Par mūsdienu Krievijas publiku, baudām un gribu
Maija Kūle, filozofe, profesore    10.05.2022

 

 

Filozofiskais skatījums

 

Kopš 2021. gada beigām Krievija sāka savilkt savu kaŗaspēku pie Ukrainas robežas, medijos pieauga to komentētāju skaits, kuŗi vaicāja – kas notiks? Skaidrojumi bira kā no pārpilnības raga, un tie joprojām ieņem dažādas formas – pie apvāršņa parādās jauni žurnālisti, polītologi, ekonomisti, Kremļa intrigu pārzinātāji, bet jau ierastie notikumu Krievijā komentētāji, piemēram, bijušais čekists, tagad opozicionārs Jurijs Švecs, ekonomists Andrejs Illarionovs, Kremļa iekšpasaules pārzinātājs Valērijs Solovejs, rakstniece un žurnāliste Jūlija Latiņina u. c. ik brīdi izdomā jaunus skaidrojumus par notiekošo. Latvijā aktīvi strādā Andis Kudors, Andris Sprūds, Ilga Kreituse, Bens Latkovskis, Arnis Kaktiņš un citi, vērtējot notiekošo no savas speciālitātes, proti, vēstures, polītikas zinātnes, žurnālistikas, socioloģijas skatpunkta.

 

Filozofisku skatījumu ir maz, gandrīz nemaz. Iespējams, tāpēc, ka kaŗš galvenokārt tiek uztverts kā militāri polītiska norise un galvenās atbildes, kuras cilvēki grib dzirdēt, mēdz būt uz jautājumiem: “Kuŗā pusē tu esi? Kuŗš un kad uzvarēs?” Pēc 24. februāŗa, kad Krievija iebruka Ukrainā, komentētāju vidē sākās teju sacensība: “Es taču pirmais teicu, ka viņi iebruks! Vai es to neteicu jau pirms gada?!”

 

Prognozēšana ir vajadzīga māksla, un, ja kādam ir lieliska intuīcija par procesu loģiku, tas ir tikai apsveicami. Tomēr vajag, lai tajā arī ieklausītos. Parasti modernajās sabiedrībās vairāk dzird masu troksni, nevis atbildes.

 

“Izrādes sabiedrība” jeb “publika”

Krievijas tautu (visus, kuŗi pieder šai valstij) negribas dēvēt ne par Krievijas sabiedrību, ne nāciju, ne dažādu tautību mistrojumu – pašlaik tā visdrīzāk ir “publika”. Šādu apzīmējumu izvēlos tāpēc, ka milzīga daļa Krievijas iedzīvotāju ir televīzijas skatītāji. Viņus iespaido dažādi ekrānmediji, bet daudziem nemaz nav sava viedokļa. Un šāda sabiedrība rīkosies pēc tādas dzīves loģikas, kas raksturīga publikai, nevis pēc reālas sabiedrības loģikas.

 

Interesanti, ka militārais analītiķis Oleksijs Arestovičs plašu ievērību ieguva ar to, ka viņa prognozes par Krievijas uzvedību, izteiktas pirms vairākiem gadiem, precīzi sakrita ar notiekošo 2021.–2022. gadā. Šķita, ka kāds pārdabisks spēks viņam rokās būtu iedevis Krievijas plānus. Varbūt tā arī bija, taču Arestoviča izklāstos bieži atskan fraze: “Secinu pēc procesu iekšējās loģikas... būs tā un tā.” Viņš runā par kultūras formām, jēgu un loģiku, kas analīzi padara saistošu. Raksturojot kaŗu militāri polītiskā skatījumā, ir svarīgi uzrādīt tanku skaitu, dzīvā spēka daudzumu, kaŗa taktiku un stratēģiju utt., ko TV24 kanalā katru vakaru lieliski dara NBS rezerves pulkvedis Igors Rajevs. Tā ir fakticitāte – vajadzīga, skaidrojoša mācība.

 

Kāpēc kaŗš ir jākaro? Tā jau ir filozofiski ētiska dilemma. Filozofija darbojas kā gara dzīves un kultūras formu loģika. Tās uztaustīšana atver acis arī militāristiem, valstu aizstāvjiem un polītiķiem. Piemēram, filozofs Karls Popers Otro pasaules kaŗu dēvēja par “atvērtās sabiedrības” cīņu pret “slēgto” jeb totālitāro sabiedrību. Atvērtais, brīvais pret slēgto, apspiedošo kā visa Otrā pasaules kaŗa galvenais vērtību krustojums.

