"Ķīna mums pavērās kā lotosa zieds"
Ar Starptautiskā Baltijas baleta festivāla direktori Litu Beiris un Starptautiskā Teātŗa institūta Latvijas centra prezidenti Brigitu Siliņu sarunājas Gundega Saulīte    17.01.2017

 

Centrāleiropas un Austrumeiropas valstu un Ķīnas (16+1) sadarbības formāta ietvaros aizvadītā gada izskaņā pēc Ķīnas Kultūras ministrijas un Starptautiskā teātŗa institūta Ķīnas centra ielūguma uz sadarbošanos ar Ķīnas Tautas republikas kolēģiem tika aicināti šo valstu teātŗa un dejas mākslas pārstāvji. Latviju šai saietā, kas būtībā bija piecu vērienīgu mākslas festivālu virkne, pārstāvēja divas dāmas – Lita Beiris un Brigita Siliņa, kuŗas lūdzu dalīties iespaidos par Ķīnā pieredzēto.

Kādu saturu piedāvāja šis divu nedēļu gaŗais brauciens uz tālo austrumzemi? 

 

Lita Beiris. Mums bija iespēja apmeklēt piecus Ķīnas reģionus, un katrā no tiem tajā laikā notika kāds starptautisks teātŗa un citu mākslu festivāls. Bijām aicinātas kā Latvijas pārstāves iepazīties ar daudzveidīgām programmām, ko prezentēja festivālu organizētāji. 

 

Brigita Siliņa. Katrā pilsētā un festivālā prezentējām Latviju un Latvijas teātrus, skatījāmies daždažādas izrādes visos iepējamos žanros. Šī starptautiskā foruma programmā bija teātris, deja, opera, pat mūzikls. Mēs, eiropieši no 16 valstīm, varējām iepazīt skatuves mākslu, kāda tā ir mūsdienu Ķīnā. Starptautiskā teātŗa institūta Ķīnas centrs un Ķīnas Kultūras ministrija bija gādājuši par bagātu un piesātinātu programmu. 

 

Lita Beiris. Mēs Latvijā esam raduši, ka notiek vairāk norobežoti festivāli, nejaucot mākslas veidus un žanrus, bet Ķīnā lielākoties tie bija  mākslas jeb kultūras festivāli ar ļoti plašu piedāvājumu.

 

Brigita Siliņa. Bet tur bija arī Vuzhenas festivāls – tieši teātŗa festivāls, pēc nozīmes un vērienatas varētu būt līdzvērtīgs Aviņjonas festivālam Eiropā, tajā piedalījās arī ārzemju izrādes.

 

 

 

Tūlīt gribas pajautāt – vai pavērās kādas turpmākās sadarbības iespējas? 

 

Brigita Siliņa. Pie tā mēs šobrīd strādājam. Lietuvieši to jau ir izdarījuši ar savas Kultūras ministrijas atbalstu. Ķīniešiem raksturīgs, ka visu koordinē centralizēti – caur savu Kultūras ministriju. Visu akceptē valstiskā mērogā.

 

Lita Beiris. Redzējām pusotru desmitu izrāžu. Šanhajā bija starptautiskā mākslas birža. Tas ir mākslas tirgus, kur slēdz kontraktus, vienojas par izrāžu apmaiņu. Tur mēs varējām iepazīstināt arī ar mūsu Latviju. 

 

Brigita Siliņa. Mums bija savs stends ar plakātu un fotoattēliem. To sagatavot palīdzēja Latvijas institūts. Palīdzēja ar fotomateriāliem, ar informāciju par Latviju. Interese bija liela, taču šai mākslas tirgū vienkopus tika prezentētas dažādas nozares – gan mūzika, teātris, deja. Mūsu „stūrī” prezentējās arī citi ārzemnieki, taču visapkārt, kur acis rāda, bija ķīnieši ar savu piedāvājumu.

 

Tomēr – vai varam runāt par kādiem reāliem ieguvumiem? 

 

Brigita Siliņa. Mēs esam pavērušas vaļā visu lielāko Ķīnas mākslas festivālu vārtus  – šie festivāli tagad ir mūsu rīcībā. Vēsturiskais Zīda ceļš ir iezīmēts, ir visas iespējas sadarboties ar šiem lielajiem festivāliem, gan citiem teātŗiem – maziem un lieliem. Viss tagad ir atkarīgs no mūsu valsts ieinteresētības, kā pratīsim šo izdevību izmantot. 

