Par draugiem – četriem dēliem un darbu Latvijai
Brīvības fonda priekšsēdis, Latvijas Goda konsuls Dienvidkarolīnā Roberts Kukainis intervijā Ligitai Kovtunai    10.10.2023

 

 

 

Kamēr vien tevi pazīstu, esi rosīgi darbojies atbildīgos amatos diasporas organizācijās. Tev ir savs nopietns ”maizes darbs” un – četri dēli. Kas tev liek darboties sabiedriskajās lietās?

Jā, ir darbs, ir ģimenes atbildības, bet – vēl kaut kas taču ir jādara! Un man tas “kaut kas” – tas, kas liekas svarīgs, ir darbošanās trimdas jeb diasporas organizācijās. Pat varu teikt – tas ir reizē dēļ pienākumu apziņas un arī mans vaļasprieks.

 

Zinu gan, ka tavs tēvs, leģendārais trimdas organizāciju vadītājs Jānis Kukainis, nemaz nepieļāva, ka viņa ģimenes locekļi, arī krustdēls, nepiedalītos latviešu sabiedriskajā dzīvē.

Es esmu pateicīgs maniem vecākiem un vecvecākiem. Viņi mūsos audzināja ģimenes un Tēvzemes mīlestību. Tēvs vadīja ne tikai trimdas organizācijas – viņi abi ar mammu “vadīja” mūsu ģimeni. Mums vienkārši bija tāda audzināšana – latviešu sabiedrība Detroitā un plašāk - tās bija mūsu kopīgās lietas. Baznīcā, latviešu skolās, Daugavas Vanagos, skautos, korporācijā – visur saņēmām labu papildus audzināšanu. Tēvs teica, ka līdzdalība latviešu lietās dos mums ,,plašāku vērienu.’’ Pirmām kārtām, protams, bija jāiegūst laba izglītība, kas nozīmēja absolvēt vidusskolu, turklāt teicami absolvēt, lai tiktu labā universitātē. Tad – pastrādāt un doties izglītību papildināt, iegūt maģistra gradu… Bakalaura grādu nopelnīju finansēs Mičiganas valsts universitātē, tad biznesa menedžmenta (MBA) gradu Thunderbird, Fīniksā, Arizonā.

 

Cik lieli ir tavi dēli un ko viņi dara?

Man ar sievu Lieni (dzim. Lucāns) ir četri dēli. Vecākais, Lauris Ūsiņš, ir 13, Mikus Jumis – 11 gadus, Vilis Mārtiņš – deviņus, bet Zintis Auseklis – trīs gadus vecs. Ko viņi dara? Ēd, aug, mācās, iet skolā. Mana omamīte Irēne Pēterjānis Kukaine nolika Kukaiņu vīriešiem šādu vadlīniju: ,,Esi goda vīrs, ar kunga stāju un siltu sirdi.” Mājās runājām latviski, un latviski lasīt visi prot, pie rakstīšanas arī aktīvi piestrādājam. Mūsu dēliem jābūt Kukaiņiem - latviešiem un goda vīriem. Runājam ar viņiem kā ar pieaugušiem.

 

Grīnvilā, Dienvidkarolīnā, kur jūs dzīvojat, nav daudz latviešu.

Apmēram 30, mūsu ģimene ir viena piektā daļa.

 

Bet jūsu 1/5 savās mājās rīko latviešu pasākumus un pulcē tautiešus.

Trīs reizes gadā Grīnvilas latvieši tiekas – Jāņos, kas tiek rīkoti dažādās mājās, tad starptautiskā sarīkojumā kopā ar amerikāņu draugiem, bet 18. novembrī Valsts svētkus rīkojam mūsu mājās. Sanāk citkārt pat ap 40 cilvēkiem, tostarp jauktās ģimenes ar bērniem.

 

Kuŗās latviešu nometnēs jūs ar Lieni sūtāt savus bērnus?

Nākamvasar pošamies uz Gaŗezeru, kur Lauris mācīsies Gaŗezera vasaras vidusskolā.

 

Čikāgas Piecīši savulaik dziedāja “Dieviņ, ļauj tiem stipriem būt,/ Kas bērnus latviešu skolās sūt`” Cik tālu ir jums tuvākā latviešu skola?

