12.11.2019
Katrs remigrantu ģimenes atgriešanās stāsts ir izaicinājums gan emocionāli, gan praktiski. Tāpēc, atgriežoties dzimtenē, viņiem ir svarīgi sajust pleca sajūtu un iedrošinājumu. Viens no soļiem šajā virzienā bija latviešu valodas apguves nometne, ko oktobŗa nogalē Lilastē organizēja Latviešu valodas aģentūra. Remigrantu ģimenes nometnē mācījās latviešu valodu ar mākslas, dziesmu, kulinārijas un improvizācijas palīdzību.Viena no nometnes organizētājām, Latviešu valodas aģentūras metodiķe Ērika Pičukāne raidījumā Globālais latvietis. 21. gadsimts stāstīja, ka šajā ģimeņu nometnē piedalījušās septiņas ģimenes. Mērķis vecākiem sniegt izpratni par Latvijas izglītības sistēmu un to, kā palīdzēt savam bērnam tajā iekļauties, turklāt kā mācīt bērnam valodu, savukārt bērniem parādīt, ka latviešu valoda ir forša. Tagad, pēc nometnes, Latviešu valodas aģentūrai ir pakete, ar kuŗu iet pie skolotājiem, jo ir ļoti daudz stāstu ar jautājumiem, kuŗiem nepieciešams risinājums.
Latviešu valodas apguves nometnes dalībniece Māra Bransone, kuŗa pirms trim mēnešiem no Arizonas (ASV) ir atgriezusies Latvijā, teic, ka viens no noteicošajiem atgriešanās iemesliem bija, ‒ bērniem te ir paradīze ārpusskolas aktīvitātes te principā ir par brīvu, tik daudz pulciņu un iespēju. Lielākā problēma atgriežoties bijusi ar augstākās izglītības sistēma Latvijā bijis ļoti grūti pārcelt dzīvesbiedra ASV iesākto augstākās izglītības procesu uz Latviju. Kāda mācību iestāde likusi viņam pat kārtot angļu valodas eksāmenu.
Tomēr citādi veiksmīgajā pārcelšanās procesā ļoti palīdzējusi Vidzemes plānošanas reģiona koordinatore remigrācijas jautājumos Ija Groza. Jau pirmajā e-pastā viņa atsūtījusi atbildes uz lielāko daļu jautājumu. Tas radījis sajūtu, ka tevi kāds gaida, ka tev iedota karte, kuŗā tikai soli pa solim jāiet uz priekšu. M. Bransonei nometnē vissvarīgākais bijis iepazīties ar citām ģimenēm un dalīties pieredzē.
Latviešu valodas apguves nometnes dalībnieks Jānis Mežals, kurš 15 gadus dzīvojis Īrijā, nu jau trīs gadus ar ģimeni dzīvo Latvijā. Lēmumu atgriezties pieņēmis bērnu dēļ viņiem bijis jāsāk iet skolā un tādēļ ģimenei bija jāizvēlas laist bērnus skolā Īrijā vai Latvijā. Bijis skaidrs ja bērni sāks skolas gaitas Īrijā, tad būs ļoti grūti atgriezties. Atgriešanās sīki izplānota, taču nevarēja izplānot to, ar ko viņi saskarsies šeit. Lielākais izaicinājums laulības apliecības. Ja, piemēram, Īrijā vienu un to pašu dokumetu pieņem, tad Latvijā tas tomēr nav derīgs. J. Mežals stāsta, ka pēc pirmā pusgada iestājies pārdomu laiks, vai ģimene pieņēmusi pareizo lēmumu, jo viņiem ne lielajiem, ne bērniem ‒ nav bijusi kopienas sajūta, visi draugi palikuši Īrijā. Taču viss mainījies, kad ģimeni uzrunājis koordinātors un uzaicinājis uz šo nometni. Tā bijusi laba iespēja satikt citas remigrantu ģimenes un pārrunāt sasāpējušās temas ļoti palīdzējusi apziņa, ka viņi nav vieni. Turklāt koncentrēti tika iedota informācija, kas nepieciešama tieši remigrantu ģimenēm. J. Mežals ir gandarīts, ka nometne devusi viņam iespēju četras pilnas dienas būt kopā ar bērniem, kopā darboties, ko viņš līdz šim nebija darījis, turklāt bērniem radušās draudzības. Pēc nometnes J. Mežalam radusies papildu motīvācija, viņš redz, ka te ir iespējas. Ieteikums citiem remigrantiem laikus jāsāk komūnicēt ar koordinātoriem.