 

Par kaŗu Ukrainā tagad raksta, ka tas ir līdzīgs, proti, Ukrainas demokratija pret Krievijas totālitārismu. Ukrainas lūgums to atzīt par Eiropas Savienības (ES) kandidātvalsti ir skaidrs solis eiropisko vērtību un liberālās demokratijas virzienā. Ukrainas iedzīvotāju patriotisms patiešām ir pasaulvēsturiskas nozīmes fenomens un liek domāt par nacionālas valsts vērtību.

 

Kāds ir Krievijas totšlitārisms, ko tagad mēdz saukt par jauno fašismu (rašismu)? Vai Krievijas publika sacelsies, pati būdama apspiesta? Nē, nesacelsies, jo publika skatās, nevis saceļas pret varu! Skatītāji nemēdz būt revolucionāri, viņi vairāk ir zvilnētāji. Dažas Naši un citas grupas ar sarkanziliem karogiem maršē ielās. (Interesanti, ka pat Vācijā, Kanadā, Grieķijā, bet grieķi viņus iekausta!) Maršēšana, braukšana auto kolonnās ir uz skatīšanos vērstai publikai vajadzīga performance, t. i., izrādīšanās. Viss notiek pēc sociālās loģikas principiem.

 

Filozofs Gijs Debors ir lieliski aprakstījis jēdzienu “izrādes sabiedrība” (La société du spectacle, 1967). Lūk, pēc 50 gadiem tāda ir gatava, turklāt ar kaujinieciski militāru ievirzi, Krievijā, uz kuŗas fona rietumnieku patērētājsabiedrības izrādīšanās skaistos lūpukrāsu reklāmrullīšos tāds nieks vien izskatās.

 

Būdami “publika”, Krievijas ļaudis neiziet ielās, neprotestē kā Navaļnijs, tajā nav intences, uz kuŗu 19. gadsimtā aicināja Markss: “Visu zemju proletārieši, savienojieties!” Ekspluatācija nav motīvs, lai ietu ārā, jo jāpaliek iekšā, pie dārgā TV. TV visu pasaka un parāda, kā tas esot. Kritiķiem būtu jāsaprot, ka īstenā reālitāte ir samainījusies vietām ar TV virtuālitāti un apgriezusies kājām gaisā. Sociālie konstruktīvisti (Latvijā tādu ir papilnam), kuŗi sociālo reālitāti atzīst par konstruētu, tagad var iet un pielaikot putinisko impēriju kā savas metodes kvintesenci, jo tur nav nācijas, bet ir publika.

 

Interesanti, ka Hitlera ideoloģijas uzvaru 1930. gados sekmēja technikas brīnums – radio. Putinam spēku dod televīzija kā rupors. Jāpiebilst, ka cilvēkus ietekmē ne tikai ļoti labi apmaksātie ekrānmediju virtuozi (no kuŗiem daži neticot tam, ko sludina, kā stāsta par Solovjovu Krievijas 1. kanalā), bet TV kā sociālā technika. Krievijā ir veikts diezgan ticams pētījums “Afina”, pieejams: www.extreamscan.eu. Pēdējos trijos mēnešos pirms kaŗa sākuma vadošās Krievijas TV programmas spējušas mainīt attieksmi pret Ukrainu no pozitīvas 2021. gada novembrī (45%, negātīva ¬¬¬– 43%) uz negātīvu 52% (pozitīva ir vairs tikai 35%) 2022. gada februārī, tādējādi sagatavojot augsni Ukrainas iedzīvotājus uztvert kā ienaidniekus. Pamatīgs infokaŗš bija sācies jau pirms 24. februāŗa. Infokaŗā vērojama metafora: ledusskapis pret televizoru – labklājības vērtību (pārtikas) pretstāve TV kā kaŗa ideoloģijai.

 

Pētījumā “Аfina” var redzēt vēl kādu svarīgu lietu – tieši TV un internets ir tā robežšķirtne, kas sadala Krievijas sabiedrības viedokļus par/pret kaŗu, nevis reģioni, darbs, dzimums vai vecums. Krievijā 2022. gada marta sākumā 71% izmantoja TV, tikai 28% to neskatījās. TV ietekme ir radījusi 68% kaŗa piekritēju (neatbalstītāji ir tikai 16%).

