Migrācijas paradoksi
Juris Lorencs    08.11.2022

 

 

Drosmīgus izteikumus nesen atļāvusies britu iekšlietu ministre Suela Bravermane (Suella Braverman). 31. oktobrī, debatējot parlamentā par nelikumīgās migrācijas krizi, viņa lietojusi vārdu “invāzija”, par ko izpelnījusies liberālo mediju kritiku. Lūk, kā ministre raksturoja pašreizējo situāciju: “Šogad vien mūsu dienvidu piekrastē ieradušies aptuveni 40 000 cilvēku. Daudzi saņēmuši atbalstu no noziedznieku bandām (ar to domāta cilvēktirdzniecība – J. L.), bet daži no viņiem paši ir noziedzīgo grupējumu dalībnieki. Beigsim izlikties, ka viņi visi ir nelaimē nonākuši bēgļi.” Patiesībā Bravermane nepateica neko jaunu. Mainījusies vien migrantu taktika. Tagad viņi cenšas nonākt Anglijas krastā ar nelielu motorlaivu palīdzību. Angliju no Francijas šķir nieka 40 kilometri. Bet kā viņi nokļūst līdz Francijas ziemeļiem? Neviens jau nesēžas laivā Nigērijas, Eritrejas vai Jemenas pludmalēs. Patiesībā ir tikai trīs ceļi, kas ved uz Eiropu. Pirmais - ar laivām pāri Vidusjūrai. Otrais – mēģināt šķērsot Turcijas robežas ar Grieķiju un Bulgāriju. Trešā iespēja – pāriet Baltkrievijas vai Krievijas robežas ar Eiropas Savienības valstīm Somiju, Igauniju, Latviju, Lietuvu, Poliju. Tas nozīmē, ka patiesībā cīņai ar nelegālo migrāciju jāsākas simtiem, pat tūkstošiem kilometru no Anglijas krastiem. Piemēru rāda Polija, kas šī gada novembrī sāka būvēt 210 kilometru gaŗu un 2, 5 metru augstu dzeloņstiepļu žogu uz savas robežas ar Kaļiņingradas (bijušās Kēnigsbergas) apgabalu Krievijā. Lēmums pieņemts pēc tam, kad Krievija paziņoja par jauno avioreisu atklāšanu, kas savienos Kaļiņingradu ar Tuvo Austrumu reģiona valstīm. Vēl augstāks žogs jau ir uzbūvēts uz Polijas robežas ar Baltkrieviju.

 

Nevar noliegt, ka masveidīgā migrācija uz Eiropu ir visai pretrunīga parādība. Mēs īsti nesaprotam, kādas sekas būs šim procesam. Krievijas propagandas kanalos bieži tiek rādīti skati no Parīzes, Londonas, Berlīnes, Gēteborgas, Vīnes un citām Rietumeiropas lielpilsētām, kuŗos redzami imigranti no Afrikas, Āzijas un Tuvajiem Austrumiem. Kebabu ēstuves, mošejas, sievietes lakatos, gaļas veikali ar uzrakstu “halāl”. Šos skatus pavada tādi komentāri kā “musulmaņu invāzija’’, “kultūras degradācija”, “rasu sajaukšanās”, “Rietumu nāve”, “baltās rases izmiršana” utt. Savukārt mūs, latviešus, interesē jautājums – vai imigrācijas rezultātā Rietumu polītiskā vide netiks “atšķaidīta” tik ļoti, ka Lielbritanijas, Francijas vai Vācijas polītiskājām partijām kļūs vienaldzīgs, piemēram, Baltijas valstu liktenis. Par laimi, pagaidām tas nenotiek, un tam par liecību var kalpot arī Suellas Bravermanes polītiskā biografija. 1980. gadā Londonā dzimušās Konservātīvo partijas polītiķes vecāki ir indieši, kuŗi ieceļojuši Lielbritanijā no Kenijas un Maurīcijas salām. Bravermane pati sevi raksturojusi kā “Britu impērijas bērnu”, viņa esot lepna par Britu impēriju (“proud of the British Empire”). Tumšādainā sieviete pateica to, ko šodienas polītkorektuma laikmetā to nekad nevarētu atļauties baltais britu vīrietis. Pirmā lieta, ko pēc apstiprināšanas amatā izdarīja jaunais britu premjers Riši Sunaks – apliecināja atbalstu Ukrainai tās cīņā ar Krievijas agresiju. Kā redzam, tad indiešu izcelsmes polītiķi Apvienotajā Karalistē ir ne tikai savas zemes patrioti, viņiem svarīga visas Eiropas, tātad arī Latvijas un Ukrainas drošība.