Vašingtonā, D. C., septiņarpus stundu braucienā no mūsu mājām. Tad, saprotams, mums neatliek nekas cits, kā vien strādāt pašiem. Kad bija tikai pirmais bērns, viņam lasījām un dziedājām latviski, viņš daudz nebija angļu valodas vidē. Bet bērni saprot, ka būt par latvieti ir viņu pienākums, - ja neesam latvieši, tad komūnisti būs uzvarējuši! Ir kāds brīnišķīgs paņēmiens, ko izmantojam latviešu valodas stiprināšanā, tieši rakstīšanā! Mēs liekam bērniem rakstīt “paldies” vēstulītes un apsveikuma kartītes vecvecākiem un krustvecākiem, kas sveikuši viņus dzimšanas dienās un citos svētkos, vai atsūtījuši dāvanas. Tas labi strādā! Mēs lasām Ābeci, Jāņa Širmaņa Kriksi, lasām Bībeles Stāstus svētdienas rītos.

 

Liene strādā ar puišiem saistībā ar latviešu skautu kustības prasījumiem un gādā, lai mums netrūktu piedzīvojumu un dabas mācības. Bieži nedēļas nogalēs dodamies uz Karolīnu kalniem un ūdenskritumiem, ezeriem, sirot un peldēt, kuram ugunskurus. Liene bija aktīva latviešu gaidu kustībā līdz to nesen slēdza. Pats esmu rovers (latviešu skautu kustības augstākā pakāpe – red.) uz mūžu!

 

Tā ir arī mana pārliecība – nekas tā neaudzina bērnus, kā vecāku piemērs. Un tomēr – kāpēc ir svarīgi darboties latviešu organizācijās? Un kādu redzi tām nākotni?

Agros 2000. gados kad vadīju Amerikas latviešu jaunatnes apvienību ievedām devīzi: ALJA "pulcina, pārstāv un uztur" latviešu jauniešus un latvietību ārzemēs. Katrai latviešu organizācijai ir tikpat saprotami mērķi. Mēs, līdzīgi audzināti, arvien atrodam kopsaucēju mūsu organizācijās. Latviešu mītnes zemju organizācijās strādājot varam arī efektīgāk ietekmēt drošības jautājumos mūsu ievēlētos pārstāvjus. Pēdējais, par nākotni - man ir svarīgi, lai mani dēli atrod latviešu meitenes savai nākotnei. Es vēlos, lai mani bērni un mazbērni turpina runāt latviski un turpinātu latvietību - trimdā, diasporā, tas nav garantēts. Kamēr būs līdzīgi domājoši cilvēki, tikmēr pastāvēs mūsu latviešu organizācijas.

 

Kā tev šķiet – vai tev ir daudz līdzīgi domājošo, domubiedru?

Jā, ir pietiekami! Amerikas latviešu apvienības valdē savulaik darbojās galvenokārt pensionāri, līdz vienā brīdī, pirms varbūt gadiem desmit – uz skatuves nostājas jaunā valde, un visos amatos tikai jauni cilvēki darba gados! Turklāt 50 uz 50 procenti vīrieši un sievietes!

 

Kopš 2017. gada tu vadi Latvijas Brīvības fondu, šo darbu pārņēmi no iepriekšējā vadītāja Jāna Luca, kuŗš Fondu vadīja desmit gadus.

Latviešu organizāciju vadību mācījos no viņa un citām personībām, ieskaitot Daini Rudzīti un manus vecākus. Tieši šim amatam mani ieteica sakarā ar to, ka pārzinu, jo esmu mācījies, finanšu vadību. Īstenībā finanšu ieguldījumu menedžēšana ir mana aizraušanās. Kāpēc gan to visu neizmantot latviešu sabiedrības labā?

 

Brīvības fonds finansē trimdas jeb diasporas latviešu jumtorganizāciju PBLA. Vai esat bagāts fonds, un līdz ar to PBLA nākotne ir droša?

Brīvības fondu 1973. gadā dibināja Uldis Grava, tā pirmais priekšsēdis bija Jānis Dimants, Jr. Brīvības fonds ir pateicīgs visiem latviešiem, kuŗi tam ir ziedojuši un ierakstījuši to savos testamentos - jūsu finansētā PBLA darbība un panākumi ir arī jūsu nopelns! Šie līdzekļi tiek stingri kontrolēti, un mēs raugāmies, lai tie tiešām tiktu izlietoti galvenajām vajadzībām – Latvijas drošībai, izglītībai, kultūrai. Tu jautā par drošu nākotni? Kopš 2005. gada Brīvības fonds finansē PBLA darbību, un Fonds ir labi nodrošināts, bet ir arī jāpaļaujas uz testamentārajiem ieguldījumiem. Pašreizējā izkārtojumā varam rēķināties ar gadiem desmit noteikti. Un – ja arī kāds no Laika lasītājiem ir nolēmis ziedot bezpeļņas organizācijai Latvijas Brīvības Fonds, lūdzu, ar mani sazināties (e-pasts roberts.kukainis@michelin.com.