 

“Afina” pētnieki secina, ka interneta vidē 34% atbalsta kaŗu, 37% to neatbalsta. Tā ir vērā ņemama atšķirība no TV skatītājiem. Internets, kuŗu vairāk izmanto jaunatne, ar daudzveidīgiem kanaliem attieksmes veidošanā pret kaŗu rāda viedokļu dažādību un šaubas.

 

Tātad globālā interneta pieejamības sekmēšana Krievijā, kā liekas, ir glābiņš no impērisma sloga. Tieši tāpēc vara to ierobežo. Internetam kā informācijas avotam vajadzētu būt maksimāli pieejamam Krievijas iedzīvotājiem, lai veidotu demokratiskus uzskatus un tiktu vaļā no TV “dvakas” un kaŗa veicinātājiem. Visu krievu sabiedrību uzskatīt par pilnīgi apmātu būtu pārsteidzīgi.

 

Citos pētījumos putinisma un kaŗa atbalstītāju skaits jau ir ticis palielināts līdz 83%. Gribas domāt, ka infokaŗa laikā varbūt vairs nevajag socioloģiju, jo cilvēki diezin vai atbild patiesi. Socioloģija, iespējams, pati ir kļuvusi par kaŗa mākslu, jo runā ar publiku, nevis individiem, kuŗiem būtu savs viedoklis.

 

Interesants ir Londonas Ekonomikas skolas 6. aprīlī veiktais pētījums, kuŗu izstrādāja Filips Čapkovskis (Philipp Chapkovski) un Makss Šaubs (Max Schaub), ar speciālu metodi atklājot, ka 15% aptaujāto neatbild, ko īstenībā domā, bet saka, kā varai vajag. Viņu secinājumos parādās, ka tikai 53% respondentu atbalsta kaŗu Ukrainā, taču žēl, ka viņu aptaujātie galvenokārt ir jaunatne, kas sēž pie datora, nevis viss plašais spektrs. Tātad Krievijā kopumā kaŗa atbalstītāju ir vairāk par pusi, bet ne 83%. (Redakcijas izcēlums)

 

Franču filosofs Žans Bodrijārs 1981. gadā uzrakstīja grāmatu par simulakriem un simulācijām. Visi šie TV stāsti un tēli ir spilgti simulakri (šķietamais, ko uztver kā reālo), kas nav klasiski feiki (fake), jo to ietekme ir iegūta nevis ar blēdības palīdzību, bet ar citas reālitātes radīšanu. Simulakri ir apveltīti ar vizuāli estētiskas, ideoloģiski piesātinātas ticības spēku, lai kā reālo attēlotu to, ko rāda un saka. Tā ir virtuāla pasaule, kuŗu cilvēki pieņem par vienīgo reālo. Ir populārs izteiciens: “No [bijušās] reālitātes tagad ir palicis tikai tuksnesis!”

 

Kāpēc Putins baidās Krievijā izsludināt mobilizāciju? Tāpēc, ka tā publiku no vizuāli virtuālās dzīves iemetīs ciešanām pakļautās reālās dzīves sfērā. Cilvēks, “kuŗš mīl ekrānu”, var nosisties, un to viņš neparko negrib. Tāds kritiens ir baigs – kā izkrist no piektā stāva. Tāpēc cilvēki dzīvo kā publika kaŗam. Krievijas varai cilvēku trakā mīla pret TV patlaban ir veiksme, atbalsts viņu vadībai, jo tā ir estētizēti polītiska dzīves forma, par kuŗu pati publika domā, ka tā ir ārpus polītikas.

 

Kaŗa polītikai pieder šausmas TV ekrānā, taču tās ir vizuālas šausmas – kā datorspēle, psiches uzbudinājums, virzība uz bezapzinātajām nāves un dzīvības konfrontācijas alkām –, bet tikai kā spēle, jo tas “taču nenotiek ar mani”. Ukraiņu ideologi min skaitli 20 000 – ap 20 000 bojāgājušo krievu kaŗavīru, kuŗus kā miroņus lielajā Krievzemē vajadzētu sajust kā bēdu. Tas skan nelāgi, taču viņu ir par maz (sadedzināti pārvietojamajās krematorijās, pamesti Ukrainā uz lauka, noslēpti utt.), lai kaŗa publiku novestu pie kaŗa reālitātes.

