Par vēsturisko atmiņu
Juris Lorencs    21.04.2020

 

 

Ir trīs veidu vēsturiski notikumi. Vieni, par kuŗiem mēs zinām, par kuŗiem esam lasījuši. Otrie - par tiem mums stāstījuši aculiecinieki. Un trešie - tie, kuŗus esam piedzīvojuši personīgi. Trīs liktenīgi datumi, kuŗus pieminam īsā piecu nedēļu intervālā - 25. marts, 26. aprīlis un 4. maijs. Man šīs dienas ir īpaši svarīgas. Kāpēc? Pirmā tāpēc, ka ikdienā joprojām sastopos ar 1949. deportāciju aculieciniekiem. Vēl precīzāk - es dzīvoju viņiem blakus. Manai deviņdesmit trīs gadus vecajai mammai tolaik bija divdesmit viens gads. Un ir interesanti - kā atceros no padomju laikiem, tad toreiz, ja vispār kāds uzdrošinājās runāt par “aizvešanām”, parasti minēja 1949. gadu. Un kaut arī vectēva brālis, mammas onkulis un Lejasciema pilsētas galva Oskars Dambrovs tika izsūtīts 1941. gada 14. jūnijā, arī mūsu ģimenē vairāk atcerējās 1949. gada 25. martu. Tad moku ceļu uz Sibiriju sāka vectēva māsas Elzas ģimene. Vectēva brālis nomira Vjatlagā 1943. gadā, bet viņa māsa pēc Staļina nāves atgriezās Latvijā un nodzīvoja gaŗu mūžu savās dzimtas mājās Sinoles pagastā. Dzirdēts, ka trimdas latvieši 1941. gada jūnija notikumus esot pieminējuši daudz biežāk nekā 1949. gada deportācijas. Un tas arī saprotams- 1949. gadā viņi jau atradās aiz “dzelzs aizkara”.

 

Vēl viena liktenīga diena- 1986. gada 26. aprīlis, Černobiļas katastrofa. Pirmais patiesi vēsturiskais notikums, ko es atceros personīgi... Ir otrdienas, 1986. gada 28. aprīļa pēcpusdiena. Aptieka Suvorova, tagad Čaka ielā Rīgā. “Vai jums ir joda tabletes?” - jautāju pazīstamai farmaceitei. “Vairs nav, virsnieku madāmas visu izpirka. Viņas laikam arī kaut ko zina,” - teica paziņa, piemiedza ar aci un izcēla no letes apakšas dažus iepakojumus ar kālija jodīda tabletēm. Bija padomju laiki, un jēdziens “prece zem letes” bija pavisam pierasta, ikdienišķa lieta. Tas, ko jau zināja labi informētās padomju armijas virsnieku sievas, bija naktī uz 26. aprīli notikusī avārija Černobiļas atomspēkstacijā. Savukārt es par to uzzināju no Rietumu radiostacijām.

 

Kāpēc kālija jodīds? Jo tā uzņemšana var aizkavēt radioaktīvā joda izotopa, kas mākoņos jau ceļoja pāri Latvijai, nonākšanu organismā. Šajā otrdienas pēcpusdienā mēs visi vēl barojāmies no baumām, līdz oficiālajam varas iestāžu paziņojumam Maskavas televīzijas vakara ziņu programmā bija jāgaida vairākas stundas. Bet arī tad izskanēja vien puspatiesības- par “starpgadījumu”, kuŗa sekas “tiekot novērstas”. Padomju funkcionāri, Michailu Gorbačovu ieskaitot, kā apmāti gatavojās 1. maija parādei. Par spīti radioaktīvajam piesārņojumam, pa saules pielietajām Ukrainas galvaspilsētas Kijevas ielām soļoja desmitiem tūkstoši cilvēku. No svētku tribīnes viņiem priecīgs māja Ukrainas kompartijas pirmais sekretārs Vladimirs Ščerbickis, kuŗš speciāli šim gadījumam bija paņēmis līdzi savus mazbērnus. Lai tauta redz, ka nav no kā baidīties! Un tikai pamazām sāka atklāties katastrofas patiesie mērogi. Šajā 1. maija rītā kijeviešiem noteikti vajadzēja palikt savos dzīvokļos! Vēl viena atziņa - mēs tolaik dzīvojam bezcerīgā melu impērijā. Ka pat Gorbačova solītā “pārbūve” un “atklātība” te neko neglābs, ka kaut ko mainīt var tikai pilnīga Latvijas neatkarība.