Latviešu valodas apguves nometnes dalībniece Solvita Adamoviča, kuŗa pēc septiņu gadu dzīves Austrālijā jau divus gadus mīt Latvijā, teic, ka reiz pēc sešu nedēļu viesošanās Latvijā viņa Austrālijā vairs nav varējusi iedzīvoties. Toreiz Latvijā viņa izjutusi dziļu saikni ar dzimtu, kas Austrālijā ļoti pietrūkusi. Austrālijā ir labi draugi, tomēr dzimta ir kaut kas neaizvietojams. Kad S. Adamoviča atgriezusies Latvijā, viņa reizēm jutusies mazliet apalikusi, jo nav zinājusi, kas te ir aktuāli teātŗa izrādes, bērnu aktīvitātes, uz kuŗām var iet, u. c. Viņa teic, ka šādas nometnes ir ļoti vērtīgas, īpaši redzēt, ka bērni ir kopā ar jauniem draugiem. Svarīgi, ka ir cilvēki, ar kuŗiem pārrunāt lietas, saprast, ka viņi nav vienīgie dīvainīši. Protams, ka radinieki remigrantiem vēl visu labāko, taču viņi nespēj iedomāties, kam visam atbraucējiem jāiziet cauri. S. Adamovičai te ļoti palīdzēja Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Gross. Ieteikums citiem remigrantiem nevajag baidīties uzdot jautājumus sociālajos tīklos, jebkur.
Latvijas Universitātes Filozofijas un socioloģijas institūta pētniece Daina Gross, kuŗa arī piedalījusies nometnē, vērtē, kas ir aktuālākie problēmjautājumi cilvēkiem, atgriežoties Latvijā pēc vairāku gadu dzīves ārvalstīs. Viņas ieskatā viens no nometnes ieguvumiem ir pleca sajūta, ko sajutušas ģimenes ka viņi nav vienīgie, kas tā jūtas, atgriezušies Latvijā. Turklāt nometnē bija arī brīva, nepiespiesta vide bērniem, kas ļāva iegūt jaunus draugus. Galvenā remigrantu problēma ir neziņa, kā kuŗā brīdī rīkoties, nedrošības sajūta, nemiers sirdī. Viņi ir pieraduši pie citas vides un pilnīgi cita veida, kā risina lietas. Laikā, kopš viņi ir ārpus Latvijas, daudz kas ir mainījies. Turklāt vecākiem dažkārt rodas vainas sajūta, ja bērniem jaunajā vidē neklājas viegli, rodas šaubas, vai pieņemts pareizais lēmums. Un šāda veida nometnes remigrantiem sniedz gan psīcholoģisku, gan informātīvu balstu.
Valkas pašvaldības koordinatore remigrācijas jautājumos un Attīstības nodaļas vadītāja Gunta Smāne stāsta par citām iecerēm nometnēm remigrantiem. Viņa teic, ka Valkas pašvaldība palīdz remigrantiem ar dzīvokļu jautājuma risināšanu un, piedaloties Vidzemes Plānošanas reģiona izsludinātajā konkursā par remigrācijas sekmēšanas pakalpojumu pašvaldībās, Valkas pašvaldība ieguvusi 10 000 eiro. Šo naudu plānots izmantot četriem mērķiem: 5600 eiro nometnei diasporas un remigrantu bērniem un jauniešiem; diviem pasākumiem, kur gan remigrantiem, gan potenciālajiem remigrantiem tiks dota iespēja savstarpēji iepazīties, dalīties pieredzē un tikties ar Valkas novada vadību, speciālistiem un nevalsts organizācijām; kā arī aktīvitāte, kur plānotas latviešu valodas mācības.
(Pēc latviesi.com)
Atpakaļ
Apskatīt komentārus (0)
.jpg)