 

Starp citu – Laiks mūsmājās ir mīļi gaidīts viesis - sadarbosimies roku rokā!

 

PBLA izbraukuma sēdē Latvijā arī tu biji robežpunktā ar Baltkrieviju, redzēji, kāda tur ir situācija, kā tur nav pat elementāra žoga, kā strādā robežsargi…

Manam tēvam bija daudz spilgtu teicienu, starp tiem bija, piemēram: “Drošība ir mūsu alfa un omega”, arī – “Trešās Atmodas mums vairs nebūs!”, kas nozīmē to, ka drošības jautājums ir izšķirošs. Mēs redzējām tuvplānā, 15 km žogu, kuŗu un nepabeigtā sektora vairākus kilometrus gaŗo vietu bez žoga šķērso vairāk nekā 100 migranti dienā. Uzskatu, ka valstij ir jākontrolē sava robeža – tā ir daļa no drošības. Eiropas Savienībai vajag drošu Austrumu robežu, un NATO arī vajag drošību – to mēs varam vēstīt savu mītnes zemju valdībām.

 

Tava darbošanās pieredze latviešu organizācijās ir ļoti plaša – esi bijis gan Amerikas latviešu jaunatnes apvienības priekšsēdis, gan darbojies Detroitas organizācijās. Bet kopš 2016. gada esi Latvijas Goda konsuls Dienvidkarolīnā.

Es pārstāvu Latvijas valsti, varu Latvijas vārdā runāt ar cilvēkiem Dienvidkarolīnā. Un te ir gan izglītības, gan biznesa iespējas latviešiem, un te arī dzīvo ietekmīgi cilvēki Amerikas valdībā, ar kuŗiem varam runāt par Latvijas drošību, aicināt viņus darboties, lai ietekmētu Latvijas labklājību.

 

Mēs, Latvijas goda konsuli Amērikā, kuŗi kopskaitā esam vairāk kā 20, ik gadu pirmajā ceturksnī tiekamies Vašingtonā, D.C., lai kopā ar Latvijas vēstnieku un viņa komandu pārrunātu aktuālitātes, galvenokārt to, kas saistīts ar drošību un ekonomiku. Mūsu apspriedēs klāt ir arī biznesa cilvēki. Tā ir lieliska iespēja apspriesties, dalīties ar veiksmes stāstiem un veidot arvien jaunus biznesa kontaktus.

 

Vai PLEIF jubilejas forumā šovasar tu Rīgā biji kā goda konsuls?

Biju te kā ieinteresēta persona. PLEIF ir mana tēva Jāņa Kukaiņa ideja, par to viņš uzreiz informēja mani un brāli Matīsu, mūsu radiniekus un mūs no pirmās dienas tajā iesaistīja. “Vispirms ģimenei ir jāatbalsta,” viņš teica, un mēs iemaksājām savu dalības maksu un sākām strādāt. PLEIF ir man ļoti interesants pasākums, kur varu satikt domubiedrus Latvijā, uzzināt par viņu biznesiem utt. Vienlīdz interesants un svarīgs kā Wall Street Journal, ko rēgulāri lasu, lai sekotu līdzi jaunumiem uzņēmējdarbībā, finansēs u.c.

 

Joprojām darbojies arī korporācijā Talavija.

Korporācija ir mana mūža organizācija. Talavijā savulaik piederēja mans vecvectēvs, mans tēvs, mani brālēni. Esmu bijis oldermenis ārzemēs, tagad esmu Talavijas vadībā ārzemēs, kā arī darbojos Latvijas korporāciju apvienībā, kuŗa pārstāv vairāk nekā tūkstoš buršus ārzemēs. Korporācijā iemācījos praktiskas lietas, kas palīdz sekmīgi strādāt organizācijās, piemēram, kā vadīt sanāksmes, kā efektīgi lemt un protokolēt, kā sastrādāties ar citiem, īpaši ar cita gadagājuma cilvēkiem. Skola vien šādas zināšanas nedod!