Publicistam Ilmāram Knaģim – 90 gadu
VALIJA BERKINA    26.04.2016

 

14. aprīlī publicistam, laikrakstu Laiks un Brīvā Latvija autoram Ilmāram Knaģim (dzimis 1926.gada 14. aprīlī) apritēja 90. dzimšanas diena. Viņš kopā ar dokumentālā kino režisori Dzintru Geku ir fonda Sibirijas bērni dibinātāji, kā arī ir viens no Latvijas Polītiski represēto organizācijas izveidotājiem. Jau kopš 1987. gada organizējis latviešu izsūtījuma vietu apzināšanas ekspedīcijas. Par nopelniem komūnistiskā genocīda upuru piemiņas saglabāšanā 1996. gadā apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeni. Saņēmis 1991. gada Barikāžu aizstāvju piemiņas zīmi. 2016. gada janvārī Latvijas Ordeņu brālība (LOB) par lielo ieguldījumu un aktīvo sabiedrisko darbu piešķīra Goda biedra nosaukumu.

 

Ilmāra Knaģa ikdiena norit starp divām pilsētām – Rīgu un dzimto Jēkabpili. Abās vietās ir dzīves telpa, lai būtu ērtāka nokļūšana uz fonda „Sibirijas bērni” un Polītiski represēto organizācijas sarīkojumu vietām. Latvijas Republikas 95. gadadienā viņš par rosīgo sabiedrisko darbu ir nominēts par Jēkabpils Goda pilsoni.

 

Pirmie viņu 90. dzimšanas dienā 14. aprīlī sirsnīgi sveica novadnieki Jēkabpils pilsētas bibliotēkas, kas atrodas pārdesmit soļu attālumā no Knaģu dzimtas mājām vēsturiskajā Vecpilsētas laukumā, rīkotajā tematiskajā pēcpusdienā „Ilmārs Knaģis – Personība”. Klāt bija gan viņa likteņbiedri, ar kuŗiem kopā darbojas Latvijas Polītiski represēto apvienības Jēkabpils nodaļā, gan pilsētas domes priekšsēža vietnieks Jānis Raščevskis, kurš ir dzimis izsūtīto ģimenē Sibirijā, kā arī sabiedrības pārstāvji. 

 

Ilmārs dzimis 1926. gadā 14. aprīlī Jēkabpilī, vectēva Dāvja Knaģa celtajā mājā. Viņš savā mājā bija iekārtojis tējnīcu. Daugavas plostnieki gāja pie „vecā Knaģa” iestiprināties pirms krācēm, kas viņus gaidīja lejpus Jēkabpils. Bērnības atmiņas cieši saistītas ar tēvu Emīlu Knaģi, kurš mācījies Luda Bērziņa dibinātajā Jēkabpils Tirdzniecības skolā, spēlējis skolas orķestrī. Pirmā pasaules kaŗa laikā dienējis latviešu strēlniekos. Pēc kaŗa strādājis par ierēdni Latvijas bankas Jēkabpils nodaļā.

 

Aktīvi piedalījies pilsētas sabiedriskajā dzīvē. Bijis arī laikraksta Jēkabpils Vēstnesis atbildīgais redaktors, viens no Latvijas Sarkanā Krusta Jēkabpils nodaļas dibinātājiem, ilgus gadus tās priekšsēdis. Darbojies arī Tuberkulozes apkarošanas biedrībā, Izglītības biedrībā, bijis viens no Aizsargu nodaļas dibinātājiem. Apbalvots ar Triju zvaigžņu ordeņa Zelta Goda zīmi un Aizsargu Nopelnu krustu. Ilmāra māte Marija Knaģe arī aktīvi darbojās pilsētas sabiedriskajā dzīvē, apbalvota ar Aizsargu Goda zīmi. Ilmārs mācības uzsāka 1934. gadā Jēkabpils latviešu 6. klasīgajā pamatskolā. Darbojās 133. Jēkabpils mazpulkā. Ilmārs par sevi saka:  „Man laimējās bērnību pavadīt neatkarīgajā Latvijā, piedzīvot sešus visgaišākos gadus Latvijas vēsturē, kad prezidents Kārlis Ulmanis aicināja: Kam drosme ir un goda prāts, kam skaidra sirds, kam tauta tuvāk par draugu stāv – tas nāk man līdz! Lai mūžam godā, slavā celtu Latviju.