 

Tas, ka Krievija ir “publika”, vēl vairāk redzams viņu izmantotajā valodā. Kaŗa laikā mēdz būt rupja, emocionāla valoda, ideoloģiski piesātināti izteikumi. Taču Krievijas vara reālizē slēpto valodu, eifēmismus. Kuŗš izgudroja, ka nedrīkst teikt “kaŗš”, bet jāsaka “speciāla operācija”? (Izklausās pēc galma bijušā ideologa V. Surkova jociņiem, taču šis “kungs” esot aizvākts no varas gaiteņiem.)

 

Slēptā jeb šifrētā valoda ir viena no totālitāras iekārtas pazīmēm, kuŗu lieliski atmaskoja Viktors Klemperers grāmatā “LTI. Trešā Reicha valodas filologa piezīmes”. Par Krievijas–Ukrainas kaŗu var uzrakstīt tieši to pašu un vēl vairāk, jo klāt nāk aizrautība ar vizuālizāciju – video, foto, TikTok ainiņām kā kaŗa valodu. Tā nav īsti dezinformācija, bet veids, kā kaŗa valoda funkcionē publikai, kas to identificē ar reālitāti.

 

Par varas baudu

Jāmin arī tāds fenomens kā bauda. Krievija kā publika vēlas baudu un to iegūst. Nav runa par kādu militāru uzvaru, bet identifikāciju. Tas ir psichoanalītiski saprotams kultūras aspekts. Šādu lietu sauc par “sublimāciju” – kad kaut kā trūkst, to aizvieto (sublimē) ar ko citu. Kad Krievijai trūkst normāla, cilvēciska progresa, to aizvieto ar krieviskuma pašapziņas celšanu, cenšoties izmantot citas nācijas pakļaušanu. Sublimācija, ja tā tiek pareizi un spēcīgi vērsta, dod baudu.

 

Cilvēks kā dzīva, miesiska būtne vēlas baudu, apmierinājumu, pieklājīgi to sauc par “laimi”. Pastāv dažādi baudas veidi: ķermeniska, miesiska, garīga, intelektuāla, estētiska, seksuāla, varas, vardarbības utt. Katrs dzīvē ir ieguvis kādu kripatiņu baudas un zina, par ko ir runa. Cilvēkam pēc dabas ir dota tieksme vairot baudas un mazināt ciešanas (protams, sev). Nav lielas atšķirības – pirmais vai divdesmit pirmais gadsimts. Tāpēc ir filosofi un teologi, kuŗi patlaban saka, ka cilvēciskā būtne gadu tūkstošos nav mainījusies. Tiktāl viņiem ir taisnība – baudas gūšana ir dzīvošanas princips.

 

Aplūkosim divu baudas veidu sadursmi un savijumu – varas baudu un patēriņa baudu (to var saukt arī par labumu baudu). Šis kaŗš piedāvā iniciēt notikumus ap abām baudām. Krievijas publikai tas ļoti spilgti un pārliecinoši piedāvā varas baudu, un tā ir kaislīga, spēcīgi uzbudinoša lieta – līdzdalība impēriskajā apziņā.

 

Jautāsiet: “Kādas varas, kam Krievijā ir vara? Tikai pašam Putinam!” Taču tā nav taisnība. Krievija tagad spilgti reālizē izteiktu impēriskas varas tieksmi un tajā ievelk visu, ko spēj. Šī tieksme drīzāk ir no cara laika, nevis saistīta ar ļeņinisko revolūciju, padomju varu. Putins uzbrūk Ļeņinam (kas par pavērsienu, kā publika to sagremos?) nevis par sīkumiem, bet konceptuāli. Ļeņins nāca no “apakšas”, revolūciju Krievijā uztaisīja kā maidanu, sajauca kārtis krieviskajai impērijai, grāva tās diženumu, vēl iekūlās pilsoņu kaŗā utt. Tikai impēriskā, cariskā, pašapziņas pilnā līnija Krievijā ir vajadzīga, nevis šis boļševistiskais, sākotnējais juceklis. Varas vertikāles aizskaršana, nākot “no ielas”, ir bīstama, tāpēc maidans Ukrainā Krievijas acīs bija īpaši bīstams.

