kas pozitīvs. 

 

Saviem bērniem mēdzu teikt – omīte bēga no kaŗa, viss bija zaudēts, sadedzis, palicis Latvijā, mantas un draugi, viss gāja bojā. Taču tie, kas mums uzbruka, nav uzvarējuši – mēs uzvarējām. To es mēģinu stāstīt saviem bērniem, lai viņi izjūt, ka latvietība ir gluži vai pienākums. Un tas vienmēr ir viegli. 

 

Cilvēkam ir svarīgi kaut kam piederēt. Vai  tu piederi Zviedrijai, vai  Latvijai? Vai nav grūti sadalīties?

Esmu simtprocentīga latviete. Tomēr arī jūtu, ka esmu uzaugusi Zviedrijā, ka man ir  zviedriska domāšana – pieņemtās normas: attieksme pret ārzemniekiem, sieviešu un vīriešu līdztiesību, ādas krāsu, ticību, dzimumpiederību. Ikvienam no mums ir sava vērtība – tā domāt Zviedrijā ir norma, tas nav nekas neparasts. 

 

Mēs te, Latvijā, neesam tik brīvi domāšanā?

Nē, kaut gan ne visi, protams. Ļoti bieži Latvijā cilvēkus ieliek rāmjos – sievietēm ir jābūt šādām un vīriešiem – tādiem; tie ir sieviešu darbi un tie ir vīriešu darbi; ārzemnieki ir šitādi, arabi tādi un  melnie – vēl citādi.

 

Vai tas ir padomju laika mantojums? Vai cilvēki vienkārši nav redzējuši pasauli?

Varbūt abi. Padomju mantojums ir ietekmējis cilvēkus. Arī tādus, kas ir ceļojoši. Arī man ir daži draugi Latvijā, kuŗu uztvere un domāšana ir citāda, un tas man ir liels brīnums. 

 

Es pati ļoti daudz ceļoju darba dēļ, satieku visādu tautību cilvēkus,  un  mani ļoti sirsnīgi visur uzņem – vai tā Turcija, Kambodža vai Ķīna! It visur es jūtu, ka mēs esam tādi paši, mums visiem vienādi sāp kāja, mēs mīlam tāpat, priecājamies tāpat un bēdas mums ir tādas pašas. Jāskatās uz to, kas mūs vieno, nevis uz to, kas šķeļ. 

 

Vai Latvijas latvieši un diasporas latvieši ir vienoti? Vai dažkārt mēs sevi nenomokām ar bezjēdzīgiem aizspriedumiem?

Kad esmu, piemēram, 3x3 saietā, redzu, ka esam ļoti vienoti. Te cilvēki ir atvērti, draudzīgi, mēs cits citu uzrunājam uz „tu”,  un tas palīdz iepazīties. Un cilvēki priecājas – ā, tu esi no turienes, tu  – no turienes, no Rīgas vai Kataras – o, forši, no Brazīlijas! Te ir līdzīgas vērtības, te saviem bērniem un mazbērniem vari dot, un arī pats iegūt – kaut ko cēlāku par ikdienišķo. 

 

Man patīk, ka cilvēki, kuŗus satieku 3x3, uz visu neskatās tik ļoti drūmi, viņi redz arī iespējas kaut ko darīt. Un varbūt mēs varam  darīt kopā.

 

Es strādāju ar vides jautājumiem un satieku cilvēkus, kas nomākti teic – mums ir klimata pārmaiņas, mēs zaudējam bioloģisko daudzveidību, viss ir par vēlu un iet uz galu. Tad es viņiem saku – ir par vēlu būt negātīviem. To mēs varējām darīt pirms piecdesmit gadiem. Tagad mums ir jābūt optimistiem, lai tiktu pāri visiem šķēršļiem. 

 

To pašu es varu teikt par latvietības jautājumiem – domāt gaišāk, draudzīgāk! Cilvēks var iespaidot savu apkārtni – ar pozitīvo vai negātīvo. Saprotu, ka nav viegli būt pozitīvam, ja pašam ir grūti, tomēr esi pateicīgs par to, kas ir, un nebēdā par to, kā nav. Neskaties, kā nav. 

 

 

Publikācija tapusi sadarbībā ar portālu  latviesi.com.