 

Vēlāk daudzus latviešus piemeklēja smags liktenis, kad svešas un naidīgas varas izmētāja pa pasauli arī Knaģu dzimtu. Vectēvs Dāvis Knaģis gāja bojā bēgļu gaitās Krievijā 1920. gadā. Vecmamma Minna mira bēgļu gaitās Vācijā 1945. gadā. 1941. gada 14. jūnijā negaidīts klauvējiens pie durvīm atskanēja arī pie bankas ierēdņa Emīla Knaģa namdurvīm. Toreiz Ilmārs, kuram bija tikai 16 gadu, vēl nenojauta, ka Krustpils dzelzceļa stacijā 1941. gada 14. jūnijā viņš tēvu redz pēdējo reizi... Viņu atdalīja no ģimenes un aizveda uz citu vagonu. Ilmāru kopā ar māti Mariju (1899-1988) izsūtīja uz Krasnojarskas apgabalu Sibirijā. Vēlāk uzzinājis, ka tēva ceļš veda uz Kirovas apgabala ziemeļiem – Vjatlagu, kur viņš miris 1941. gada 5. oktobrī. Tēvabrālis Alberts miris trimdā Anglijā.

 

Izsūtījumā Sibirijā, kur Ilmārs ar māti nonāca deportāciju pirmajā vilnī, viņi strādāja dažādus darbus kolchozā. Bija jāizdzīvo neiedomājamā nabadzībā.. 1942. gada pavasarī daudzus izsūtītos, arī Ilmāru, pa Jeņisejas upi aizveda uz tālajiem ziemeļiem ‒ aiz Polārā loka. Ziemeļos, lai izdzīvotu, nācās nodarboties ar zveju un medībām. Te lieti noderēja mazpulka gados apgūtās iemaņas un šaušanas apmācībās iegūtā pieredze. Tad līdz viņiem atnāca priecīga vēsts: no Latvijas izsūtītie nepilngadīgie jaunieši drīkst atgriezties dzimtajā pusē. Ilmārs posās ceļā uz Latviju, bet māte palika Plahinā. Bet Latvijā Ilmāru nepierakstīja dzīvesvietā, kamēr nebija iestājies darbā, un nekur neņēma darbā, kamēr nebija pierakstīts.

 

Šī padomju iestāžu rīcība bija tīša ‒ Ilmāru un viņam līdzīgos, kas atgriezās dzimtenē, pēc tam apvainoja bēgšanā. Atkārtoti Ilmāru apcietināja 1949. gada jūlija beigās un atkal izsūtīja, šoreiz uz Krasnojarskas apgabala ziemeļiem: lielajām komūnisma būvēm bija vajadzīgs lēts darbaspēks. Viņš piedalījās Transpolārās dzelzceļa maģistrāles celtniecībā, vēlāk strādāja par autoatslēdznieku. Centās iegūt izglītību, beidza vakara vidusskolu. Sekoja pārcelšanās uz Krasnojarskas apgabala dienvidiem un Irkutskas apgabalu. Strādājis par mechaniķi ģeoloģiskās izpētes ekspedīcijās. Sibirijā arī apprecējās ar ģeoloģi Lidiju. Tur piedzima  meita Inga. Neklātienē pabeidza Sverdlovskas autotechnikumu, bet 1962. gadā Ilmārs ar ģimeni atgriežas Rīgā un strādā ģeoloģijas pārvaldē. Viņa vaļasprieks bija ūdenstūrisms.