 

Katrs krievs savā abstraktajā tēlā ir dižs! Pievienojieties mums, un arī jums kā tautietim tiek atļauts identificēties ar šo diženumu, varu, pārākumu pār citām valstīm un jebkuŗu cilvēku, kuŗš nepieder Krievijai! Krieviskā izredzētība! Tā ir dalīšanās ar varas sajūtu, kas dod baudu. Nemateriālu, zemapziņas baudu.

 

Nevajag to novērtēt par zemu – tas būtu naivi. Šī iedēstītā varas bauda var būt sakne nākamajam, paplašinātajam kaŗam, ekspansijai, izredzētībai, kuŗa vēl nav maksimālizēta. Šādu gājienu ar izredzētības sajūtu pasaule pieredzēja jau ar Hitleru, tikai viņa ideoloģija teorētiski bija dziļāk izstrādāta nekā putiniskā.

 

Ir zināms, ka Krievijas ZA institūtiem pēdējos gados tika pasūtināta civilizāciju ideoloģija. Kad Filozofijas institūts Maskavā sāka stāstīt, ka pasaulē ir dažādas civilizācijas un katrā ir kaut kas labs, direktoru gāza, tādā stilā rakstītais tika uzskatīts par nepareizu, jo vajag stāstu, kuŗā Krievija ir īpaša, citus aplaimojoša civilizācija. Multikulturālisms neder.

 

“Krievu pasaules” ideja arī “pačākst”, jo tās interpretācijā nereti taisās respektēt kāda reģiona īpatnības, kas grauj diženumu. Kļūst redzams, ka Krievijas kaŗam Ukrainā nav viltīgas filozofiski ideoloģiskas bazes, izņemot izredzētības tēmu un slāvu identitātes vienādošanu. Ja Krievija būtu tā īpašā civilizācija, tad vajag pateikt, ko tā dos visai pasaulei. Kā izrādās, ideoloģija nav bijusi nobriedināta varas dzīlēs, un jāiztiek ar saukļiem un “brošām”, turklāt nākas mainīt stāstus, kāds ir bijis militāristu mērķis Ukrainā.

 

Krievijas publikai, kuŗai īsti nekā nav, tiek piedāvāta “impēriskās varas bauda” ar zīmēm. Katrs var sev piespraust Georga lentīti, krāsot “Z” burtu uz mašīnām (redz, kā, baidaties!), vicināt karogu. Varas baudas maksimums nenoliedzami parādās rīcībā, kuru sauc par Bučas fenomenu – slepkavot ukraiņus un vietējos krievus, sievietes, bērnus, vecīšus. Jo vājāks stāv pretī, jo lielāks sadisms pret to.

 

Krievijas kaŗavīri, kuŗi nav identificējušies ar varas baudu, varbūt atturas no vardarbības pret civilajiem un ievēro tā saucamos “kaŗa noteikumus” – kaŗot tikai ar militāru pretinieku. Taču šis nav klasisks kaŗš, kuŗā militāristi ietu pret militāristiem. Klasikas laiks ir beidzies, pastāv postmodernās baudu sabiedrības, kuŗās nogalināt, ņirgāties, izvarot, tīšuprāt sagraut mājokļus, mašīnas, visas normālās dzīves lietas, kādam okupantam dod baudu. Tas tiek stimulēts no Krievijas varas puses (kā pierāda par kara noziegumiem savāktās liecības).

 

Vai ar labumu ierobežošanu būs gana

Labu dzīvi rada divu baudu kombinācija – vara un labumi. Taču Krievijā abus bija sagrābuši oligarchi. Vispārākajā pakāpē tie pieder prezidentam Vladimiram Vladimirovičam. Daļu no labumiem pēdējos 10–15 gados cilvēki Krievijas lielpilsētās tomēr dabūja, kad valstī ieplūda naftas un citu energoresursu nauda. Pilsētās viens pēc otra atvērās smalki restorāni, spa, kosmētikas veikali, bija pieejama laba ārstniecība, ceļojumi.

