"Laiks braukt mājās!"
Lilita Krūze    11.09.2017

 

 

Mana sarunbiedre ir uzņēmēja Edīte Mežiniece (44), kuŗa Gērnsijā jau 2009. gadā atvēra skaistumkopšanas salonu Edi. Dzimusi un uzaugusi Rīgā, filoloģes izglītību ieguvusi Latvijas Universitātē. 

 

Tiekamies laikā, kad esi pārdevusi savu biznesu un gatavojies pārcelties atpakaļ uz dzīvi Latvijā. Kāpēc?

„Pēdējais piliens” bija Gērnsijas jaunais Likums par iedzīvotāju pārvaldību. Sapratu, ka es tomēr dzīvoju „nepareizajā” vietā un „nepareizajā” laikā. Jā, man ir tā sauktās Priekšgājēja tiesības (Grantfathering Rights), un es varu palikt uz dzīvi Gērnsijā „nenoteiktu laiku”. Bet – ar tādiem noteikumiem, kas man nav izdevīgi. Iedzīvotāju pārvaldes dienests (Population Management) man piedāvā divus variantus: pirmais ‒ pāriet dzīvot uz Atvērtā tirgus (Open market) D katēgorijas māju, kur jādzīvo vienā mazā istabiņā un jādala virtuve un viessistaba ar citiem cilvēkiem. Tas man būtu, kā aiziet desmit soļus atpakaļ dzīves kvalitātes ziņā, turklāt īres maksa būtu apmēram tikpat liela, cik maksāju pašlaik, dzīvodama Atvērtā tirgus A kategorijas plašajā dzīvoklī.

 

Otrais ‒ pāriet dzīvot uz Atvērtā tirgus ģimenes māju (Open market family house), kuŗas īre izmaksā vismaz 3000 angļu mārciņas mēnesī. Pat ja strādātu 60 stundas nedēļā, es nebūtu spējīga samaksāt šādu summu. Šī iemesla dēļ vien nav vērts dzīvot Gērnsijā. Tas arī bija tas „grūdiens”, kas man lika padomāt un izlemt – ka ir laiks braukt mājās! Šeit mēs neesam mājās, ko arī pēdējo pāris mēnešu laikā daudzkārt esmu dzirdējusi gan no individiem, gan iestādēm – man rupji pasaka, lai braucu mājās. Savas dzīves četrpadsmit gadus esmu maksājusi nodokļus Gērnsijā, arī spēlējusi Gērnsijas volejbola izlasē. Bet, kad tikos ar Iedzīvotāju pārvaldes dienesta direktori, viņa man tā arī pateica, ka es neesmu īpaša, ka manī nav nekā tāda, lai viņi mani paturētu. Man skaidri un gaiši tika pateikts, ka nekad neiegūšu vietējā iedzīvotāja statusu, kas man dotu iespēju nopirkt vietējā tirgus māju un izmantot arī sociālās garantijas. Man tiek pateikts, ka es šeit neesmu vajadzīga!

 

Lai saņemtu kādu atbalstu no Gērnsijas valdības biznesa attīstībā, man gadā būtu jāpelna 250 000 angļu mārciņas. Tas jau vairs nav ne mazais, ne pat vidējais, tas jau ir lielais bizness! Tātad mazos biznesus viņi nemaz neatbalsta.

 

Vai ir vērts braukt vēl kaut kur, atkal sākt no sākuma un nebūt „savējai”? Es tomēr domāju, ka ir vērts atgriezties mājās, un es stingri pieņēmu šo lēmumu.

 

Kā tu jūties pēc tik stingra lēmuma pieņemšanas?

 

Ļoti labi. Sākumā bija ļoti grūti, jo tas ir liels risks. Dodoties uz Latviju, es atgriežos kā zaudētāja financiālajā ziņā. Tomēr zinu, ka ar savu zināšanu, prasmju un iemaņu bagāžu man tur būs labs atspēriens. Es atgriežos kā laba, augstas kvalifikācijas speciāliste un līdz ar to es ne no kā nebaidos. Man jau ir daži darba piedāvājumi Latvijā.

 

Kādi ir tavi plāni Latvijā?