 

 

Ūdenstūrisms bija kā iemesls kopā ar domubiedriem atkal doties uz Sibiriju, izlaivot par tās krāčainajām upēm un apmeklēt no Latvijas izsūtīto iedzīvotāju nometinājuma vietas. Tā viņa vadībā uzcelti piemiņas krusti latviešu izsūtījumu vietās aiz Polārā loka: Plahinā (1988. gadā) un Nāves salā uz Jeņisejas ‒ Agapitovā (1990. g.). Organizēt ekspedīciju Vjatlags-Usoļlags '95 uz Kirovas apgabala Ļesnajā un Permas apgabala Soļikamskā, vietās kur reiz atradās Vjatlaga un Usoļlaga nometnes, kur pret debesīm slejas 6 m augsti koka krusti, kuru pamatnēs iebetonēts uzraksts latviešu, krievu un angļu valodā: „Latvijas pilsoņiem ‒ komūnistiskā terrora upuriem. Šos krustus savām rokām darinājuši un uzstādījuši ekspedīcijas Vjatlags ‒ Usoļlags'95 dalībnieki — Ingvars Leitis, Zigurds Šlics, Alfrēds Puškevics, Ilmārs Knaģis un Ainārs Bambāls. 

 

Ilmāram Knaģim tēvs gāja bojā Vjatlagā, kur vien esot bijuši vairāk nekā 3200 latviešu, bet pavisam šīm nometnēm cauri izgājuši apmēram 150 000 cilvēku. Tāpēc Atmodas laikā nolēmuši organizēt ekspedīciju uz Vjatlagu. Piemēram, kinodokumentālists, vēsturnieks Ingvars Leitis jau 1988. gadā bija devies kopā ar Ilmāru Knaģi Igarkas ekspedīcijā. Viņa uzņemtā dokumentālā filma togad ieguva 1. vietu Latvijā savā kategorijā. Ilmārs un ekspedīciju dalībnieki bija pateicīgi ziedotājiem – LTF aktīvistiem, kā arī Pasaules Brīvo latviešu apvienībai (PBLA), LNNK un daudziem citiem. Pie katra no krustiem izskanējusi Dievs, svēti Latviju!, tikušas iedegtas sveces, bet lielie krusti Vjatlagā un Soļikamskā, kā arī citviet redzami jau iztālēm. 

 

„Savu tēvu pēdējo reizi redzēju 1941. gada 14. jūnijā Krustpils dzelzceļa stacijā, bet pēc tam uzzināju, ka viņš miris Vjatlagā 1941. gada 5. oktobrī no „abpusēja plaušu karsoņa un miokardīta” ‒ diagnoze, ko nometnēs tradicionāli uzdeva par nāves cēloni. „Apbedīts īpaši tam norādītā vietā” ‒ tā bija teikts dokumentos par Emīla Knaģa apbedīšanu. Tā kā tikpat „konkrētas” norādes bija atrodamas daudzu te palikušo miršanas dokumentos, par kapavietu varējām uzskatīt jebkuru purvainās zemes pēdu...,” stāsta Ilmārs Knaģis.

 

Ekspedīcijās uz Sibiriju piedalījušies arī Amerikas latvieši Aivars Jerumanis (vairākas reizes), Valdis Ķeris un vairāki citi tautieši.

 

2000. gadā Ilmārs Knaģis bija klāt pie fonda „Sibirijas bērni” dibināšanas šūpuļa, kur par vadītāju tika ievēlēta Dzintra Geka. Viņa pārņēma stafeti ekspedīciju turpmākajā rīkošanā uz Sibiriju, kur vairākās arī piedalījies. 

 

Lai neizgaistu no tautas atmiņas Latvijas tautas ciešanas Latvijas okupācijas gados, Ilmārs Knaģis sarakstījis grāmatu „Bij tādi laiki” (Jāņa Rozes apgāds, 2001. g.), kas ar Dzintras Gekas atbalstu iznākušas arī krievu un angļu valodā.