 

Rietumu sankcijas šos labumus tagad mēģina atņemt. Tomēr sankcijas iedarbojas lēni, un bauda no labumiem nav bijusi visaptveroša parādība, ja raugās uz visu lielo Krieviju kopumā. Večuks kādā Aizbaikāla ciematiņā, kad viņu intervē TV, saka, ka pilnībā atbalsta Putinu, kaŗu Ukrainā, jo tā ir valsts varenība, bet pašam no labklājības tik vien ir ticis, ka divām vistām izperinājušies cālēni. Arī labi. Tā ir pierasts dzīvot.

 

Tagad augsta likme ir jautājumam – vai piedāvātā varas bauda, identificējoties ar Putina ideoloģiju un atbalstu kaŗam, nebūs stiprāka par tiekšanos pēc labumu baudas? Vai sankcijas iedarbosies uz psichi? Labumi zudīs, bet varbūt varas bauda tos kompensēs ar savu vilinājumu? Ja varas bauda būs stiprāka, tad visiem Krievijai apkārt dzīvojošajiem draud ilgstoši kaŗi. Režisors Aleksandrs Rodjanskis radio DOLIN (13.04.2022.) saka: “Kamēr pastāv impēriskā apziņa, Krievija ir bīstama.”

 

Patērētājsabiedrība ienāca Krievijā, bet ne visur. Raidījumi rāda briesmīgi nabadzīgas sādžas. Vai publika tur spēj iztēloties, ka viņiem vajag baudas, ko dod labumi, kaut vai silto ūdeni, jaunu mašīnu, nemaz nerunājot par tūrisma braucienu uz Parīzi? Diezin vai. TV pirmais kanals piedāvā identificēties ar Superkrievzemi, kuŗa uzvarēšot kaŗā pret kaut kādiem ukraiņu nacistiem, un tas, iespējams, ir labāk saprotams notikums nekā “redzēt Parīzi un mirt”. Turklāt, kāda Parīze, ja 72% Krievijas iedzīvotāju nav ārzemju pases (Levada centrs, 2016) un iespējas ceļot.

 

Varbūt Krievijā savu vārdu kaut kad teiks potenciālā vidusšķira, kuŗai nav bijis ļauts izaugt kā šķirai? Programmētāji, interneta vidē mītošie speciālisti, pat dāmiņas, kuŗām tagad atņēma Instagram? Nevis strādnieku šķira, kā gribēja marksisti, bet patērētāju šķira, kas jau ir sajutusi labumu smaržu. Būs pārmetumi varai, kāpēc esam sākuši dzīvot sliktāk, – cukura nav, ceļot vairs nevaram!

 

Taču pagaidām, kā to vēro socioloģija, nekas tāds nesākas. Tāpēc, ka identifikācijas bauda ar varu ir sapīta ar bailēm no īstās varas. Jāpadomā, kāpēc 500 Krievijas lielāko universitāšu (kuŗām pietrūkst līdzekļu) rektori parakstījās zem vēstules “urrā, Putina režīmam!”. Nevis kritiski paprasīja budžeta līdzekļus, piemēram, no militārā aparāta, kur tie tagad izgaist nebūtībā.

 

Neviens nezina, vai varas bauda jeb putiniskā ideoloģija patiešām pieveiks šo publiku līdz galam un tā pilnīgi padosies šīs baudas tīksmei. Bet uz to virzās. Šobrīd baudu stratēģija ir kaŗa ideologu rokās – atmodināt zvēra instinktus. Ir noteikti sodi, apturēta opozīcija. Labāk nebūs. Pat ja nomainītu patvaldnieku, šajā kaŗā starp baudu variantiem nekas nemainītos, jo tas nav viena cilvēka rokās. Sociālā loģika ir iedarbināta, kuģis peld.

 

Izskatās, ka Krievijas kultūrā strauji tiek atmodināti sen ieliktie motīvi: “Mēs esam visdižākie! Vardarbība atnesīs mūsu iztēloto taisnīgumu.” TV un filmu industrija pie tā piestrādā. Filmas “Brālis” (rež. Balabanovs) varonis Daņila ir šis varas baudas tēls, kuŗš šauj bandītus, pats pie tiem piederot, un tajā tiek mēģināts saskatīt kaut kādu ceļu uz taisnīgumu. Savukārt Ukrainā filma “Brālis” esot skatīta ar aizdomām. Filma dod identifikācijas – čečens ir terrorists (Čečenijas kaŗa laikā), ukrainis ir nacists (tagad). Pat Puškins daļā darbu ir šovinistisks, impērisks, un ir laiks to atgādināt. Labumos dzīvojošajiem eiropiešiem tas ir nesaprotami, un tā ir liela kļūda. Krievija sevi patiešām ir uzbūvējusi citādu, publikai identificējoties ar varas baudu.