 

Lita Beiris. Visās pilsētās redzējām grandiozas, modernas koncertzāles – Grand Theatre – katrā no tām ir savi direktori, savi starptautisko sakaru menedžeri. Viņi aicina: „Lūdzu sūtiet materiālu, savu piedāvājumu, mēs apsvērsim,  vai tas mums ir vai nav interesanti, cik vērtīgs tas būtu mūsu skatītājiem.” Uz afišām redzējām, ka šajos lielajos teātŗos viesojas dažādu valstu teātŗi. 

 

Tas nozīmē, ka lielās koncertzāles ir piemērotas un pārveidojamas jebkādām vajadzībām?

 

Brigita Siliņa. Tās ir lieliskas! Neiedomājamas techniskās iespējas, neizsakāmi mūsdienīgas gaismu iekārtas. Cik pasakaini izgaismotas bija viņu baleta izrādes! Ķīna pārsteidz! Tieši ar techniskajām iespējām.

 

Lita Beiris.  Un arī ar cilvēciskajām.

 

Kas palicis prātā no redzētajām izrādēm? 

 

Brigita Siliņa. Izrāžu piedāvājums bija ļoti daudzveidīgs. Skatījāmies arī studentu izrādes, piemēram, Šanhajas drāmas akadēmijā. Redzējām arī „Karaļa Līra” ķīniešu versiju. Jāņem vērā, ka viņiem nav mūsu teātŗa skolas – psīcholoģiskā teātra. Viņi pārdzīvojumu pauž un raisa citiem līdzekļiem. Karalis Līrs izrādes sākumā uzjāj īsta zirga mugurā –  tā bija  brīvdabas izrāde.

 

Lita Beiris. Ķīniešu aktieŗi un režisori daudz iestudē Šekspīru, tikai nevis tuvojoties autora laikmetam un apstākļiem, bet gan savā izteikti nacionālā izpratnē un izpausmes formā.

 

Brigita Siliņa. Tieši ar to viņi ir interesanti! Mani pārsteidza ķīniešu dejas teātris.  Tā vien izskatās, ka dejotājiem nemaz nebūtu locītavu, viņi kustas tik sinchroni un tik viegli, it kā lidotu gaisā kā vēja plūsma. 

 

Vai tā ir īpaša skola?

 

Lita Beiris. Tas ir treniņš un profesionāla izglītība. Viņiem pašiem ir Ķīnas klasiskā deja, ko es arī kādreiz tīrā veidā gribu parādīt šeit, mūsu festivālā.  Šogad aprīlī mūsu festivālā Rīgā viesosies ļoti spilgta Ķīnas laikmetīgās dejas kompānija. Tāda technika un filozofija laikmetīgajā dejā nav nekur citur pasaulē, tāda ir tikai ķīniešiem. Viens no trim viencēlieniem, piemēram,  būs „Lakstīgala un roze” ar P. Čaikovska mūziku un ar O. Vailda pasakas sižetu. Tā ir izrāde, kas pirmizrādi piedzīvojusi Vācijā, jo trupa strādā starptautiski un multimediāli. Dejas technika tiek apgūta akadēmiskā līmenī, Šanhajā ir Dejas akadēmija, Pekinā arī  akadēmija, kur redzējām ķīniešu klasiskās dejas parādi. To vārdiem nevar izstāstīt, ir jāredz tās iespējas, ko var dot ķīniešu profesionālie mākslinieki visos izrādes elementos.Tas ir apbrīnas vērts!

 

Savukārt Siaņā lielā, modernā teātrī mums parādīja, kā viņi paši teica, ķīniešu „Gulbju ezeru”, tas  saucās „Ibiss” .  Kustības bija neiedojājamas, augstas klases dejotāji, brīnišķīgi solisti, romantiska noskaņa. Oriģināls nelaimīgas mīlestības stāsts ar mistikas piedevu.

 

Brigita Siliņa. Jā, viņiem patīk romantika un mistika! Skatījāmies arī Jūžina O’Nīla lugas „Mīla zem gobām” iestudējumu; veids, kā to spēlēja, bija tik melodramatisks, tik romantisks! 

 

Lita Beiris. Lai nu kā, bet ir ļoti saistoši skatīties, kā viņi izprot Eiropas mākslu, kā interpretē. 