 

„Tas ir stāsts par maniem diviem izsūtījumiem uz Sibiriju 1941. gada 14. jūnijā kopā ar vecākiem un 1949. gadā un tur pārdzīvoto kopā ar saviem likteņbiedriem. Smags liktenis piemeklēja mūsu tautu 20. gadsimtā. Svešas, naidīgas varas, sveši kaŗi un revolūcijas simtiem tūkstošus latviešu izmētāja pa visu pasauli. Arī gandrīz visus manus skolasbiedrus, bērnības draugus un radus. Gan Anglijā, gan Austrālijā, gan ASV un Vācijā, Kanadā un Jaunzēlandē. Ne viens vien guļ arī Volhovas purvos un tepat Kurzemes smiltājā. Arī krievu un vācu nāves nometnēs. Veselas dzimtas tika izkaisītas pa plašo pasauli. Arī mana dzimta. Viņu piemiņai šī grāmata,”  tā Ilmārs Knaģis.

 

Ilmārs uzskata, ka viņam iekritis dzīvot grūtā, bet interesantā, pārmaiņām bagātā laikā. Uz 1991. gada barikādēm bijis, ar Latvijas sarkanbaltsarkano karogu stāvējis pie Brīvības pieminekļa un Brāļu kapos pie Mātes tēla un Sv. Gara tornī bija uzticēts uzvilkt mastā. Ar Latvijas karogu rokās soļojis pa Jeņisejas krastiem un Krievijas nāves nometnēs. Ar Latviešu fonda (LF) un tautietes Marijas Ratermanis (ASV) atbalstu izdota l. Knaģa grāmata „Bij tādi laiki”, kuŗu personīgi uzdāvinājis 23 Sēlijas novada skolām, Raiņa mūzejam Tadenavā, Jēkabpils un Viesītes bibliotēkām. Jaunajai paaudzei jāzina savas tautas likteņgaitas! I. Knaģa atmiņu grāmatu ar interesi lasa arī ASV, Austrālijā, Anglijā, Kanadā un citviet. Par grāmatu viņš saņem Senkevičas-Ziemānes Starptautiskā literārā fonda balvu dokumentālajā prozā. 2014. gadā par Ilmāru Knaģi uzņemta dokumentālā filma „Bij’ tādi laiki. Ilmārs Knaģis”. 

 

Ilmāra Knaģa meita Inga kopā ar dzīvesbiedru ‒ Ņujorkas latviešu ev. lut. draudzes mācītāju Juri Saivaru jau vairāk nekā 10 gadus dzīvo Amerikā. Viņš arī vairākkārt bijis Amerikā un ticies ar tautiešiem gandrīz  visos latviešu centros un baudījis tautiešu viesmīlību. 

 

„Ilmāram Knaģim bija lemts ne tikai sagaidīt Atmodu un neatkarības atjaunošanu, bet tajā visā ieguldīt savu pieredzi, spēkus un laiku un uzņemties vēl vienu grūtu uzdevumu – neļaut no atmiņas pazust tam, kas par ļaunuma imperiju jāzina nākamajām paaudzēm un pasaulei. Vācot faktus un atmiņas, atklājās tādi padomju režīma noziegumu apmēri un veidi, par kuŗiem lielai sabiedrības daļai nebija ne jausmas. Runāt to vārdā, kuŗi vairs neko nepateiks, ir dzīvo pienākums un gods" tā grāmatas priekšvārdā raksta publiciste Anda Līce.

 

Ilmārs Knaģis līdztekus publikācijām laikrakstos Laiks un Brīvā Latvija strādā pie jaunas grāmatas, kuŗu paredzēts laist klajā šovasar. 

 

Ar laikrakstu Laiks un Brīvā Latvija starpniecību Ilmārs Knaģis sūta sirsnīgus sveicienus tautiešiem plašā pasaulē un pateicas par sirsnību un atsaucību, ko baudījis tikšanās reizēs, kā arī lielo un nesavtīgo atbalstu Latvijai.