 

Labumu baudas pārņemtie Rietumi

Kāpēc mums, Rietumos, tā nav? Tāpēc, ka mēs sludinām demokratiju, kuŗas princips ir varas maiņa. Demokratiskās iekārtās vadību pārvēl, nomaina koalīcijas, daudzos amatos pat neļauj aizsēdēties. Tas ir princips, lai neļautu saplūst ar varas baudu! Šis pat ir būtiskāks princips nekā demokratijas dotā iespēja diskutēt, izteikt savu viedokli, runas brīvība. Runāt jau var, tikai jāsaprot, ka bieži neviens to neņem vērā.

 

Rietumu sabiedrības ir iegrimušas labumu baudā. Tas nemaz nav tik labi, kā paši domājam. Atcerēsimies, ka Latvijas iedzīvotāji ap 1990. gadiem ļoti vēlējas dzīvot tikpat labi kā Rietumos. Trīsdesmit gados ir daudz sasniegts, lielveikali ir pilni ar mantām, ir mašīnu pārpildītas ielas, ceļotāji no Latvijas ir redzējuši pat Antarktīdu, nemaz nerunājot par Eiropas lielpilsētām. Latvijas valsts dokumentos ir ierakstīts ceļš uz sociālās labklājības valsti. Ar sociālo vienlīdzību gan diezin kā neiet, nabadzīgo iedzīvotāju procents ir pārāk augsts, arī Džini koeficients.

 

Tomēr, vērojot mūsu sabiedrību, šķiet, ka ir iekosts labumu baudas pīrāgā. Tagad, kad priekšplānā iznāk bailes no kaŗa, kas var atvelties uz Baltiju, daļa iedzīvotāju ir ar mieru samazināt tēriņus un nesavtīgi palīdz ukraiņiem. Tauta šeit vēl nav tik dziļi ieslīgusi tīksmē pēc labumiem kā daļa Rietumvalstu pilsoņu. Ungārija, daļēji arī Vācija, Austrija patlaban cenšas saglabāt iespēju pirkt energoresursus no Krievijas (praktiski finansējot viņu kaŗa izdevumus). Tas nozīmē patērētājiem (demokratijā tie ir arī vēlētāji) nodrošināt dzīvokļos siltumu, mašīnās degvielu, redzēt IKP pieaugumu, un biznesa peļņu, t. i., dzīvot ierasti. Tas rada aizdomas, ka labumu sabiedrībā ir grūti ar uzupurēšanos kādu citu vērtību, piemēram, Ukrainas brīvības, labā. Labumi ir labi, taču tie sasilda tik daudz, ka tiek aizmirsta patiesība, – pasaule sastāv ne tikai no labumiem, bet arī no ciešanām, uzupurēšanās un mīlestības.

 

Jauna Gribas laikmeta sākums

Ukraina pašlaik ne tikai kaŗo, bet arī audzina pasauli. Tomēr pasaules vēsturiskajā gaitā patlaban ir iesaistījušies vēl lielāki “pūķi” nekā kaŗš Ukrainā. Šo pavērsienu piedāvāju nosaukt par jauna Gribas laikmeta sākumu. Kad valda griba, dzīves formas mainās – vairāk spēka, lielāki izaicinājumi, mazāk argumentācijas utt.

 

Ja ar ļoti plašu skatu raugāmies uz laikmetu maiņu, tad jau kopš skolas laikiem visi zinām – bija Apgaismības laikmets, pēc tam technoloģiju laiks, 20. gadsimta kaŗi, un tad 21. gadsimta cilvēce vēlējās būt miera laikos. Taču mūsdienās tas nav izdevies. Kāpēc?

 

Filozofijā ir pazīstamas divas cilvēka spējas – prāts un griba. Apgaismība ir tipisks prāta laikmets. Tajā paredz krāt zināšanas un prasmes, darbībām ir cēloņi, rīcībai vajag mērķus, idejām – argumentus. Apgaismība nebeidzas ar 19. gadsimtu, tā ir klātesoša katrā uz prātu balstītā sabiedrībā, arī Latvijā.

