Purvītis un Rozentāls aizceļo un atgriežas Latvijā
Irēna Bērziņa    08.05.2018

 

 

Viesojos Latvijas Nacionālajā mākslas mūzejā pie Kollekciju un zinātniskās izpētes nodaļas vadītājas, glezniecības kollekcijas glabātājas (18. gs.–20. gs. pirmā puse) Dr. art. Aijas Brasliņas, kas nupat atgriezusies no Parīzes. Dodamies uz izstāžu zāli trešajā stāvā, kur tikko tapis jauns videostends – neliels ieskats, atgādinājums par izstādi Orsē mūzejā. Pa ceļam Aijas komentārs:

„Esam iekārtojuši reklāmas videostendu, lai pievērstu savu apmeklētāju uzmanību šobrīd Parīzē, Orsē muzejā, notiekošajai simbolisma izstādei. Rādām šeit savu mākslas klasikas daļu, darbus, kas uz laiku pametuši savu pastāvīgo ekspozīciju. Tā ir daļa no Baltijas valstu simbolisma parādes, tas ir rosinājums meklēt, varbūt izzināt ko jaunu un reizē atgādinājums par darbiem, kas šobrīd pārstāv Latviju...”

 

Ienākot 3. stāva izstāžu zālē, mākslas metru Vilhelma Purvīša un Jaņa Rozentāla simbolisma spēks un vara pārņem pilnībā. Klasika, kur reizē baudāmi arī moderni motīvi.

 

Būdams Mākslas akadēmijas rektors, Rīgas pilsētas Mākslas mūzeja direktors, Mākslas akadēmijas dabas skatu darbnīcas vadītājs, Vilhelms Purvītis pats savu rokrakstu turpina attīstīt un vienmēr ir izskatījies ļoti moderns starp saviem audzēkņiem, ar kuŗiem kopā ir eksponēts šajā kabinetā, kas noslēdz 3. stāva pastāvīgo ekspozīciju. Piemēram, darbs “Ziedonī” – tas ir ļoti moderns stils, ir viens no mūzeja atpazīstamības simboliem. Tas ir viens no darbiem, ar ko mēs sevi reprezentējam. 

 

Izstāde Orsē mūzejā Parīzē ļoti piederas šiem gleznotājiem. 

 

Jā, franču glezniecības kultūra ir bijusi viena no galvenajiem orientieriem tā laika latviešu gleznotājiem. Francija, Parīze – ir liktenīga sakritība, ka Purvītis un Rozentāls ir skatāms vienā no prestižākajām mākslas galerijām. Parīze ir viena no mākslas mētropolēm, kas laikā ap Pirmo pasaules kaŗu un starpkaŗu laikā visvairāk ir valdzinājusi latviešu māksliniekus. Protams, 19. ‒ 20. gs. mijā ir bijusi cieša saikne  ar vācu kultūru, klasiķu darbos jūtama arī vācu mākslas ietekme. To ietekmējusi  saskare ar ziemeļvalstu mākslu un krievu akadēmisko skolu. Tas ir ļoti daudzu dažādu iespaidu salijums, sajaukums. Ja jāsaka kāda vispārīga atziņa par mūsu māksliniekiem – mēs neesam bijuši kādu jaunu mākslas virzienu vai strāvu radītāji vai ierosinātāji, bet tas, kā mēs esam reaģējuši uz Eiropas jauninājumiem, kā esam pārradījuši, saglabājot nacionālo, grūti formulējamo ietekmi, sakņu sajūtu – tajā slēpjas šo darbu oriģinālitāte. Un tas varbūt ir tas, ko pamana arī ārzemju kurātori, piemēram, izstādes virskurātors un koncepcijas autors Rodolfs Rapeti (Rodolphe Rapetti), Francijas nacionālā mantojuma glabātājs, simbolisma pētnieks, kas Baltijas valstīs saskatīja to Terra Incognitto vai nezināmo, tādējādi rosinot parādīt, atklāt to plašākai auditorijai, tāpēc arī nonācām Orsē mūzejā Parīzē tieši gadsimtu mijas simbolisma kontekstā.

 

Ļoti saviļņojošs notikums arī Jums kā mākslas zinātniecei personīgi.

 

Latviešu māksliniekiem ir bijusi ik palaikam kāda saikne, kāda epizode ar Parīzi, bet tādā apjomā šo gadsimtu mijas mākslinieku darbi Parīzē nebija eksponēti viņu dzīves laikā. Atrodoties atklāšanas brīdī, reizēm bija sajūta kā sapnī. Dažubrīd likās, vai tas patiešām notiek... Nokļūšana Orsē ir nokļūšana vienā no pasaules prestižākajiem mūzejiem, gluži kā sportā – augstākajā līgā. Tas ir viens no apmeklētākajiem Parīzes mūzejiem, viens no publikas mīlētākajiem Parīzes mūzejiem. Mūsu izstāde ir tas mākslas slānis, ko Orsē mūzejs rāda arī savās pastāvīgajās ekspozīcijās, mūsu mākslinieku darbi harmoniski tur iekļāvušies. Līdz ar to bija iespēja salīdzināt, un jāsaka, ka mēs varam būt lepni par mūsu mākslas kvalitāti. Kā teica izstādes kurators, izmeklētos parīziešus gaida neviens vien pārsteigums. 