 

Tā mēs nonācām līdz Ir 1990. gada 4. maijam. Es joprojām atceros šo dienu pirms trīsdesmit gadiem, saules pielieto laukumu iepretim Augstākās Padomes namam. Kopā ar dažiem draugiem atrodos cilvēku pūlī, kas gaida balsu skaitīšanas komisijas paziņojumu. Deklarācijas “Par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu” pieņemšanai bija nepieciešamas 134 deputātu balsis. Un tad tas notiek - 138 balsis par! Vienalga, kas sekos tālāk, šo mirkli mums vairs nespēs atņemt.

 

Anatolijs Gorbunovs no prezidija tribīnes saka šādus vārdus: “Tas ir svētbrīdis.” Raksturojot cilvēkus, kuŗi stāvēja pie Latvijas valsts šūpuļa, kuŗi ar ieročiem rokās padzina boļševikus un Bermontu, nereti lieto krāšņus epitetus – “varoņcilts”, “Lāčplēšu paaudze”. Bet kas bijām mēs? Paaudzei, kas atguva Latvijas neatkarību, tolaik bija starp divdesmit un sešdesmit. Tajās dienās pasaules mediji Baltiju salīdzināja ar Dāvidu, kas izaicina uz cīņu milzi Goliātu. Tad varbūt Dāvidu paaudze? Es drīzāk teiktu – mēs bijām Sprīdīšu paaudze. Tūkstošiem Sprīdīšu, kuŗi iznēsāja laikrakstu Atmoda, sacerēja polītiskus dokumentus, brauca uz manifestācijām, cēla barikādes, vārīja zupu barikāžu dalībniekiem. 

 

Man un draugiem, kuri 4. maijā stāvējām pie Augstākās Padomes nama, tolaik bija trīsdesmit gadu. Vēlākā diskusija par “18. novembra valsti” un “4. maija republiku” mums bija saprotama, bet nepieņemama. Jo 4. maijs- tā bija mūsu diena. Brīdis, ko bijām pacietīgi gaidījuši un tuvinājuši, cik nu tas bija katra spēkos. Runājot līdzībās ar sporta vingrošanu, 1918. gada 18. novembris kalpoja kā atbalsta punkts. Mēs bijām pakāpušies uz tā, pastiepušies uz pirkstgaliem, aptvēruši ar rokām stieni, pievilkušies, pat spējuši uzsviest virs tā savu augumu – tas bija 1990. gada 4. maijs. Tālākais jau bija izturības jautājums

 

– sagaidīt 1991. gada augustu, padomju varas galīgo agoniju un sabrukumu. Pašu galveno mēs bijām izdarījuši. Pateikuši, ka vēlamies būt brīvi, ka neatkarība ir tikai laika jautājums. Paaudzes nāk un aiziet, un katra no tām ir īpaša. Kas esam mēs, toreizējie trīsdesmitgadnieki? Savā ziņā īpaši ar to, ka esam stāvējuši vēstures krustcelēs. Tātad cilvēki ar unikālu pieredzi. Mēs būsim pēdējā Latvijas paaudze, kas savā apzinīgajā vecumā piedzīvoja totalitāru valsts iekārtu un sociālistisko plānveida ekonomiku. Mēs būsim pēdējie, kuŗi katru gadu no jauna var skatīties padomju laiku komēdijas un smieties par jokiem, kuŗus jaunāki par mums vairs īsti nesaprot. Mēs būsim pēdējā paaudze, kas vēl sapratīs zemtekstus, līdz galam neizteiktus vārdus. Dziesmu svētki, padomju laiks, skan Raimonda Paula un Jāņa Petera “Manai dzimtenei”: “Vēl nāks piektais gads, asins lietus līs,/Un visaugstākās priedes nolauzīs./Iesim strēlniekos,/dziesma vētru sēs,/mūžam Gaismas pils kalnā gavilēs” .Toreiz šo dziesmu uztvēra citādāk nekā šodien. Katrs vārds – zemteksts.

 

Pēc Latvijas neatkarības atgūšanas likās, ka mūs vairs negaida liktenīgi pārbaudījumi. Ka līdz ar PSRS sabrukumu un “aukstā kaŗa” beigām uz pasaules iestājies nebeidzama miera, demokratijas un labklājības laikmets. Patiesībā tā domāja daudzi. Amerikānis Frensiss Fukujama 1992. gadā pat publicēja grāmatu “Vēstures beigas un pēdējais cilvēks” (“The End of History and the Last Man”). Cik iluzori bija šie pravietojumi! Nāca 2001. gada 11. septembris, terroristu uzbrukums Ņujorkai un Vašingtonai. 2014. gada marts, Krievija okupē Krimu. Un, visbeidzot - 2020. gada pavasaris, pasauli pārņem Covid 19 epidēmija. Paies piecdesmit gadi, un jau sirmot sākuši vīri un sievas stāstīs saviem mazbērniem- tas bija sen, kad es vēl gāju skolā, bet visa pasaule staigāja sejas maskās.