 

Taču prāts nav tas, kas valda vienmēr un visur. Kur ir runa par spēku, tur ir griba. Griba–spēks–vara ir mūsdienu 21. gadsimta “svētā trīsvienība”. Turpretī patērētājsabiedrībās dzīve ir nevis cīņa, bet gan patērēšana. Šādas sabiedrības nav stipras tādēļ, ka labumi tiek pavairoti, piedāvāti un doti, – tie tikai jāpaņem, jāsamaksā, un pie tiem pierod. Ekonomiskā, finansiālā, kultūras situācija attīstās, jo tā ir sakārtota ar prātu un zināšanām. Pat darba stundu skaits tiek samazināts, lai pagarinātu brīvdienas. Tiek solīta izlīdzināšanas nauda bez darba (ideja dot katram mēnesī 500 eiro)! Protestantiskā darba morāle pazūd. Laiks, kad darbs bija jēga, arī pazudīs. Kas patērētājiem nāks tā vietā? Nezinām. Dzīves forma no varoņstāstiem ir pārvirzījusies uz ķermeņa tīksmi un labumiem. Egils Levits jau pirms sava prezidentūras laika pareizi rakstīja, ka tas, ko mums vajag, ievērojot gribas laikmeta tuvošanos, ir valstsgriba.

 

Labklājības sabiedrību augstais līmenis priecē cilvēkus, taču padara nevērīgus pret visiem tiem, kuŗiem prevalē griba. Mūsdienās daudz runā par ģeopolītiskām pārvirzēm, par multipolāriem varas centriem, kuŗos koncentrējas griba. 21. gadsimtā tāda noteikti ir Ķīna. Ja piederam ES, tad vēlamies, lai Eiropa būtu viens no šādiem centriem, nevis tā “vecmāmiņa”, par kuru savā runā Eiropas Parlamentam vēstīja pāvests Francisks. Vēl vairāk –, lai ES būtu savas robežas, griba sevi aizsargāt, savi militārie spēki (NATO ietvarā).

 

Gribas laikmetā daudz kas notiek citādi nekā tad, kad dominē saprāts. Nevajag argumentus, jo griba vienkārši grib. Tāda ir pasaules vēstures skola, jo gribas laikmeti ir bijuši ne vienu reizi vien. 20. gadsimta pasaules kaŗu laikā šķita, ka gribai ir vajadzīga pamatojoša ideoloģija (ne velti hitlerieši piestrādāja pie āriešu pārākuma idejas, lai kaut kā argumentētu savas darbības).

 

Šobrīd putiniskajai ideoloģijai vairs nav nepieciešami argumenti – tā grib, vienkārši grib savu varenību, un lai to iegūtu, grib iznīcināt ukraiņu nāciju un valsti. Eiropā gribas gribēšana nekad nav bijusi tik baiga, ārpus saprāta zonas. Agrāk prāts nereti ir ticis pielikts pie kalpošanas gribai, tagad pat tas vairs nav vajadzīgs.

 

ES ar zināšanu sabiedrības un zināšanu ekonomikas ideju 2010. gados paaugstināja prāta lomu. Kur “izčākstēja” šī ideoloģija? Arī Latvijā, arī attiecībā uz zinātni.

 

To nomainīja cits konstrukts – zaļais kurss –, kas netiek īstenots, jo bija pandēmija, un tagad ir kaŗš Ukrainā. Eiropiskais konstruktīvisms spēlējas ar idejām kā būvklucīšiem. Taču neievēro vienu lietu – gribas laikmetā neder trausli klucīši, bet ir vajadzīga stingra, ar pašapziņu apveltīta stāja – spēja gribēt! Nevajag četrdesmit telefona zvanus no patērētājsabiedrībā grimstošo valstu puses, zvanot tam patvaldniekam, kuŗš savu iecerēto impēriju nolēmis balstīt uz varas baudu. Gribas laikmetā atkal vajag Eiropas varoņus, spēku un pašpārliecinātību.

 

Publikācija tapusi sadarbībā ar portālu lvportals.lv (“Latvijas Vēstnesis”)