 

Dzelzs priekškars ir atvēries – izstādei Parīzē ir arī polītiska pieskaņa.

 

Protams, četru prezidentu klātbūtne deva polītisku pieskaņu šai izstādei, tas bija arī polītisks vēstījums. Vienlaikus arī vēlējums atgādināt par Eiropas kultūras kopīgām saknēm, arī polītisko un ekonomisko saspīlējumu laikā. Taču nedrīkst aizmirst, ka sākotnēji izstādes koncepcija un iecere bija simbolisms, simbolisma māksla, un iniciātīva nāk no Latvijas Nacionālā mākslas mūzeja puses – vienot Baltijas valstu mūzejus, atspoguļojot šo simbolisma laika posmu Eiropas kontekstā. Tie ir baltiešu dārgumi, ar ko mēs varam nostāties blakus atzītām Eiropas mākslas skolām, atzītiem šo skolu mākslas pārstāvjiem, kanoniskiem mākslas darbiem. Šādu projektu ietvaros esam gatavi demontēt savas pastāvīgās ekspozīcijas. Protams, ir jābūt arī vēsturiskai izpratnei, kā mūsu valstis ir veidojušās, kur tīri ģeografiski tās atrodas un tikai tad top skaidras trīs izstādes sadaļas: pirmā – mīti un leģendas, otrā – dvēsele un trešā – daba. Katrā sadaļā mijas visu trīs Baltijas valstu darbi. Skaita ziņā ir delikāti izturēts līdzsvars, mums ir 51 oriģināldarbs un 9 iespieddarbi vitrīnās, kas rāda šī laikmeta grafisko dizainu.

 

Starpkaŗu laikā arī bijusi saikne ar Eiropu?

 

Diemžēl Otrais pasaules kaŗš sagrāva tos sakaru tiltus, kuŗus bija veidojis Vilhelms Purvītis, organizējot reprezentatīvas izstādes ārpus Latvijas. Viņš tolaik bija viens no galvenajiem šādu starpvalstu sakaru veicinātājiem, lai izvestu Latvijas mākslu Eiropā. Taču pēc okupācijas laika viss bija jāsāk no jauna. Agrākās iestrādes vairs nedarbojās. Vilhelms Purvītis varētu būt gandarīts, ka tas tagad beidzot ir noticis.

 

Padomju laikos darbi netika iznīcināti, bet vai visi tika izstādīti?

 

Ne visi, taču viena daļa tika arī izstādīta. Tos glāba fakts, ka gandrīz visiem šiem nacionālās mākslas veidotājiem ir droša saikne ar Krieviju, ar krievu mākslas skolu. Viņi mācījās Pēterburgas mākslas akadēmijā. Lielā klasika tomēr tika eksponēta, arī tajos laikos tā bija redzama mūzejos.

 

Daudzi aizbrauca no Latvijas, paņemdami līdzi gleznas, kas savā ziņā bija atgādinājums par dzimteni.

 

Tajos laikos, kad nācās Latviju pamest, ja vien bija iespēja, mākslas darbi kā vērtība tika ņemti līdzi. Bija mākslas darbi, ko varēja atstāt kā depozītu ar cerību, ka atgriežoties tie atkal nonāks personīgā īpašumā. Bet, ja vien varēja, no tiem nešķīrās. 

 

Vai un kā gleznas atgriežas mūzejā?

 

Mūzejs ik pa laikam kaut ko negaidīti saņem atpakaļ. Pirms pēcrekonstrukcijas mūzeja atklāšanas tika nopirkta Purvīša glezna “Ziemeļu nakts”, kas bija aizceļojusi uz ārzemēm kopā ar Bružu ģimeni. Kopš 1913. gada glezna piederēja inženierim Miķelim Bružim, savulaik viņš bija Latvijas mākslas veicināšanas biedrības priekšsēdis. Izglābta Otrā pasaules kaŗā, ilgu laiku (pusgadsimtu) glezna atradās Kanadā. Mūzejs to iegādājās ar domu, ka pēc mūzeja atklāšanas, pēc rekonstrukcijas, tā varētu būt viena no klasikas ekspozīcijas jaunajām pērlēm. Glezna bija jārestaurē, tika veikta ekspertīze un analīze, kā to prasa standartprocedūra. Un tagad glezna atrodas mūzejā klasikas ekspozīcijā. 

 

Jaunākais un iepriecinošākais jaunieguvums mūzejam, dāvana no latviešiem Amerikā, no Taubes ģimenes? 