 

Brigita Siliņa. Īpašs stāsts ir par Vuzhenu, pasakainu pilsētu, Ķīnas Venēciju. Mazās, kokgrebumiem rotātās mājiņas, pilnībā atjaunotas, nodotas tūristu rīcībā, lieliski restaurētas. Pilsēta krāšni izgaismota, kustība pa kanāliem laivās. Un gaisotne visapkārt  ir tik romantiska, tik brīnišķīga. 

 

Lita Beiris. Mēs vienu vakaru pat nespējām aiziet gulēt, sēdējām uz tuvējā tiltiņa, priecājāmies par daudzkrāsainajām ugunīm un ļaudīm, kas, tāpat kā mēs, baudīja šo romantiku.

 

Brigita Siliņa.  Un tieši šajā pilsētā notiek vērienīgs teātŗa festivāls.

 

Lita Beiris.  Te mēs redzējām arī mūsdienīgu roka mūziklu, to spēlēja brīvā dabā  kādiem četriem vai pieciem tūkstošiem skatītāju. 

 

Kuŗš no pieciem apmeklētajiem reģioniem jums pašām patika vislabāk?

 

Brigita Siliņa. Grūti pateikt, visi bija interesanti. Patika Pekina, tur diezgan daudz redzējām. Gan milzīgo Mākslas centru, gan Pekinas Operu, kur mums notika meistarklase. Mākslinieki demonstrēja, kā operas aktieŗi grimējas, kā sagatavojas izrādei. Tradicionālajā Pekinas operā tas ir īpašs un ilgs process, lai panāktu visiem tēlotājiem baltās „porcelāna leļļu” sejiņas.

 

Lita Beiris. Vēl ārkārtīgi populāras ir cirka izrādes. 

 

Brigita Siliņa. Tur redzētā scēnografija, gaismas, kustības ir tik augstā līmenī, ka, šķiet, pārkāpj cilvēka iespēju robežas. 

 

Lita Beiris. Tagad nu jādomā, ko mēs viņiem varam piedāvāt.

 

Brigita Siliņa.  Mēs esam viņiem interesanti ar to, kā viņiem nav. Ķīniešiem nav psīcholoģiskā teātŗa, tas viņus pārsteidz. Es jau esmu uzsākusi sarunas ar mūsu teātŗiem, tāpēc var teikt – Latvijas teātris tiek virzīts uz Austrumiem.

 

Lita Beiris. Kad sarunājāmies ar Ķīnas teātŗu direktoriem, viņi nosauca vairākus Latvijas mūziķu uzvārdus, katrā ziņā priekšstats par mūsu kultūras vērtībām viņiem bija.

 

Brigita Siliņa. Šanhajas Kultūras akadēmijā klausījāmies koncertu, spēlēja pilnīgi akls virtuozs pianists. Pēc tam bija iespēja ar viņu aprunāties, izrādās, viņš zina Pēteri Vasku, ir pat ar komponistu personiski pazīstams. Bija priecīgs, ka esmu no Latvijas un mums ir kopīgi paziņas.      

 

Katrā ziņā Ķīna ir vaļā, Ķīna mūs gaida, ir ļoti svarīgi, lai arī mūsu valdība un Kultūras ministrija paspertu solīti pretī šai kultūras sadarbībai. Ķīnieši ir  mainījuši savu politiku – no ļoti noslēgtas valsts kļuvuši par atvērtu valsti. Viņi runā par savu atdzimšanu, sava veida atmodu, tāpēc  arī ir tik ļoti atvērti pasaulei. 

 

Starptautiskais Teātŗa institūts (ITI) kā pasaules informācijas apmaiņas institūts teātŗa, dejas un operas jomā, ar nacionālajiem centriem vairāk nekā 100 valstīs,  pēc iepriekšējā kongresa Armēnijā saņēma no Ķīnas priekšlikumu, lai institūta birojs no Parīzes pārceltos uz Šanhaju. Ķīnieši piedāvāja financēt uzturēšanas izdevumus, to viņi arī dara, un mums bija izdevība šo biroju apmeklēt. Agrāk galvenais birojs atradās Parīzē, UNESCO mītnē.  

 

Man ir iecere Latvijā nākotnē noorganizēt Āzijas mākslas festivālu. Tas ir liels darbs, bet, laikus sākot, ir paveicams.

 

Lita Beiris. Tā ir liela uzdrīkstēšanās! Bet šāds festivāls būtu ļoti interesants un pavērtu vēl plašāku ieskatu Austrumu mākslas vērtībās.