 

Līdzīga aina vērojama Vācijā. Aptaujas liecina, ka turku izcelsmes Vācijas pilsoņi 2021. gada Bundestāga vēlēšanās visvairāk atbalstīja pašreizējā kanclera Olafa Šolca vadītos sociāldemokratus. Par viņiem balsoja ap 44 % turku, seko “zaļie” ar 26 % un kristīgie demokrati ar 12 %. Tātad lielākā daļa Vācijas turku iestājas par tām pašām vērtībām kā vācieši – demokratija, cilvēktiesības, tirgus saimniecība, ekoloģija, Eiropa, atbalsts Ukrainai. Savukārt ieceļotāji no Krievijas šodien balso par partiju “Alternatīva Vācijai”, kas izceļas ar savu “Krievijas saprašanu” un prezidentā Putinā saskata “konservatīvo vērtību sargātāju”. Pēdējo mēnešu laikā Vācijā notikuši vairāki mītiņi Krievijas atbalstam, kuros parasti piedalās ieceļotāji no Krievijas un bijušās Padomju Savienības – gan paši krievi, gan tā saucamie “Volgas vācieši”. Tā nu iznāk, ka Vācijas turki, kas ir musulmaņi, ir lielāki eiropieši nekā krievvalodīgie “kristīgo vērtību” aizstāvji. Paradoksāli, bet viens no etnisko vāciešu emigrācijas iemesliem uz Vāciju bija reliģiskās vajāšanas Padomju Savienībā. Daudzi Krievijā un Centrālāzijā dzīvojošie vācieši piederēja baptistu un harizmatiskajām Vasarsvētku draudzēm, kas padomju varas iestādēm bija kā dadzis acīs. Jautājums- kāpēc pēc apmešanās brīvajā Vācijā šie cilvēki pēkšņi izjūt ilgas pēc “krievu pasaules”? Savukārt Latvijā ir izaugusi krievvalodīgo paaudze, kas nekad nav dzīvojusi Krievijā, kas bauda Latvijas ērtības, bet vienlaikus mīl Putinu un neieredz Latviju.

 

Tikmēr īstā migrācijas bumba ar laika degli pamazām veidojas nevis Tuvajos Austrumos un pat ne Ziemeļafrikā, bet gan tā saucamajā “melnajā Afrikā”. Kongo Demokrātiskajā republikā (bijusī Zaira) dzīvo 97 miljoni iedzīvotāju, to vidējais vecums – 17 gadi. Nigērijā – 220 miljoni, vidējais vecums – 18 gadi. Etiopijā – 122 miljoni, vidējais vecums – 19 gadi. Tas ir tikai laika jautājums, kad šī masa meklēs ceļus uz “laimes zemi” Eiropu. Turklāt šo reģionu pastāvīgi apdraud pilsoņu kari un bads. Ne jau velti Krievijas Drošības padomes priekšsēdētājs Nikolajs Patruševs (viens no tuvākajiem Putina sabiedrotajiem, bijušais kolēģis Valsts Drošības komitejā) aprīļa mēnesī intervijā Krievijas valdības laikrakstam “Rossijskaja Gazeta” izteicies, ka “Pasaule pakāpeniski nonāk vēl nepieredzētā pārtikas krizē. Rietumu dēļ desmitiem miljonu cilvēku Āfrikā vai Tuvajos Austrumos nonāks uz bada sliekšņa. Lai izdzīvotu, viņi bēgs uz Eiropu. Es neesmu pārliecināts, ka Eiropa pārdzīvos šādu krizi”. Šie draudi jāuztver kā reāli. Turklāt jāatceras, ka daudzās Afrikas valstīs šodien atrodas Krievijas privātā algotņu armija “Wagner”, ko komandē vēl viens Putina draugs (viņš arī bijušais cietumnieks) Jevgēņijs Prigožins. Tikmēr svētdien, 6. novembrī, Vācijas pilsētā Ķelnē notika liela demonstrācija, vērsta pret Krievijas un Irānas režīmiem, kuŗā kopā soļoja bēgļi no Ukrainas un Irānas. Vēl viena liecība tam, ka pasaule mainās.