 

Jā, sagaidot Latvijas Simtgadi, mūzejs ir saņēmis pārsteidzošu un unikālu dāvinājumu no Taubes ģimenes Amerikā: Jaņa Rozentāla gleznas „Gulbju jaunavas” un “Sievietes portrets (Smaids)”. Šīs gleznas savulaik bija iegādājies Jānis Taube (1879-1928) – diplomāts, polītiķis, rūpnieks, namīpašnieks un sabiedrisks darbinieks. Dāvinājumu mūzejam kopīgi nodeva Jēkaba Rūdolfa Taubes mazdēla Jāņa Taubes atraitne Dace Taube un viņu bērni Maruta Taube un Jānis Ēriks Taube, un Jāņa Taubes māsa Vija Balode-Taube. Kad 2017. gada vasaras nogalē ar mums sazinājās Vija Balode-Taube, mūzeja speciālistiem bija patiess prieks uzzināt, ka gleznas ir saglabājušās līdz mūsdienām. Izšķirošu soli lika spert arī, kā viņa pati atzinās, divreiz apmeklētā Rozentāla izstāde 2016. gadā un arī izskatītais Rozentāla albums. Pēc pārdomu brīža šis skaistais dāvinājums sasniedza muzeju, un šobrīd tas ir skatāms ekspozīcijā. Ar šo ģimene vēlējās iemūžināt gleznas pirmā īpašnieka vārdu Latvijas vēsturē. 

 

Ar ko glezna ir īpaša?

 

Šis simboliskais motīvs nebija iepriekš pārstāvēts plašajā Rozentāla kollekcijā gadsimtu mijas mākslas posmā. Ir daudzi citi motīvi, bet “Gulbju jaunavas”, ko pats Rozentāls ir variējis un atkārtojis, mūsu kollekcijā tādas nebija. Un ir aizkustinoši, ka mēs gleznas saņēmām kā dāvinājumu ar speciālu norādi un dāvinātāja vēlmi akcentēt, ka tas ir dāvinājums Latvijas Simtgadei. Jaunieguvums papildina Latvijas Nacionālā mākslas mūzeja glezniecības kolekciju ar tajā iepriekš nepārstāvēto, bet Rozentāla daiļradei tik raksturīgo simbolisko sižetu. 

 

Kāda būtu aicinoša vēsts?

 

Aicinoša vēsts, ka mūzejs ir atvērts šādiem piedāvājumiem vai dāvinājumiem, papildinot mūzeja nacionālos krājumus ar nozīmīgiem klasikas darbiem, ar patiesām vērtībām.

 

Šovasar Dziesmu svētku laiks – būs liels apmeklētāju skaits. Kas īpašs gaidāms mūzejā?

 

No 28. aprīļa līdz 17. jūnijam būs skatāma starptautiskā laikmetīgās mākslas izstāde “Pārnēsājamās ainavas”, kuŗā tiks apzinātas Latvijas trimdas un emigrācijas mākslas izpausmes no 20. gadsimta sākuma līdz mūsdienām. Izstāde pievēršas Latvijas mākslinieku trimdas un emigrācijas stāstiem, aplūkojot tādus Latvijas diasporas emigrācijas centrus kā Parīze, Ņujorka, Rietumberlīne un Gotlande. 

 

Mūsu mūzejā būs skatāma arī ievērojamā latviešu izcelsmes Austrālijas mākslinieka Imanta Tillera izstāde „Ceļojums uz nekurieni”. Mūzeja 4. stāvā izstāžu zālēs būs neliela Niklāvam Strunkem veltīta izstāde, tieši Italijas periods, pagājušā gadsimta 20.-30. gadi. Ne velti viņu sauca par latviešu italieti, turklāt Aleksandrs Čaks un citi laikabiedri viņam piedēvēja italiskā sveiciena „čau” ieviešanu Rīgā. Taču galvenais izstādes mērķis – parādīt Italijas perioda darbus, kas ir nozīmīgi mūsu modernisma vēsturē. Dziesmu svētku laikā turpināsies izstāde Orsē mūzejā Parīzē. 

 

Vēlējums Simtgades kontekstā.

 

Mums ir vēstījums: “Es esmu Latvija!” Tāda devīze. Katram pašam jāsāk ar sevi. Ap sevi visu sakārtojot, Latvija var kļūt tīrāka, labāka, stiprāka. Ir diezgan skumji skatīties, kas notiek mūsdienās, kā sīknaudā tiek samainīts vai pazaudēts valstiskās neatkarības brīnums, kas ar mums divreiz ir noticis, iegūstot neatkarību astoņpadsmitajā gadā un neticamā kārtā to atgūstot deviņdesmit pirmajā gadā. Nedrīkstam sīknaudā samainīt to, kas mums ir dots. Spēt pastāvēt, izdzīvot un attīstīties.