 

Pirmām kārtām atpūsties, izbaudīt savu tuvinieku mīlestību. Es noteikti mēģināšu kvalificēties atpakaļ par volejbola treneri. Gērnsijas volejbola kluba vadība man ir devusi ļoti lielu atbalstu.

 

Otra mana pasaule ir skaistumkopšana. Padomā ir arī sarīkojumu organizēšana. Gērnsijā šajā jomā man īsti nav, kur izpausties. Pirms vairākiem gadiem sarīkoju Jaungada karnevālu klientiem, tas arī viss.

 

Mans pirmais lielais plāns ir Latgalē sarīkot Līgo svētkus Gērnsijas latviešiem, gan tiem, kuŗi no salas atgriezušies Latvijā, gan tiem, kuŗi joprojām dzīvo Gērnsijā, bet šos svētkus grib svinēt mājās. Ļoti daudz manu bijušo klientu ar savām otrajām pusītēm tagad dzīvo Latvijā. Mani interesē polītika, un nav izslēgts, ka iesaistīšos arī polītiskajā dzīvē.

 

Lūdzu, pastāsti tuvāk par savu mīlestību uz volejbolu!

 

Esmu studējusi Latvijas Sporta pedagoģijas akadēmijā, bet to pabeigt man traucēja sporta traumas. Atbraukusi uz Gērnsiju, sāku spēlēt vietējā volejbola komandā. 2016. gada sezonā Gērnsijas izlase ļoti veiksmīgi uzvarēja Džersijas izlasi. Tā arī bija mana pēdējā spēle, pēc tam bija jau ceturtā ceļgala operācija. Esmu sapratusi, ka varu spēlēt pludmales volejbolu, un tam arī pirmām kārtām pievērsīšos, kad atgriezīšos Latvijā.

 

Tu biji viena no pirmajām, ja ne pati pirmā latviete, kas Gērnsijā sāka savu biznesu. Kā tas sākās? 

 

Ambīcijas! Kad man teica: "Ko? Kāpēc? Tu esi latviete, tev nekas neizdosies! Ne tev valoda, ne zināšanas, nekā!" Taču mani klienti atbalstīja un teica: "Lai kur tu iesi, mēs tev sekosim." Pirmo līgumu uzrakstīt man palīdzēja angļu sieviete. Pati gāju uz biznesa centriem un interesējos. Problēmas bija bankās un aģentūrās, kas izīrēja biznesa telpas. Pati pirmā pieredze man bija ļoti slikta. Visur prasīja kāda vietējā cilvēka atbalstu. Ejot uz aģentūru, es paņēmu līdzi savu angļu paziņu, jo sieviete, kas izīrēja telpas, ar mani nemaz negribēja runāt. Zinot, ka es parakstīšu līgumu un maksāšu īri, viņa runāja tikai ar manu angļu paziņu. Tāda bija attieksme.

 

Jā, sākums bija ļoti, ļoti grūts. Visi mēģināja mani atrunāt, nevis palīdzēt. Pati ar daudz ko tiku galā, un nu daudzas sievietes nāk pie manis pēc padoma. Mums, latviešiem, ir pavisam cita audzināšana un domāšana, un mēs nesekojam līdzi tikai likuma burtam, bet meklējam arī citus variantus. 

 

Ko tu esi ieguvusi un ko zaudējusi, dzīvodama Gērnsijā?

 

Ieguvusi pieredzi, draugus, valodu. Man ir plašs gan vietējo iedzīvotāju, gan latviešu sieviešu paziņu loks. Draudzenes man ir divas un ļoti īpašas. Zaudējusi? Savu tuvinieku mīļumu, jo esmu tālu no viņiem. 

 

Mums katram ir bijis savs ceļš uz Gērnsiju. Kāds bija tavējais?

 

Avantūra! 2004. gada 1. maijā Latvija iestājās Eiropas Savienībā, un 7. maijā es jau biju šeit. Toreiz strādāju Daugavpilī – par vides inspektori. Darbā man atļāva paņemt sešu mēnešu bezalgas atvaļinājumu. Tā kā šurp jau bija atbraucis mans draugs, kuŗš strādāja La Barbarie Hotel, viņš arī sarunāja man darbu. Es braucu ar autobusu uz Igauniju, tālāk lidoju uz Londonu, tad uz Gērnsiju. Pats La Barbarie Hotel saimnieks mani sagaidīja lidostā. Pirmajā gadā biju oficiante un strādāju sezonu no aprīļa līdz oktobrim. Boss man ļoti bieži atgādināja, ka es šurp esmu atbraukusi strādāt, nevis domāt un runāt. Otra problēma bija divkosīgie latvieši, kuŗi pirms manis bija te ieradušies. Bet galvenais – boss darbiniekus dalīja angļos un latviešos. Mēs, latvieši, bijām „zemākā kasta”, bet visi angliski runājošie bija pilnvērtīgi cilvēki. Kad gāju prom no darba, boss paziņoja, ka tad arī manam draugam ir jāaiziet. Ko darīt? Savu ambīciju dēļ taču nedrīkstēju otru cilvēku nolikt šādā situācijā. Paldies Dievam, tolaik man jau bija labas attiecības ar skaistumkopšanas salona īpašnieci, kuŗā es strādāju nepilnas slodzes darbu un jau nākamajā dienā mēs abi atradām citu darbu.

 

Būdama Latvijā, tu teici, ka pēc pirmās rūgtās pieredzes dzīvē vairs atpakaļ uz Gērnsiju nebrauksi. Tomēr atbrauci. Kāpēc?

 

Tajā laikā Latvijā sākās krize, darba kļuva mazāk, viss likās pārāk mierīgi un garlaicīgi. Gērnsijā es biju pieradusi strādāt 70 stundas nedēļā restorānā un 30 stundas salonā.

 

Šodien, pati būdama darba devēja un skatoties atpakaļ, es itin labi saprotu savu pirmo bosu. Ja tu neturēsi savus darbiniekus „dzelža cimdos”, pats vari zaudēt visu. Protams, ka tādi "eži" kā es arī uzrodas. 

 

Ar kādām atmiņām par Gērnsiju tu brauksi atpakaļ uz mājām?

 

Ar Gērnsiju man asociējas lietus un vējš. Cilvēki, vienmēr smaidīgi un laimīgi, it kā par neko un nevar saprast, kuŗā pasaulē viņi dzīvo. Daba šeit ir skaista, bet man tomēr vairāk patīk Latvijas daba.

 

Jāteic, ka līdz šim man gāja ļoti labi. Viss mainījās pēdējā pusgada laikā tieši attieksmes un jaunā likuma dēļ. Nemaz nebiju plānojusi pārtraukt līgumu, arī biznesa kredīts vēl nav izmaksāts.

 

Ko tev nozīmē Latvija?

 

Mājas, mājas, mājas! Tas ir pats galvenais. Tuvi cilvēki.

 

Jā, man Latvijā nav pilnīgi nekā, ne īpašumu, ne bankas konta, pat ne rezidenta statusa. Tiklīdz atvēru savu biznesu Gērnsijā, es izrakstījos no Latvijas, saprazdama, ka nevaru dzīvot uz abām pusēm. Visu savu dzīvi veltīju Gērnsijai. Nu atkal sākšu visu no jauna. Latvijā.

 

Manos plānos ir iegādāties īpašumu, atrast vietu, kur gribu dzīvot. Man vajag laiku, lai apdomātos. Pagaidām esmu neziņā. Kaut arī esmu „bruģa meitene,” laikam Rīgā tomēr nedzīvošu. Esmu pieradusi pie Gērnsijas dzīves stila un domāju, ka varētu dzīvot mazpilsētā. Mans sapnis ir māja un suns.

 

Tagad gribētu savai sirdij dzīvot. Gribu nomest savu „dzelzs masku”. Vairs negribu būt maksimāliste, negribu dzīties naudai pakaļ, ne pierādīt sevi. Es jau esmu sevi pierādījusi pilnībā.

 

Tu atgriezies mājās skaistā laikā, kad Latvija gatavojas simtgades svinībām. Kāds ir tavs vēlējums Latvijai?

Lai vairāk gudru, godīgu un laimīgu cilvēku! Lai radoša, enerģiska un mīlestības pilna valsts!